Mazbērniem un mazmazbērniem – kuras ābeļu šķirnes izvēlēties? 0
“Abi ar vīru esam jau lielos gados, dzīvojam laukos. Arī dēls pamazām tuvojas pensijas vecumam, tagad dzīvo un strādā ārzemēs. Latvijā mums palikusi tikai viena mazmeita, viņai aug divi pirmsskolas vecuma puikas, kuri bieži ir pie mums laukos. Sevišķi lielākajam te ļoti patīk, jau tagad var redzēt – tas būs darītājs!
Varbūt tur aug jaunais saimnieks, kurš gribēs zemīti kopt. Gribam mazmazbērniem iestādīt augļu dārzu – apmēram hektāru vienā piekalnītē. Mums ir arī vecais dārzs, bet ābeles tik vecas, ka nav jēgas atjaunot, jāzāģē vien nost. Pētījām “Praktiskajā Latvietī” nodrukāto stādu sarakstu, bet… jo vairāk šķirņu, jo grūtāk izlemt. Bez speciālista galā netiksim. Lūdzu, iesakiet kādas desmit ābeļu šķirnes (vasaras, rudens, bet vairāk ziemas, jo mums ir, kur tos ābolus glabāt), tāpat bumbieres, plūmes, ķiršus, kādas labākas ogu šķirnes!” Ausma un Arturs Vidzemē
Parastais variants
Tipiskā vidējā latvieša augļu dārzā šķirņu izvēle joprojām aprobežojas ar vairākiem ‘Cukuriņiem’, ‘Bumbierābelēm’, ‘Baltajiem Dzidrajiem’, ‘Antonovkām’ un ‘Serinkām’.
Protams, gandrīz visiem vajag garšīgo ‘Lobo’ (tas jau nekas, ka slimo…), vēl noteikti kādu ābeli ar lieliem, saldiem un sarkaniem augļiem – ko nu stādu pārdevējs var ieteikt.
Tā kā visi cenšas sekot līdzi moderno dārzu tendencēm, šo komplektu katrā ziņā vajag uz zema auguma potcelmiem, tātad – pundurīšus.
Saprotama lieta – jābūt arī ķirsīšiem un plūmēm! Tad jau to pašu labo ‘Latvijas Zemo’ un ‘Viktoriju’ (tāpat vairākos eksemplāros!), bet ar piebildi, ka “miglot ar ķimikālijām mēs noteikti negribam…”.
Pēc šāda principa (ar dažām šķirņu variācijām) stādītie dārzi Latvijā ir vairumā – grūti kopjami, ar grūti novācamu ražu. Bet, saprātīgi plānojot, var izveidot patiešām kvalitatīvu dārzu. Un bez pārspīlējumiem, tādu, lai pēc iespējas mazākām pūlēm iegūtu labāko rezultātu.
Pirmais kritērijs: ziemcietība
Plānojot, ko stādīt augļu dārzā, nepieciešams izvēlēties pietiekami ziemcietīgas šķirnes. Stādot ilgmūža kokus, tas ir ļoti svarīgi, daudz būtiskāk par visu citu.
Patiesībā jau nav sliktu šķirņu, bet ir konkrētajai audzēšanas vietai piemērotas vai ne visai piemērotas.
Vidzemē ziemas nav tās siltākās, toties sals tur ir stabilāks, arī atkušņu mazāk nekā Kurzemē un Zemgalē. Vidzemes pusē labi pārziemo Iedzēnos selekcionētās augļu koku šķirnes un gandrīz visas, kuras nākušas no Igaunijas, Somijas, Krievijas, Baltkrievijas. Arī daļa Lietuvā izveidoto šķirņu jūtas ļoti labi.
Ja kāda ļoti iepatikusies šķirne tomēr nav pietiekami ziemcietīga, tas nenozīmē, ka par to pilnīgi un galīgi jāaizmirst. Vienmēr ir iespējams to iepotēt kāda ziemcietīgāka koka vainagā. Ja paveiksies, potējums pārziemos un ražos labi, ja nepaveiksies, pārpotēto zaru nāksies zaudēt, tomēr tas nav tas pats, kas zaudēt visu koku.
Otrs kritērijs: slimībizturība
Lai dārzs būtu ērti kopjams, svarīgi, lai augi būtu pietiekami izturīgi pret slimībām. Nevajag par katru cenu meklēt tikai imūnās šķirnes, bet vismaz vidēji izturīgām pret augļu puvēm, kraupi, vēzi, lapbiri tām vajadzētu būt, citādi bez miglošanas iztikt nevarēs. Tiesa gan, ģimenes dārzos, kur ir salīdzinoši liela augu daudzveidība, tie slimo mazāk nekā komercdārzos ar lieliem monokultūru stādījumiem.
Ir vērts izstudēt vairāku stādaudzētavu katalogus, kuros vienmēr doti arī īsi šķirņu raksturojumi.
