Mazie HES kaitīgi gliemenēm un zivīm 1
Latvijas un Lietuvas zinātnieku pētījumi apstiprina līdz šim izteiktos minējumus, ka hidroelektrostacijas (HES), kas uzceltas uz mazajām upēm, rada neatgriezenisku kaitējumu zivīm Ventas un Lielupes upju baseinos.
Lai gan caurplūdums Latvijas upēs mainās, arī dabisku apstākļu, piemēram, klimata pārmaiņu, dēļ, ko īpaši varēja novērot 2018. gada vasarā, mazo HES izraisītās mākslīgās svārstības ir daudz krasākas un postošākas. Vēl viena postoša mazo HES ietekme ir straujas ūdens līmeņa svārstības ļoti īsā laika posmā, kad tiek aizskaloti gan ūdens dzīvnieki, gan iznīcināti biotopi. Gadījumā ja HES lejtecē nenodrošina pietiekamu ūdens līmeni, tajā mītošie dzīvie organismi, piemēram, gliemenes, nespējot ātri pārvietoties, masveidā var iet bojā, secinājuši Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) speciālisti.
Viņi norāda, ka turpmāk, ražojot elektrību, mazo HES īpašnieki nedrīkstēs strauji mainīt ūdens caurplūdumu, jo tas upē dzīvojošajām zivīm rada tā dēvēto straumes ātruma izmaiņu radīto stresu. Piemēram, veicot mērījumus, vienā no upēm tika novērots, ka pusstundas laikā, pēc tam kad tika sākta elektrības ražošana mazajā HES, upes ūdens līmenis divas reizes pārsniedza sākotnējo līmeni un palielinājās ūdens temperatūras atšķirības augšpus un lejpus HES.
Savukārt strauji samazinoties ūdens līmenim, samazinās zivīm pieejamo biotopu platības, zivis ir spiestas meklēt patvērumu dziļākajās upes iedzelmēs.
“Dažādos Latvijas normatīvajos aktos lietotas pretrunīgas ekoloģiskā un minimālā garantētā caurplūduma definīcijas. Dabas vērotājs var konstatēt, ka upe lejpus mazās HES izskatās pēc sekla un aizauguša grāvja, taču no likumdošanas viedokļa neviens normatīvais akts nav pārkāpts. Šāda situācija ir absurda un likumos nepieciešamas izmaiņas, ja vēlamies izturēties pret dabu atbildīgi un neuztvert to tikai kā līdzekli, lai gūtu peļņu, ko turklāt nodrošina elektroenerģijas patērētāji, jo tā dēvētā zaļā enerģija patiesībā tiek subsidēta no pārējo elektrības patērētāju maciņiem,” uzsver LVĢMC Iekšējo ūdeņu nodaļas vecākā speciāliste Linda Fībiga.
Ventas un Lielupes upju baseinā analizētas 12 upes. Latvijā – Cieceres upe (Pakuļu HES), Ēdas upe (Šķēdes HES), Vankas upe (Ēdoles HES), Auces upe (Bēnes dzirnavu HES), Bērzes upe (Bikstu-Palejas HES), Īslīces upe (Rundāles HES), bet Lietuvā – Ventas upe (Rudiķu un Kodžu HES), Bartuvas upe (Skodas HES), Mūsas upe (Dvarjuku HES), Lēvenes upe (Akmeņu HES) un Sosas upe (Stirnišķu HES). Katrs upes posms lejpus HES pārbaudīts četras reizes, zinātniekiem veicot dažādus uzmērījumus, tostarp analizējot upes dziļumu, straumes ātrumu. Pētīta arī zivju daudzveidība.
Iegūtie dati tika analizēti un katrai izpētes vietai modelētas biotopu–caurplūduma līknes, dzīvotņu piemērotības kartes, zivju “stresa dienu ilguma” līknes un dažādi indikatori, kas raksturo upes ekoloģisko stāvokli.
Kopumā secināts, ka šī brīža atļautie minimālie garantētie caurplūdumi (kas dažās atļaujās arī nodēvēti par ekoloģiskajiem caurplūdumiem) ir ievērojami mazāki, nekā nepieciešams biotopu saglabāšanai, un pēc būtības daudzām zivju sugām, kas mājo konkrētajā upē, nozīmē “garantētu nāvi”.
