Viedoklis. Kādus dārzus iekopt – mazus vai lielus? 0
Māra Skrīvele, Dārzkopības institūts
Augļkopības attīstības īpatnības pagājušajā gadsimtā
Trīsdesmitajos gados augļkopības sekmīgo attīstību veicināja nelielās saimniecības un kooperācijas pamatu veidošanās pagastos pārraudzības biedrību veidolā. Sekmīgi sāka veidoties arī konsultantu – dārzkopības instruktoru – dienests. Tomēr zināšanu trūka gan dārziem piemērotas vietas, gan it sevišķi šķirņu izvēlē, jo Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacija vēl darbu tikai sāka. To izmantoja vieglas peļņas tīkotājas kokaudzētavas, kas, neraugoties uz pieredzējušo augļkopju iebildumiem, stādu pieprasījumu apmierināja gan ar muižu dārzos augošajām, gan no Rietumeiropas ievestajām šķirnēm, gan arī izmantoja neziemcietīgus potcelmus.
Šķirņu skaits šajās kokaudzētavās bija ļoti liels, piemēram, 100–250 ābeļu šķirnes. Tas tika veidots līdzīgi kā grāfa Sīversa Kārļu kokaudzētavā, iztopot katra stādu pircēja vēlmei. Potzaru un potcelmu mātes koku aprobāciju un sertifikāciju tikai sāka. Rezultāts – turpmākajās bargajās ziemās, kā rāda vērtējumi, izsala gandrīz visas gleznās šķirnes, arī pārbagāti ar barošanu lutinātie jaunie stādi, bet saglabājās vietējās, kā arī no kaimiņzemēm nākušās. Vietējās, ilgstoši pārbaudītās šķirnes labi ražoja visā Latvijā, un to augļus bagātas ražas gados varēja pat eksportēt, jo bija pārraudzības biedrības, kas augļus pagastos savāca, piemēram, ‘Antonovku’, ‘Latvijas Dzelteno Olplūmi’.
Padomju laikā savukārt attīstības virzienu noteica PSRS. Labs ir tas, kas ir liels, tātad arī dārziem, saimniecībām jābūt lielām. Krievzemes stepēs tas bija pieņemami, bet ne Latvijas apstākļiem, izņemot varbūt Zemgali. 200–300 ha lieli dārzi, piemēram, Latgales paugurainēs, vienā kvartālā varēja būt gan pauguru virsotnēs, gan ielejās. Bargajās ziemās ābeles ielejās izsala, bet virsotnēs pat ražoja. Saimniecības apvienojot, to platība palielinājās un par pamatnozarēm kļuva lopkopība un graudkopība. Galvenais šķērslis lielajās saimniecībās bija pastāvīgu specializētu brigāžu vai posmu trūkums.
Saimniecību, pat izmēģinājuma iestāžu specializācija bija tikai uz papīra. Bija vairāki dārzkopības tehnikumi, kas sagatavoja augļkopjus ne tikai ar teorētiskām, bet arī praktiskām iemaņām. Diemžēl reti kuram bija vēlme strādāt šādā saimniecībā. Daudz izdevīgāk bija iegūtās zināšanas izmantot savos dažāda lieluma dārzos.
Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijas platība palielinājās no 110 līdz 8500 ha. Tomēr, pateicoties tradīcijām un pieredzes bagātu augļkopju darbam, astoņdesmitajos gados augļu audzēšanas trīs gadu vidējā rentabilitāte rūpīgi koptajos Pūres dārzos bija 156%, ogu – 135%, stādu – 82%. Dārzkopība deva 29% no ienākumiem un 51% no lielās saimniecības peļņas.
Augļu dārzu kopējā platība Latvijā 1980. gadā bija 39 000 ha, puse no tiem bija individuālā sektora mazdārzi. Tajos no hektāra ieguva divas reizes vairāk nekā padomju saimniecību dārzos un četras reizes vairāk nekā kolhozu dārzos. Pēdējos 10 gados vairāk nekā pusi, bet dažus gadus pat 70–80% augļu un ogu valsts iepirkuma sedza individuālā sektora dārzu produkcija. Mazdārzi tika rūpīgi kopti, tur audzēja arī gleznās šķirnes, augļi bija kvalitatīvi.
Sabiedriskā sektora saimniecības plānu neizpildīja, bet individuālās pārpildīja un saražoto pat eksportēja, apgādājot ar augļiem, sevišķi no Latgales, Krievijas ziemeļrietumu pilsētas – Ļeņingradu, Pleskavu un citas.
