Mazdārziņš – pārtikas ieguves, atpūtas vieta vai vienkārši prieka avots? 0
Ja jau pat ASV pirmā lēdija Baltā nama dienvidu zālienā 2009. gadā ierīkoja sakņu dārziņu un nupat laidusi klajā grāmatu “Amerikāņi audzē”, jāsecina, ka mazdārziņu kustība guvusi globālu skanējumu. Kas mazdārziņš ir šodien Latvijā? Pārtikas ieguves, atpūtas vieta, prieka avots? Vai ir vēl kādas idejas? Ir!
Ernesta fon Rota vēstule
Atzīšos – līdz šim domāju, ka mazdārziņš tāds padomju laika brīnums vien ir, kad no viensētām ciematos sadzītiem vai uz lielpilsētu strādāt aizgājušiem mierinājumam iedalīja pa zemes gabaliņam. “Nākotnē ģimenes dārziņu attīstība jāieved plašākā gultnē – tiem nav jābūt tikai kā kartupeļu un sakņaugu lauciņiem, bet tiem jākļūst par darba ļaužu atpūtas stūrīšiem.” Skan gluži kā no kompartijas priekšrakstiem, vai ne? Taču tās ir rindas no 1932. gadā izdota rakstu krājuma “Rīga kā Latvijas galvaspilsēta”. Jau 1885. gada Rīgas kartē iezīmēti “Nutzgarten”, to ideja aizgūta no Vācijas un Skandināvijas. Pirmais zemes pieprasītājs ģimenes dārziņam 1907. gadā bija vācietis Ernests fon Rots. Dārziņi līdzēšot pret sociālisma vēsmām, žūpošanu un sliktu uzvešanos, viņš raksta Rīgas pilsētas valdei. Laimīgā kārtā tolaik pilsētas mērs bija Džordžs Armitsteds (tas pats slavenais vīrs, kam pieminekli pie Operas 2006. gadā atklāja Lielbritānijas karaliene Elizabete II). Viņš arī mazdārziņu lietai ķērās klāt ar vērienu. Drīz vien zemes kārotāji nodibināja “Ļaužu labklājības veicināšanas biedrību” ar mācītāju Oskaru Šābertu galvgalī un uzaicināja slaveno Rīgas parku arhitektu Georgu Kūfaltu par dārziņu ierīkošanas tehnisko vadītāju. Smalki!
Kāda mazdārziņu aina paveras šodien? Rīgas mazdārziņos liela rosība, bet savus kopējus vēl gaida ap 500 brīvu mazdārziņu visu priekšpilsētu teritorijās (www.riga.lv). Mazdārziņi ir būtiska dzīves daļa arī lielāko pilsētu, mazpilsētu un pat ciemu iedzīvotājiem.
Aiz Rundāles pils franču dārza
Nez vai Bīroni, ieelpojot sava milzīgā rožu dārza smaržas, varēja iedomāties, cik lielu prieku citos laikos spēs sniegt mazs dārziņš pavisam bez pils. Uz Pilsrundāles mazdārziņiem devāmies tāpēc, ka novada dome jau vairākus gadus konkursā “Rundāles novada sakoptākā sēta” vērtē arī mazdārziņus. Tas notiek gan tāpēc, lai būtu pārskats par ainu – vai dārziņi ir appļauti un izravēti, gan tāpēc, lai paslavētu čaklākos mazdārziņu kopējus. Piemēram, skolotājus Annu un Romualdu Vasiļevskus, kuri dārzu kopj jau 31 gadu. – 1981. gadā laukos neviens normāls cilvēks nedzīvoja bez dārziņa. Kā tagad nav neviena bez mobilā telefona, – smej Romualds. Sākumā dārziņā audzējuši kartupeļus. Kā mēs divatā varējām tik daudz apēst, vaicā Anna. Un rāda, kā gadu gaitā sarucis kartupeļu lauks, dodot vietu puķēm. – Kas man ir dārziņš? Relaksācija, klusums un nepiepildīts sapnis pēc savas mājas. Vēl man ļoti patīk zaļā krāsa. Kad vīrs nopļauj zālīti, ir tik skaists zaļums! Darbojoties dārzā, risinu matemātikas uzdevumus, domāju par saviem dēliem, kas jau lieli un savā