“Mazi bērni kļūst par galveno LGBT propagandas mērķauditoriju.” Saruna ar kinorežisori un esejisti Viju Beinerti 0
Autore: Liene Ozola, “Kodols”, “Rīgas Apriņķa Avīze”
Grāmatas un mācību materiāli, kur pieauguši cilvēki maziem bērniem māca par dzimumu kā sociālu konstruktu, pornogrāfijai un pedofilijai pielīdzināmā veidā attēlo dzimumorgānus un ataino bērnus seksualizētās situācijās ar pieaugušiem pretējā dzimuma pārstāvjiem, – tas viss ir izsaucis skarbu to vecāku reakciju, kuri pilnīgi noteikti nevēlas, lai viņu bērniem šāda indes ideoloģija tiktu indokrinēta. Sarunā ar kinorežisori un esejisti Viju Beinetri – par šiem un arī citiem satraucošiem tematiem.
Šogad Latvijā piedzīvojām sausu un netipiski aukstu pavasari, vasarā milzu krusu un negaisu, tad vētru un sniegu oktobra sākumā. Ja paklausāmies, kas notiek citviet pasaulē, dzirdam par plūdiem vai sausumu un karstumu. Kādas jums pārdomas rodas šajā sakarā? Vai tas ir cilvēku darbības rezultāts?
Par to man nav nekādu šaubu. Taču tad, ja mēs cēloņsakarības meklēsim tikai fiziskā līmenī, mēs ne tikai neatradīsim risinājuma, bet iesim aizvien dziļāk postā. Vērojot notiekošo, gribas jautāt: vai vispār ir kaut kas tāds, ko mēs vēl neesam paguvuši izdarīt, lai piedzīvotu Ānokas civilizācijas likteni grēku plūdos vai Sodomas un Gomoras likteni? Dievs pasauli ir radījis cilvēka dēļ; bet kam ar pasauli ir jānotiek tad, kad cilvēks pats tīši un apzināti kļūst par to, kā dēļ pasaule vairs neatbilst savas radīšanas mērķim?
Lūkas evaņģelijā ir tādi Kristus vārdi: “Vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji?” – Un tad man ir jādomā par to, ka Latvijā vētra aplauž dažus kokus, bet Turcijā un Marokā zemestrīce paņem tūkstošiem cilvēku dzīvību. Mums uz galvas krīt krusa, bet Ukrainā un Izraēlā cilvēkiem uz galvas krīt raķetes. Ziloas tornis mūs pagaidām nav trāpījis. Bet vai tāpēc mums būtu iemesls cerēt, ka esam mazāk vainīgi? Es nezinu neviena fakta, kas man liktu tā domāt.
Pamostoties zem joprojām mierīgām Latvijas debesīm, man ir divi jautājumi: kā izpaužas mūsu pateicība Dievam par to, ka viņa žēlastība mūs saudzē vairāk nekā citus, un –
vai mēs esam kaut soli spēruši ceļā uz atjēgšanos, kamēr mums vēl ir dota iespēja no malas novērot to, ko mēs jau sen esam pelnījuši paši?
Dabas kataklizmas, ko daudzi dēvē par Dieva sodu, patiesībā ir cēloņsakarība, mūsu pašu tuvredzīgas rīcības sekas. Un reizē arī tāds kā modinātājs zvans.
Ja tas ir Dievs, kas mūs brīdina arī caur šādām dabas kataklizmām, – par ko viņš vēlas mūs brīdināt un no kā viņš vēlas mūs pasargāt?
No daudz lielākas nelaimes – no garīga akluma un mūžīgās nāves. Lai mēs, no cietušo likteņa mācoties, atgrieztos un nožēlotu savus grēkus. Jo kas tad ir grēks? Grēks ir kļūda dzīvības kārtībā. Ja cilvēks pārgalvīgi balansē uz jumta kores vai uz tilta margām, lai gan ir brīdināts, ka var notikt nelaime, un tad nenoturas un nokrīt, – vai tas ir Dieva sods? Nē, tās ir gravitācijas likuma neizbēgamās sekas.