Vispirms vajadzētu atzīmēt izturīgākās šķirnes un tikai pēc tam no atzīmētajām izvēlēties pēc ienākšanās laika, garšas un izskata tīkamākās. Tad būs krietni mazāks risks, ka dārzā nonāks augi, kas nīkuļos un slikti ražos.
Ļoti jāuzmanās, izvēloties bumbieru šķirnes. Kādā augļu izstādē vai, aizbraucot uz kolekciju dārziem, noteikti vajadzētu šos bumbierus pagaršot! Tie var būt gan kūstoši, gan kraukšķīgi, saldi, ieskābeni, ar muskata, vīna, medus piegaršu. Variāciju ir ļoti daudz, tāpēc, pirms doties pirkt stādus, vajadzētu pārliecināties, vai izraudzītās šķirnes augļi šķiet garšīgi visiem ģimenes locekļiem.
Punduri kļūdas nepiedod!
Labi jāapsver, vai dārzā, kas domāts pašu ģimenes vajadzībām, nevis intensīvai komercdarbībai, būtu vērts stādīt maza auguma kokus, tā sauktos pundurus. Liela auguma (uz sēklaudžu potcelmiem) vai vidēja auguma kokiem (tā sauktajiem puspunduriem) būs ilgāks mūžs un daudz vieglāka kopšana. Tiem ir dziļāka sakņu sistēma, tāpēc koki neizšķiebsies, arī sausās vasarās atradīs sev nepieciešamo bez laistīšanas. Turklāt mazāk pūļu jāiegulda vainagu veidošanā.
Ģimenes dārzā pundurkokus varētu stādīt tad, ja kādam no saimniekiem ir kāda pieredze komerciālajā dārzkopībā. Šie koki necieš kļūdas kopšanā!
Tiem nepieciešama speciāla un obligāta vainaga veidošanas sistēma, sekli izvietoto sakņu dēļ vajadzīgs atbalsta miets visā mūža garumā, pastiprināta mēslošana un laistīšana, kā arī daudz nopietnāka aizsardzība pret pavasara salnām. Ja pundurkoks jau jaunībā nebūs pareizi audzēts, tas neražos izstādēs redzētos skaistos augļus, bet gan izgāzīsies vai salūzīs no augļu smaguma.
Daudz par daudz…
Kad tikts galā ar šķirņu izvēli, vēl nopietni jāapdomā, cik stādīt. Ja dārzā vietas pietiek, biežākā problēma – sastādīts daudz par daudz un no visa kā… Kamēr koki vēl jauni, šķiet, ka visu ražu var apēst, un ir liels kārdinājums stādīt vēl un vēl. Bet augļu kokiem un ogu krūmiem augot arvien lielākiem, daudz kas nogatavojas un pārgatavojas gandrīz vienlaicīgi.
Ja vien nav plānots spiest daudz sulu vai pārdot ražu vēl kur citur, noteikti nevajadzētu stādīt daudz vasaras un rudens šķirņu koku.
Vasaras šķirņu augļi neglabājas – pēc nedēļas vai divām arī pagrabā tie paliks miltaini. Ļoti cītīgi ēdot, viens cilvēks šajā laikā notiesās kādus 5 kg ‘Balto Dzidro’, varbūt vēl desmitkārt vairāk uzdāvinās radiem, draugiem un kaimiņiem, kuriem, iespējams, pašiem savu ražu nav kur likt… Tikmēr šie pārgatavojušies āboli jau būs galīgi apriebušies un gribēsies ko citu.
Rēķinot ģimenei vajadzīgo ražas daudzumu, jāatgādina, ka viena liela auguma ābele (arī vidēja auguma puspunduris) pusmūžā spēj dot vidēji līdz 100 kg augļu no koka (aptuveni 50 – 60 l sulas), bumbiere – vēl vairāk. Plūmei, saldajam ķirsim, ēdamajam pīlādzim aptuveni 50 kg no koka ir pilnīgi normāla raža, skābais ķirsis dod 20 – 30 kilogramu. Jāņogām, ērkšķogām tipiska raža ir pāris spaiņu, upenēm – vismaz spainis no pieauguša krūma. Savukārt aprikozēm, persikiem, ēdamajiem sausseržiem, irbenēm, korintēm, vīnogām, lazdām, krūmmellenēm, aktinīdijām, citronliānām un citiem eksotiskākiem augiem raža parasti nemēdz būt par lielu… Protams, pa gadiem ražas lielums, svārstīsies, bet šie vidējie rādītāji ļauj diezgan labi saprast, cik koku un krūmu dārzā ģimenei vajag. Pirms stāda, vajag rēķināt, cik ģimene spēs izlietot, kas novāks un kur liks lieko ražu. Spriežot pēc vēstulē aprakstītās situācijas, hektārs augļu dārza, šķiet, jau ir pārāk daudz…