Tas, ka dārzkopība individuālajos dārzos bija izvērtusies par vismasveidīgāko un mērķtiecīgāko ne tikai peļņas, bet arī brīvā laika izmantošanas nozari, liecināja, ka cilvēki izjuta vajadzību pēc dabas, pēc darba dārzā.
Kā ir mūsdienās?
Paaudžu pēctecības, kas ļautu izmantot iepriekšējās paaudzes pieredzi un zināšanas par šķirnēm vai par vietas piemērotību kādai kultūrai, trūkst vai tā ir tikai retam pieejama. Lai arī ne visa padomju laiku lieldārzu vai mazdārziņu pieredze izmantojama komercdārzos, daba, reljefs, augsne mainījusies maz. Arī iepriekšējos simts gados ir bijušas gan ļoti slapjas vai sausas vasaras, gan kailsala ziemas, gan ļoti zema temperatūra ziemas sākumā vai beigās utt.
Vai mēs esam ņēmuši vērā mūsu augļkopju gan negatīvo, gan pozitīvo pieredzi? Diemžēl ne. Mēs pat gribam vienā paaudzē pārbaudīt uz savas ādas visas iepriekšējā gadsimta kļūdas – trīsdesmito gadu aizraušanos ar dienvidzemju šķirnēm un padomju laiku oficiālo nostāju – lielummāniju.
Tagad tieksme pēc visa rietumnieciskā jūtama vēl aizvien – ne tikai pēc šķirnēm, bet pat jauniem kultūraugiem. Ja tās stādītu tikai nelielā apjomā piemērotības pārbaudei vietējos apstākļos, tas būtu pat apsveicami. Var jau cerēt, protams, uz globālo sasilšanu, bet tā var nest arī jaunus izaicinājumus.
Padomju laikā lielummānija dārzu stādīšanā lika stādīt dārzus arī nepiemērotās vietās, kas neļāva izvairīties no dārzu izsalšanas pat tad, ja bija stādītas salā pietiekami izturīgas šķirnes. Kāpēc mums jāatkārto tas pats? Tā tagad ir pašu augļkopju nauda, laiks, spēks. Kam daudz naudas, kam tā viegli nāk, par ekonomisko izdevīgumu nedomā, arī par kooperāciju, kāda tā ir, piemēram, Polijā, ne. Kam naudas mazāk, tam būtu jādomā, vai ir ekonomiski izdevīgi glabāt tikai sava dārza ražu lielā, ne katru gadu piepildītā glabātavā, vai varbūt tomēr sākt veidot kooperatīvu savā novadā.
Ja augļu koku un ogulāju platība, kuru raža vismaz pagaidām jānovāc ar rokām, ir lielāka par 10 ha, ražas vākšana vairs nebūs paveicama pašiem vai ar radu un draugu palīdzību, būs jāmeklē, kur izmitināt ukraiņus.
Visu 20. gadsimtu vairāk vai mazāk tika veikti ekonomiskie aprēķini galvenokārt par šķirņu audzēšanas rentabilitāti un tie tika arī publicēti, bet tagad, iespējams, neviens tādus neveic vai arī savus secinājumus no citiem slēpj. Vai trīsdesmitajos gados tā nebija?
Kāpēc augļkopībā labākas ir nelielas vai vidējas dārzu platības?
Dārzam var izvēlēties piemērotu reljefu un vairāk vai mazāk viendabīgu, katrai kultūrai piemērotu augsni, kas Latvijas apstākļos ir ļoti svarīgi. Iespējams atrast sevišķi labu no ziemeļiem aizsargātu vietu gleznāku kultūru vai šķirņu audzēšanai, arī ķiršu vai plūmju dārzam. Var gleznākās šķirnes, sevišķi bumbieru, uzpotēt izturīgu šķirņu vainagā.
Nav nepieciešams ļoti liels sākumkapitāls. Dārzu var sākt veidot, iestādot nelielu 1–2 ha platību, jo tās kopšanai pietiks ar mazas jaudas tehniku. Augsnes sagatavošanu var veikt kā ārpakalpojumu. Šādā dārzā var pieļaut visas nezināšanas dēļ iespējamās kļūdas, tā pasargājot no tām nākamos stādījumus. Katram dārza stādītājam jāiegūst kaut neliela, bet sava pieredze.
Ja audzēšana, šķirņu piemērotība ne tikai vietai, bet arī tirgum apgūta, vienmēr ir iespēja stādījumu paplašināt, nevis samazināt, kā tas ir dažam labam gadījies līdz šim.