Ja cilvēki negrib uzklausīt ne sirdsapziņu, ne Dieva cilvēkus – skolotājus un praviešus, tad Dievs kā gādīgs Tēvs pieļauj bargākus modinātājus – neražu, dārdzību, badu, aprobežotus bezsirds valdniekus un citus postus, taču ne tādēļ, lai cilvēkus par viņu kļūdām sodītu, bet gan tādēļ, lai vestu atpakaļ uz Dieva noteiktās kārtības ceļa.
Dienā, kad Saeima apstiprināja jauno valdību, man bija divi jautājumi: kam vēl ir jānotiek, lai mēs beidzot atjēgtos, un kas notiek ar mums kā ar nāciju, ka Latvijā varu ir pārņēmuši kreisie?
Par pašreizējo koalīciju un valdību man ilūziju nav, tās diagnoze ir gaužām banāla: totāla pērkamība un absolūts garīgs aklums. Taču ārējo parādību cēlonis vienmēr ir iekšējs.
Ļaudīm ir ierasti domāt, ka Dieva brīdinājums skan: “Nedzīvojiet tā!”, taču daudz grūtāk ir rast atbildi uz jautājumu, kā vajadzētu. Kādu dzīvi no mums – kā tautas un katra individuāli – gaida Dievs, lai tā būtu viņam tīkama?
Dievam tīkams ir tas, kas nostiprina mūsu tieksmi pēc mūžības. Jo mēs esam radīti nevis šās zemes iznīcībai, bet mūžīgai dzīvībai. Mums ir doti visi rīki šā mērķa īstenošanai, bet arī brīvība pēc tā netiekties. Ja dvēsele izvēlas sekot sirdsapziņas balsij un Dieva vārdam, tā atmodina garu savā sirdī un, savienojoties ar to, atdzimst mūžīgai dzīvībai. Ja dvēsele izvēlas sekot dziņām un instinktiem, tā identificējas ar miesu, tātad ar iznīcību un nāvi. Tāda dvēsele pati sevis vairs nepazīst un beigās pat aizmirst, kas un kāda tā ir un ka tā vispār ir. Šāds stāvoklis tiek saukts par garīgu nāvi.
Kristus saka: patiesība jūs darīs brīvus. Brīvus no kā? No grēka varas. Baušļi ir patiesība par Dieva noteikto lietu kārtību. Un šī kārtība ir ietverama vienā teikumā: mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē –
dari citiem to, ko tu saprātīgi vēlētos, lai citi dara tev: paēdini izsalkušo, padzirdi izslāpušo, palīdzi piecelties paklupušajam, uzmundrini pagurušo, iepriecini noskumušo!
Īsi sakot, visas tās ciešanas, visas slimības, kari, dārgie laiki, bads, sērgas un nekrietni valdnieki ceļas tikai no tā, ka cilvēki nevis pēc Dieva kārtības visu dara savas dvēseles un gara labad, bet gan tikai miesas labad. Cita cēloņa tam nav. Un nav arī cita risinājuma kā tikai atgriešanās pie mūžīgās lietu kārtības.
Gan kristīgo kopiena, gan arī dziļāk domājošie un lietu kopsakarības saprotošie sekulārie ļaudis daudz runā un māca par ģimenes un laulības nozīmi, tostarp par grēku saucot homoseksuālas attiecības, kas grauj iedibināto laulības veidu un kārtību, saprotot, ka cilvēcei kopumā tas nozīmē pašiznīcināšanos. Ko mūsu sabiedrībai šajā ziņā vajadzētu mācīties un ņemt vērā?
Valstij, ja tā grib labus pavalstniekus, ir jārūpējas par ģimeni, jo cilvēks sāk veidoties jau šūpulī. Un vecākiem, ja tie grib labus bērnus, jāsāk tos veidot jau šūpulī, citādi tie izaugs par mežoņiem un kļūs vecākiem par bēdām un mokām, nevis par mierinājumu un balstu vecumdienās.
Ģimene mūsu civilizācijā ir nācijas pamats. Eksperimentēt ar to ir kā rotaļāties ar uguni. Sodomas un Gomoras gals tam ir par liecību.