dzīvē, piezvanu mammai. Runājos ar puķēm: meitenes, kā jūtaties, kas patīk, kas ne? Ziemā pērku sēklu paciņas un skatos uz tām. Ekonomiski domājot, no mazdārziņa liela ieguvuma nav, mēsli maksā, ūdens jāved klāt, bet ne jau viss ir naudā mērāms… – atzīst Anna. Netālu zied krāšņas tulpes pensionētas skolotājas Rutas dārziņā. Pa vidu rosījusies trešā kolēģe. Kad viņa nomirusi, dārziņš ātri vien aizaudzis. Tagad Anna un Ruta kopj arī šo zemes gabaliņu. Anna slavē vīru, esot čakls palīgs. – Kā bijušajam sportistam man ir jākustas. Apkārtnē nav mežu, kur skriet, pa asfaltu nebizosi. Te vismaz iznāk kāda fiziska nodarbe. Ko liek, izdaru. Ar pūlēm atšķiru puķes no nezālēm, – smejas Romualds Vasiļevskis, fizikas un informātikas skolotājs. Pensionētais šoferis Aleksandrs Pavļenko piebalso, ka dārza darbi palīdz uzturēt fizisko formu, veselību. Un vispār ir ko darīt. Bet galvenais izaudzēt ko galdā liekamu – kartupeļus, sīpolus, burkānus, ogas, augļus, siltumnīcā arī tomātus, saldos piparus…
Jaunie nāk ar savu vēju
– Noīrēt mazdārziņu Rīgā, – turot rokā lielu lapu ar uzrakstu “Mazdārziņš”, kur sazīmēti koki, krūmi un cilvēciņi, Rūta Kronberga (26) sparīgi žestikulēja 2010. gada nogalē “Zaļo ideju plenērā”, klāstot, kā jaunieši varētu Rīgu vērst zaļāku un būt pie dabas. Ideja nebija no gaisa grābta.
– Vasarā kopā ar draugiem par 30 latiem noīrējām mazdārziņu no Mežaparka attīstības biedrības. Iestādījām garšaugus un rūpējāmies par tiem. Izveidojām arī blogu, kur aprakstījām, kas notiek dārziņā. Gribējām izveidot ne vien aktīvu dārziņu ar pasākumiem utt., bet arī tādu, kas tapis videi draudzīgā garā. Labprāt šo pieredzi atkal atkārtotu, – stāsta Rūta, kas pašlaik studē Madridē. Kad brīnos par jauniešiem, Rūta teic, ka tāds arī bijis viens no mērķiem – lauzt stereotipu, ka mazdārziņos rosās vienīgi pensionāri. Kā ideja dzina asnus tālāk? 2011. gada rudenī vēsturnieks Jānis Puntulis (30) kopā ar māti pastaigājies nu jau izpostītajos Torņakalna mazdārziņos. Sastapis kādu sirmgalvi, kura izmisusi stāstīja, ka mazdārziņam līdzi aizgājis vai viss mūžs. Dzirdētais Jāni tā saviļņojis, ka šā gada janvārī viņš kopā ar domubiedriem sarīkoja “Mazdārziņu forumu”. Atnāca pussimts interesentu, četri no Lucavsalas. Tāpēc jaunieši dārziņus nolēma nomāt tieši Lucavsalā un veidot tur ekokopienu.
Poligons, lai zinātu – kā
Ar Lieni Niedru (28), administratori, braši soļojam pa Dārzkopju gatvi Lucavsalā. Mazliet sirreāla sajūta – būt milzīgā, ziedošā dārzā uz salas Rīgas viducī. Apdzenam brašu vīru Igoru, kurš te kopj sešus mazdārziņus un savulaik atsitis desmit narkomānu uzbrukumu, bet pēdējā laikā viss esot mierīgi.
Apbrīnojam, cik te auglīga zeme, kāds miers. Beidzot nonākam jauniešu lolojumā “Lucavsalas ekokopiena”. Te Krišjāņa Langes vadībā top mājiņa. Viņš Dānijas ekociematos kādas desmit jau uzbūvējis un zina, ko dara.
Juris Kudiņš (30), IT speciālists, klausās jaudīgā varžu korī, tikko pa kanālu garām aizpeldējuši pīlēni. Kas jaunus cilvēkus velk uz mazdārziņiem?