Drošas šķirnes Vidzemei Vasaras ābeles – ‘Agra’, ‘Baltais Dzidrais’, ‘Roberts’, ‘Konfetnoje’ (‘Cukuriņa’ vietā), ‘Korta` (‘Rēveles Bumbierābeles’ vietā), ‘Vahur’, ‘Vasara’ (‘Melbas’ vietā), ‘Lembitu’, ‘Rīgas Rožābele’, ‘Meduņica’. Rudens ābeles – ‘Auksis’, ‘Vidzemes Zelta Renete’, ‘Antonovka’, ‘Rudens Svītrainais’ (sarkanais klons), ‘Uslada’, ‘Pervinka’. Agras ziemas – ‘Merrigold’, ‘Dace’, ‘Tiina’, ‘Kovaļenkovskoje’, ‘Karamba’, ‘Sapnis’, ‘Madona’, ‘Orļik’, ‘Imrus’, ‘Eva’. Ziemas ābeles – ‘Antej’, ‘Bērsis’, ‘Belorusskaja Sladkaja’, ‘Laila’, ‘Bogatir’, ‘Edīte’. Pārpotēšanai ar gleznākām šķirnēm var stādīt ‘Talvenauding’, ‘Antonovka’, ‘Anīss’. Kolonnveida ābeles – ‘Inese’, ‘Uldis’, ‘Moskovskoje Ožereļje’, ‘Vaļuta’. Paradīzes ābeles – ‘Kerr’, ‘Dolgo’, ‘Hyslop’, ‘Uraļskoje Naļivnoje’, ‘Raganas Sarkanais’, ‘Bērnu Prieks’, ‘Bērzukroga Dzeltenais’. Vasaras bumbieres – ‘Vilma’, ‘Moskovskaja’, ‘Sēlija’, ‘Paulīna’, ‘Polli Punane’, ‘Nova’. Rudens bumbieres – ‘Pepi’, ‘Suvenīrs’, ‘Russkaja Krasavica’, ‘Balva’, ‘Talsu Skaistule’. Agras ziemas – ‘Nerussa’, ‘Mramornaja’. Ziemas bumbieres – ‘Belorusskaja Pozdņaja’, ‘Latgale’, ‘Velte’. Skābie ķirši – ‘Latvijas Zemā’ kloni, ‘Latvijas Augstā’ kloni, ‘Daugmales Stikla’, ‘Bulatņikovskaja’. Saldie ķirši – ‘Brjanskaja Rozovaja’, ‘Severnaja’, ‘Ovstuženka’, ‘Iputj’, ‘Tommu’, ‘Ļeņingradskaja Čornaja’, ‘Arthur’, ‘Fatež’, ‘Aleksandrs’. Var stādīt arī saldo un skābo ķiršu hibrīdus – ‘Živica’, ‘Dessertnaja Morozovoi’, ‘Prevoshodnaja Venjaminovoi’. Plūmes – ‘Viktorija’, ‘Krasnoslobodskaja’, ‘Ave’, ‘Perdrigon’, ‘Lāse’, ‘Zilā Lāse’, ‘Latvijas Dzeltenā Olplūme’. Hibrīdplūmes – diploīdās (apputei vajag arī Kaukāza plūmi vai šķirni ‘Alvis’) – ‘Kubanskaja Kometa’, ‘Mara’, ‘Alvis’. Ar ogu krūmiem vienkāršāk: Vidzemē var stādīt jebkuru jāņogu (ar sarkanām un baltām ogām), upeņu, ērkšķogu šķirni, ko pavairo Latvijas kokaudzētavās. Izturēs arī visas aronijas un krūmcidonijas. No avenēm derēs rudenī ražojošās šķirnes un vasarā ražojošās ar sīkām vai vidēja lieluma ogām. Lielogu avenes, piemēram, ‘Maroseika’, ‘Aborigen’, ‘Miraž’, ‘Taganka’, diemžēl ir kaprīzākas. No kazenēm Vidzemē izturēs tikai ‘Agavam’. No retāk audzētām kultūrām par izturīgiem var uzskatīt visās Latvijas kokaudzētavās pavairoto šķirņu pīlādžus (lai ražotu, jāstāda vismaz divas atšķirīgas šķirnes, apputei neder šķirne ‘Granatnaja’). Pietiekami drošas ir mūsu stādaudzētavās pavairotās smiltsērkšķu, irbeņu šķirnes. Arī sausseržu šķirnes ir gana ziemcietīgas, bet ražīgāki ir Kamčatkas sausserži. Aprikožu un persiku kultūršķirnes nav pietiekami izturīgas, labāk meklēt sēklaudžus no ražīgiem kokiem Vidzemes dārzos vai Pūrē. Tas pats attiecināms uz melno plūškoku – Pūres sēklaudžiem noteikti būs ilgāks mūžs nekā šķirnēm. No dižaugļu lazdām var stādīt ‘Cosford’ un lielaugļu šķirņu sēklaudžus.
|
Izsmeļošākus augļaugu šķirņu raksturojumus (ziemcietība, slimībizturība, garša, augļu izskats un lielums, lietošanas veidi) var atrast “LA” tematiskajā avīzē “Mans augļudārzs”, kas izdota 2010. gadā.