Kāpēc viendzimuma seksuālas attiecības, kas vēsturiski tiek sauktas par sodomiju, bet kopš 19. gadsimta beigām arī par homoseksuālismu, Bībelē tiek atzītas par negantību jeb grēku? Tāpēc, ka tās neatbilst nolūkam, kura dēļ cilvēks ir radīts. Gluži tāpat kā par grēku tiek atzīta netiklība un maucība heteroseksuālās attiecībās.
Zīmīgi, ka pirmā valsts, kas dekriminalizē sodomiju, ir sarkanā Krievija 1922. gadā. Mīlestība, laulība un ģimene tiek pasludinātas par “pagātnes paliekām”, bet attiecības reducētas līdz dziņu līmenim. Taču mēģinājums izveidot sabiedrību, kurā nav cīņas starp instinktu un morāli, izgāžas. Un tad 1935. gadā gan pornogrāfija, gan homoseksuālas dzimumattiecības par jaunu tiek kriminalizētas.
Latvijā viendzimuma seksuālas attiecības tiek dekriminalizētas 1992. gadā.
Kopš tā laika mūsu valstī ikviens homoseksuāls cilvēks var dzīvot kopā, ar ko grib, un sēdēt, cik augstos valsts varas krēslos vien grib, – cienīts, ieredzēts un novērtēts pēc saviem nopelniem, ja vien viņam tādi ir.
ASV pirmā pavalsts, kas dekriminalizē sodomiju, ir Ilinoisa 1962. gadā. Tagad sodomija ir dekriminalizēta gandrīz visās pavalstīs, bet tajās divpadsmit, kur nav, sodu neizpilda, ja darbība notikusi, pusēm vienojoties. Tomēr dažiem ar to ir par maz. LGBT radikālā spārna aktīvists Maikls Svifts 1987. gadā publicē programmatisku eseju “Geju revolucionārs”, kur ģimene tiek nosaukta par melu, nodevības, liekulības un vardarbības perekli, kam jātiek likvidētam. Šis manifests joprojām ir publiski pieejams – ar piebildi, ka tas esot dusmu izvirdums par to, kā apspiestais izmisīgi sapņo kļūt par apspiedēju.
Un tā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu agresīvs ideoloģisks mazākums, piesedzoties ar cietušā statusu un prasību pēc iekļāvīgās dažādības, kultivē ideju par ģimeni kā vardarbības perekli un tēvu kā tirāniskā patriarhāta simbolu.
Laimīgā kārtā pasaule pamazām sāk atjēgties, jo maldu ļaunās sekas allaž izrādās pats derīgākais līdzeklis šo pašu maldu izdzīšanai. Melu un ļaunu blēdību radītajā postā cilvēki vispirms sāk ilgoties pēc patiesības un tad sāk to meklēt. Jo patiesība un dzīvība ir viens.
Īsi sakot, viendzimuma pāri neapdraud sabiedrību tikmēr, kamēr šādas attiecības netiek pasludinātas par normu un propagandētas bērniem domātās grāmatās un filmās, bērnudārzos un skolās.
Jūs esat asi iestājusies pret radikāli kreiso LGBT ideoloģiju, īpaši, ja tā tiek izplatīta bērnu un jauniešu vidē. Kāda ir jūsu motivācija? Vai tad mums mīlestībā nevajadzētu pieņemt arī citādi domājošos?
Kristīga tuvākmīlestība patiešām ir universāla. Kristus saka: “Dievs liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem.” Taču cik bezgalīgi iecietīgs Kristus ir pret grēcinieku, tik skarbs un neiecietīgs viņš ir pret grēku. Laulības pārkāpējas vainu viņš raksta smiltīs, taču viņš nekad nav atcēlis sesto bausli.
Kristus ir ārsts, kas mīl slimnieku, bet ne slimību.
Kristīga tuvākmīlestība mīl homoseksuālu cilvēku, bet tā viņu mīl nevis tāpēc, ka viņš ir homoseksuāls, bet gan tāpēc, ka viņš ir cilvēks. Un ja nu cilvēks ir pakritis ceļā uz mūžīgo dzīvību, tu viņu nenosodi – jo tu pats esi grēcinieks. Un pasniedz viņam palīdzīgu roku – tā ir tuvākmīlestība. Taču, ja tu cilvēku vai veselu civilizāciju, kas bezbēdīgi soļo pretī bezdibenim, nebrīdini, tad tā ir nevis tuvākmīlestība, bet gan noziegums.