– Te ir vidus starp pilsētu un īstiem laukiem, uz šejieni desmit minūtēs var atbraukt ar divriteni un apgūt zināšanas. Kad jau būs pārliecība par saviem spēkiem, varbūt kāds gribēs pavisam pārvākties uz laukiem. Kur vēl Rīgā bez saskaņošanas pie ūdens var kaut ko būvēt? Var neiet uz sporta zāli, bet atnākt uz šejieni un pastrādāt. Māja un pulcēšanās pie dabas, tas mums ir būtiskākais. Izaudzēt dārzeņus tik daudz, lai visiem pietiktu, nevaram, bet varam uzzināt, kā to darīt, – stāsta Juris.
Kā tad uz betona augušie un birojos strādājošie domā apgūt dārza darbu iemaņas? Liene Niedra nolēmusi rīkot meistarklasi, kur dārznieki jauniešiem mācīs, kā pareizi taisīt dobes, kā sagatavot augsni, lai tā būtu auglīga. Arī internetā var smelties idejas – kā audzēt nevis ar spēku, bet vairāk ar prātu un zināšanām par augiem un dabu, nedaudz tai piepalīdzot, daba dos augļus bez maksas. Bet pašlaik galvenais savākt būvmateriālus mājiņai, kur pulcēties. Pamati jau ir. Tiem derējušas brusas no netālu nodegušas dārza mājiņas. Sašķirojot atkritumu kaudzi, atraduši plastmasas pudeles – tās būs siltinājums grīdai. Pagājušā gada zeltslotiņu kāti noderēs sienu siltināšanai. Lucavsalā mazdārziņus šogad nomā kādi 50 jaunieši.
– Viņiem prāts atvērts nākotnei, nevis šausmām par šodienu, – Liene mierīgi smaida.
“1946. gadā ieliku stabiņu”
Kā jaunajiem ļaudīm mazdārziņos klājas, jautāju Rasmai Griņai, biedrības “Jumpravsala” (pāri par 400 biedru) valdes priekšsēdētājai.
– Prieks par jauniešiem. Domāju, ka Lucavsalas un Jumpravsalas dārziņi atdzims. Daudzi tos pameta bezcerības dēļ – katru gadu pašvaldība teica: šis nu būs pēdējais… Līdz šim dārziņus iznomāja uz gadu, bet nu – uz trim.
Pērn dārziņus sāka kopt jaunas ģimenes ar bērniem. Benzīns kļuva dārgs. Kur tālu tiksi? Turklāt tagad ir populāri ēst veselīgi un dzīvot zaļi. Te zeme nav piesārņota, var izaudzēt labu ražu un kopā ar bērniem atpūsties. Mūsu ģimenei dārziņš ir kopš 1946. gada, kad te iemērīja zemi. Biju maza meitenīte, kur vecāki teica likt stabiņu, tur liku. Pirms gadiem, kad pilsētas tēvi grasījās visu nošķūrēt, domāju: vai tad man, kas dārziņus atvēra, tie būs jātaisa ciet? Tagad man ir plāns, kas jāpaveic līdz Jumpravsalas dārziņu 105. gadadienai. Kad domes kungi atgriezīsies no vasaras brīvdienām, lai atnāk un novērtē. Pats galvenais, lai visi sakoptu dārzus.
Runājoties ar mazdārziņu kopējiem, tomēr jāsecina, ka par ekonomisko ieguvumu var šaubīties. Ka tikai maksa par zemes apstrādi rudenī un pavasarī, zemes nomu, mēslojumu, darbarīkiem, lapeni, stādiem, sēklām, benzīnu, lai nokļūtu dārziņā un lai appļautu dārza malas utt., nav lielāka par iegūto ražu. Bet par naudu nenopirksiet prieku par paša – turklāt ekoloģiski – izaudzēto, iespēju atrasties dabā, stāvēt uz zemes, nevis asfalta, izdevību izjautāt pieredzējušu dārzkopi un mainīties ar sēklām un stādiem. Mazdārziņu kopēji poētiski apdzied augu, puķu, zemes skaistumu, visa dzīvā vienotību un gudrību. Viņi to saskata. Vai tā nav milzu vērtība mazā dārziņā?