Labāk kārtīgi sakopt 1–2 ha, iegūstot no tā katru gadu augstu un kvalitatīvu ražu, nekā darbus veikt ne tik kvalitatīvi lielā platībā un saražot sliktas kvalitātes augļus vai ogas.
Nelieli dārzi sevišķi piemēroti pilsētu vai uz sadarbību gatavu kooperatīvu tuvumā. Tā kā mūsu pagaidām audzēto ziemas šķirņu āboli nav piemēroti modernajām glabāšanas metodēm, pirmās ražas var uzglabāt vēsos pagrabos. Ja dārza kopējs nevēlas nodarboties ar ražas glabāšanu un realizāciju, jāsāk pierunāt kaimiņu veidot kooperatīvu. Ja arī ienākumi būs mazāki, toties ziema būs brīva, varēs braukt uz kalniem slēpot vai arī piepelnīties citos darbos. Bet varbūt tomēr veikt sava dārza darbības ekonomisko analīzi?
Dažas mūsu priekšteču atziņas
Dārzkopības ienesīgums ir atkarīgs no tā, kā šo nozari katrā saimniecībā nostāda un piemēro vietējiem apstākļiem gan šķirņu, gan vietas izvēles un dārza kopšanas ziņā. Tā kā augļu dārzu mūžs ir garš un tādējādi piedzīvo ļoti atšķirīgus laikapstākļus, sevišķi nepieciešami ir ilggadīgi novērojumi un dati.
Likums par augļu un ogu tirgus kvalitāti, ja to stingri kontrolēs, atvieglos augļu eksportu un piespiedīs audzētājus dārzus labāk kopt, lai kvalitāte būtu augsta.
Lai novērstu cenu svārstības, jāorganizē akciju sabiedrības, kā arī jāierīko augļu kopglabātavas, kas augļus uzpirktu un uzglabātu. Tas nodrošinātu vienādu kvalitāti un cenas. Šajā virzienā vajadzētu strādāt dārzkopības instruktoriem.
Dārzkopības instruktoru uzdevums bija saimniekus ne tikai mācīt dārzu kopšanas darbos, piedaloties koku vainagu izveidē, bet arī palīdzēt saimniecībās ieviest grāmatvedības uzskaiti, kas ļautu izvēlēties labākās šķirnes, dārza kopšanas veidus, kā arī saražotās produkcijas izdevīgākos realizācijas ceļus.
Ražošanas izdevumi esot gandrīz uz pusi mazāki nekā realizēšanas izdevumi.
Augļkopjiem nepatīk dalīties pieredzē, laikam baidoties no konkurences, bet tas neļauj apkopot dažādus fragmentārus novērojumus. Augļkopis Bētiņš esot dalījies ar visiem ilggadīgajiem novērojumiem, bet tie būtu daudz vērtīgāki, ja nebūtu tikai vienā vietā, bet līdzās būtu novērojumi arī citās vietās, citos gados. Kopējot vienas vietas atzinumus savā saimniecībā, var neveikties.
Visvairāk bija vidēji lielas saimniecības ar 20–50 ha kopējo zemes platību. Uzskaitītas visas izmaksas un ienākumi tikai par augļu kokiem un ogulājiem, atsevišķi izdalot pašu patēriņam izlietoto un pārdoto. Lielākie ienākumi bijuši Vidzemē un Kurzemē. Peļņa bijusi svārstīga, tomēr katru gadu ar pluszīmi, izņemot vienu gadu Zemgalē pēc 1928./29. gada ziemas. Interesanti, ka gan ienese, gan tīrienese sevišķi strauji kāpusi Latgalē.
Nav jābūt ne zinātniekam, ne lauksaimniecības speciālistam, lai pateiktu, ka pirmā nozīmīgā rezerve ir elementāras kārtības ieviešana kolhozu un sovhozu dārzu stādījumos. Kamēr vēl to nespējam, jārada labvēlīgi apstākļi individuālā sektora dārzkopjiem, nodrošinot tiem realizācijas iespējas, apgādājot ar mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļiem. Viņi pagaidām ražo ap 50–70% no augļu un ogu bruto produkcijas.
Lielāka vērība jāpievērš vietējās izcelsmes šķirņu augstvērtīgajiem kloniem un to pavairošanai. Jāaprobē augļaugu stādāmā materiāla audzētavu mātesaugi, nepiemērotie jālikvidē.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