Liberālās organizācijas allaž iestājušās par to, ka jaunieši ir jāizglīto seksa jautājumos, lai pasargātu viņus no nevēlamām sekām. Skaļu vecāku pretreakciju šoruden izpelnījās Valsts izglītības satura centra sagatavotie metodiskie materiāli par seksuālo un reproduktīvo veselību audzēkņiem, sākot jau no 4. klases. Kā bērniem un jauniešiem mācīt par attiecībām, laulību, ģimeni?
Jaunieši, protams, ir jāizglīto arī dzimuma un dzimumattiecību jautājumos, bet tas ir jādara, ievērojot bērnu un jauniešu, nevis ideoloģisku grupējumu intereses.
Izglītības materiāliem ir jābalstās uz zinātnes faktiem un uz tām pamata vērtībām, kas ierakstītas mūsu valsts Satversmē.
Medicīnas doktors, akadēmiķis Valdis Pīrāgs uz jautājumu, cik ir dzimumu, atbild pavisam konkrēti: “Mūsu gēni nosaka to, ka esam divdzimumu būtnes.” Pēc tam, runājot kā medicīnas profesors endokrinologs, viņš skaidro, ka vīriešiem tas ir testosterons, sievietes ir sarežģītākas būtnes, sievietēm ir estrogēni, nevis viens, bet vairāki, un progesterons. Bioloģiskais dzimums ietekmē uzvedību un reakcijas, piemēram, sievietēm ir raksturīgas cikliskas garastāvokļa maiņas. Profesors uzsver, ka dzimumu dziļākā jēga ir radīt un uzaudzināt pēcnācējus. Ar piebildi, ka var būt gadījumi, kad indivīds apzināti to nevēlas, vai arī gadījumi, kad tas nav iespējams ģenētiski. Kā endokrinologs viņš jau ilgus gadus strādā ar pacientiem, kam ir ļoti retas slimības vai, kā tagad saka, dzimumdiferenciācijas īpatnības, kad ir zaudēta klasiskā piederība vienam vai otram dzimumam. Taču tie esot ļoti reti gadījumi.
Savukārt Valsts izglītības centra materiālos tiek apgalvots, ka dzimumi ir nevis divi, bet trīs un vairāk. Ka dzimums ir nevis bioloģiski determinēts, bet izvēles jautājums, un ka ir iespējams piedzimt nepareizajā ķermenī. Un tas nu ir pagalam interesanti. VISC eksperti taču ir evolucionējuši no pērtiķa, nekāda Dieva viņi nepazīst, tāpat arī dvēseles un gara. Bet apgalvojums par piedzimšanu nepareizā ķermenī nozīmē, ka ir jābūt kaut kam, kas ir pirmāks par ķermeni un var tajā piedzimt. Un te nu godājamie darvinisti nonāk pretrunā ne tikai ar zinātni, bet arī paši ar sevi.
Tomēr pats bīstamākais ir tas, ka šo materiālu analīzei veltītā LR1 raidījumā Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs, viens no Izglītības ministrijas pieaicinātiem ekspertiem, VISC materiālus atzīst par “uzlabojamiem”, nevis par radikāli maināmiem.
Skaidrojot “dzimumu lomu stereotipu” ietekmi uz bērna psihi, Bezborodova kgs uzsver un vairākkārt atkārto (41:50 līdz 43:07), ka zēnu un meiteņu smadzenes ir vienādas. Un intervētājs pat nepajautā, kāpēc tad, piemēram, šaha turnīri tiek dalīti vīriešu un sieviešu konkurencē.
Bet tā taču nav slepena informācija, ka vīriešu un sieviešu smadzenes ir nedaudz, bet būtiski atšķirīgas. Turklāt dzimumam raksturīgās atšķirības smadzeņu darbībā parādās jau uzreiz pēc dzimšanas. Pētījumi liecina, ka zīdaiņu meitenītes vairāk reaģē uz sejām un agrāk sāk runāt; zēni vairāk reaģē uz eksperimentāli izraisītām atšķirībām vizuālajā vidē. Pieaugušā vecumā sievietes joprojām vairāk orientējas uz sejām, vīrieši uz lietām. Par to var izlasīt, piemēram, “Standford Medicine Magazine” pētījumā “Divējādi prāti. Kognitīvās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm”.
Tas, protams, nenozīmē, ka vīrieši būtu pārāki par sievietēm vai otrādi. Runa ir tikai par to, ka mēs esam atšķirīgi.
To, starp citu, apliecina arī fakts, ka Zviedrijā, kur sabiedrība jau sen ir atbrīvojusies no “lomu stereotipiem”, sievietes brīvi, pēc savas gribas, izvēlas nevis mūrnieka vai mašīnista, bet medicīnas māsas un sociālās darbinieces profesiju, kurā sievietes pārliecinoši dominē (vecmātes profesijā tie ir visi simts procenti).
Dr. Mirjama Grosmena, sertificēta bērnu un pieaugušo psihiatre ar 45 gadu darba pieredzi, šā gada 14. jūnijā ASV Pārstāvju palātas komitejas sēdē argumentēti atspēkoja LGBT aktīvistu idejas par “nepareizajiem ķermeņiem” un “sociālo lomu stereotipiem”, uzsverot, ka pierādīti riski no pubertātes bloķētājiem un hormonu terapijas tiem, kas nav sasnieguši pilngadību, pārsniedz joprojām nepierādītos ieguvumus. Tāpēc bērniem ir vajadzīgi nevis pubertātes bloķētāji, bet psihoterapija.
Dr. Grosmena ziņoja arī par to, ka jau ir septiņas valstis – Somija, Zviedrija, Norvēģija, Francija, Apvienotā Karaliste, Jaunzēlande un Austrālija –, kur ir stingri ierobežota medikamentoza un ķirurģiska iejaukšanās pusaudžu attīstības procesā. Somijā tas ir lemts jau pirms trim gadiem, Zviedrijā – pēc tam, kad četrpadsmitgadīgai meitenei pubertātes bloķētāju ietekmē sākās osteoporoze un mugurkaula problēmas. Dati liecina, ka nevienā no šīm valstīm nav sācies spējš pusaudžu pašnāvību vilnis, ar ko LGBT aktīvisti mēdz biedēt sabiedrību. Toties pieaug pašnāvību skaits starp tiem pieaugušajiem, kam pusaudža vecumā ir veikta dzimuma maiņa.
Tikmēr dzimumorgānu kropļošana ir kļuvusi par industriju, kuras peļņa ir lēšama miljardos.
Finanšu eksperts Kriss Morics ir vecis izpēti, kas atklāj, ka 2018. gadā ASV no dzimuma maiņas pakalpojumiem gūtā nozares peļņa bija 2,94 miljardi dolāru, bet 2022. gadā – jau 4,18 miljardi.
Un vēl daži svarīgi fakti. Saskaņā ar “Gallup media” 2022. gadā veikto aptauju ASV no tiem, kas dzimuši pirms 1946. gada un jau sen ir varējuši droši un netraucēti “iznākt no skapja”, tikai 0,8 procenti identificē sevi kā geju vai lezbieti, no tiem, kas dzimuši starp 1946. un 1966. gadu, – 2,6 procenti, bet no tiem, kas dzimuši starp 1997. un 2003. gadu, – 20,8 %. Tātad patlaban katrs piektais jaunietis ASV jūtas piederīgs pie LGBT kopienas. Vai tas ir ģenētisku mutāciju vai mērķtiecīgas indoktrinācijas rezultāts, par to lai katrs domā pats.
Kopš šā gada jūnija LGBT materiāli kā obligāti ir iekļauti skolu programmās sešās ASV pavalstīs (piecu pavalstu gubernatori pārstāv demokrātu partiju). Zīmīgs fakts: sabiedriskajām organizācijām, kas to panāca (“Human Rights Campaign”, “Gay, Lesbian & Straight Education Network”, “Transgender Law Centre”) ir vieni un tie paši donori: “Gilead Sciences”, “Arcus Foundation” un “Gill Foundation”. Savukārt šiem trim donoriem kopīgs ir tas, ka to īpašnieks ir Džordžs Soross. Tas pats Soross, kas ir galvenais demokrātu partijas sponsors.
Un vēl kāda zīmīga sakritība. Pirmais sarkanās Krievijas izglītības komisārs Lunačarskis traktātā “Jaunieši un ūdens glāzes teorija” dzimumtieksmes apmierināšanu salīdzina ar slāpju remdēšanu, izdzerot glāzi ūdens. VISC materiālos dzimumdziņas apmierināšana tiek salīdzināta ar tējas tases izdzeršanu. Piebilstot, ka tēju nevajadzētu liet otram mutē ar varu. Un ne vārda par mīlestību, emocionālu tuvību, cieņu un atbildību. Nemaz nerunājot par to, ka grūtniecība tiek vērtēta kā nevēlama blakne, nevis vīrieša un sievietes attiecību mērķis, kur bērns ir šo attiecību piepildījums.
Turpinot sarunu par kristīgo vērtību un principu ievērošanu, jautājums par paklausību varām un valsts vadītājiem. Vai šis kristīgajā mācībā ietvertais princips ir absolūts un spēkā esošs visos laikos un pie visām varām? Vai un kā cieņu un godu, kas pienākas vecākiem, priekšniekiem un valsts vadītājiem, īstenot mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā? Piemēram, aicinājums valdībai neratificēt dokumentu, ko saīsināti dēvē par Stambulas konvenciju… Vai, iebilstot pret to, ko mūsu valdība ir parakstījusi, mēs nenonākam pretrunā ar paklausību laicīgajai varai, kas visas ir no Dieva?
Mūsu valsts Satversme paredz, ka suverēnā vara Latvijā pieder tautai. Un tad ir jautājums:
vai varas īstenotāji darbojas leģitīmi, rīkojoties pretēji vēlētāju interesēm? Un vai vēlētāju pienākums nav paust savu viedokli par to?
Tautai kā suverēnās varas turētājai ir jādara viss iespējamais, lai pie varas nonāktu cilvēki, kas pārstāv mūsu sirdsapziņu, – vismaz tik lielā mērā, cik mēs paši vēl atceramies, ko šis vārds nozīmē.
“Vienotība” 2010. gadā savā 4000 vārdu programmā vēlētājiem apsolīja, ka astoņos gados Latvija kļūs par Baltijas līderi. Apsolīja panākt dzimstības pieaugumu, samazināt ienākumu nevienlīdzības indeksu un vēl daudz ko citu apsolīja. Visu šo laiku “Vienotība” ir bijusi varas pozīcijā, taču Latvija, pretēji solītajam, ir piedzīvojusi dramatisku lejupslīdi, vēl vairāk atpaliekot no Igaunijas un Lietuvas un daudzās jomās velkoties astē iepakaļ visai Eiropai. Vai ir kāda nozare, kas nebūtu novesta līdz krīzei, turklāt dziļai? Veselības aprūpe? Izglītība? Valsts drošība? Bet vairums vēlētāju joprojām cer sagaidīt vīģes no dadžiem.
Lai kā mēs tiktu saudzēti visādā citādā ziņā – klimatiskā un ģeopolitiskā –, bet valdība mums ir tieši tāda, kādu mēs esam pelnījuši. Diemžēl. Tas ir universāls princips. Valdība ir mūsu pašu spogulis, kas radikālā un bieži vien kariķētā formā parāda tās īpašības, kas piemīt visai sabiedrībai.
Valdības rīkojumiem ir jāpakļaujas tik lielā mērā, cik tas nav pretrunā ar mūsu sirdsapziņu.
Bet kovida laikā un tagad sakarā ar tendencēm izglītības jomā mēs diemžēl esam nonākuši līdz robežai, kad pakļaušanās valdības rīkojumiem kļūst neiespējama aiz sirdsapziņas apsvērumiem.
Tie Saeimas deputāti, kas nobalsoja pret pilsoņu iniciatīvu par nepievienošanos Stambulas konvencijai, taču lieliski zināja, ka Latvijas Krimināllikumā ir pilnīgi visas normas, par kādām tiek runāts konvencijā. Vienīgais, kā tur nav, bet kas ir konvencijā – sociālās dzimtes jēdziens, kas dzimumu traktē nevis kā bioloģiski determinētu, bet kā brīvu izvēli. Un viņi, protams, zināja arī to, ka konvencijas 3. un 14. pants paver šīm idejām ceļu uz visu izglītības līmeņu mācību programmām, tātad pat uz bērnudārziem.
Vai VISC ierēdņi sagatavotu savu skandalozo materiālu, nebūdami droši par ministrijas atbalstu? Un vai apgāds “Pētergailis”, kas taču specializējas arī mācību literatūrā, būtu laidis klajā pirmsskolas vecuma bērniem domātu grāmatiņu, kur māmiņa stāsta bērniņam, ka ir meitenes ar peņiem un zēni ar vulvām, ka ir ontes un tankuļi, un tad vēl pamāca, kā sev pieskarties, lai gūtu baudu?
Taču šajā neprātā ir arī kas labs. Kā gaiļa sauciens reiz atjēdzināja apustuli Pēteri, tā “Pētergaiļa” grāmatiņa ir atjēdzinājusi tos vecākus, skolotājus un bibliotekārus, kas vēl ir atjēdzināmi. Jo mūsu acu priekšā Latvijā mazi bērni kļūst par galveno LGBT ideoloģiskās propagandas mērķauditoriju. Un te runa ir par pašu ļaunāko – par dvēseles samaitāšanu.
Mazs bērns daudz vairāk seko instinktiem nekā apziņai un tāpēc ir vai nu godprātīgi audzināms, vai akli izlaižams, vai arī ļaunprātīgi manipulējams.
Tas, ka varbūt ir kāds četrgadnieks, kas masturbē, liecina par bērnu pāragru seksualizēšanu, nevis par to, ka tagad arī citi bērni būtu uz to pamudināmi. Šajā vecumā svarīgāk par visu ir mācīt bērnam atšķirt labu no ļauna un patiesu no nepatiesa. Tā, lai viņš gribētu labo un apliecinātu patieso. Dr. Manuels Fernandezs to ir lieliski noformulējis vienā teikumā: “Tikumiskas audzināšanas galvenais uzdevums ir palīdzēt bērnam mācīties izmantot savu brīvību, mīlot citus.” Izglītību sākt vajag ar sirdi, nevis ar to, kas zem jostasvietas.
Mums šobrīd ir Valsts prezidents, kas atklāti atzinis, ka ir homoseksuāls. Kā mums uztvert šo situāciju, kā vērtēt un kā rīkoties?
Ka par Valsts prezidentu ir kļuvis cilvēks, kas atklāti atzinis savu homoseksualitāti, man nešķiet tik svarīgi kā tas, ka viņš, būdams pieredzējis politiķis, ļoti labi apzinājās, cik riebīgi un netīri visas tautas acu priekšā būs jātirgojas, lai nodrošinātu viņa ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu.
Iecerēts taču bija tā, ka Latvijas prezidents ir tautas goda simbols, bet šis prezidents, pat gluži neatkarīgi no savām personiskajām īpašībām, ir kļuvis par Latvijas politisko elišu pērkamības simbolu. Vismaz tautas acīs. Bet par kādu simbolu viņš ir kļuvis konservatīvā garā audzināto Latvijas cittautiešu acīs, tas ir jautājums, par ko pat negribas skaļi izteikties. Laikā, kad ir īpaši svarīgi, lai arī cittautieši būtu Latvijai lojāli, iebalsot tādu prezidentu – to vajag mācēt.
Taču prezidents ir zvērējis, ka viss viņa darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Zvērests ir nopietna lieta. Neviens nepaliek nepļāvis to, ko ir sējis. Ja deputātu vairums kalpo Latvijai naidīgiem spēkiem, prezidentam ir tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Tagad viņa liktenis ir atkarīgs no tā, vai viņš spēj šādu soli spert.
Bet mūsu liktenis ir atkarīgs no tā, vai mēs, ļaunā pasaulē dzīvodami, spējam darīt nesavtīgus mīlestības darbus. Ja spējam, tad ir cerība.
Pārpublicēts no portāla “Aprinkis.lv”.
