Anda Līce: Mazās terapijas seansi 0
Pasaule nemitīgi karo ideoloģiski, militāri un ekonomiski, un mēs visi tiekam tajā iesaistīti. Vai maz ir iespējams tam neļauties? Cilvēki mēģina no tā izvairīties – nelasa un neklausās ziņas, meklē uz planētas kādu klusāku vietiņu, tomēr pasaules problēmas mūs panāk visur. Tāpat kā rudens lietus, dubļi un salnas.
Ja no problēmām nevar izbēgt, tās var mēģināt sašķirot un salikt pa plauktiņiem.
Ir lietas, ko nespējam mainīt, bet ir ne mazums tādu, kas mums pa spēkam. Diemžēl mēs aizbildināmies ar laika trūkumu un apstākļiem, kaut gan visdrīzāk tā ir nevēlēšanās ieraudzīt sevi ne no tās labākās puses.
Lapkritis ir garš un nesteidzīgs, gadās arī saulainas dienas, un katrs var izbrīvēt sev kādu stundiņu un vienatnē vienkārši pabradāties pa krāšņo lapu klājienu. Brienot pa zeltainas gaismas apmirdzēto zemi, ko klāj nobirušo koku godība, varam pieminēt šoruden mūžībā aizsaukto ģeniālo dziedātāju Džesiju Normenu, gruzīnu komponistu Giju Kančeli un aizgājušos no sev tuvo cilvēku loka.
Varam domāt arī par to, cik piepildīta ir mūsu dzīve, ko gribam mainīt un kāpēc tas nesanāk. Kāpēc dzīvojam tik lielā emocionālā diskomfortā, ciešam no dažādām fobijām, jūtamies nemīlēti, apātiski vai agresīvi? Varbūt tas ir Aspergera sindroms, par kuru, pateicoties zviedru jaunietei Grētai Tūnbergai, tagad runā uz visiem stūriem?
No kā mēs esam atkarīgi, kad krītam vai no kājām, lai ar savu darbu un uzvedību izpelnītos uzmanību un atpazīstamību vai kāda cilvēka mīlestību?
Vai mūsu atkarību kādu savtīgās rokas nelieto kā līdzekli savu egoistisko mērķu sasniegšanai? Tas, ka publiskā telpa ir pilna ar privātās dzīves neiedomājamiem skandāliem, liek domāt, ka mums jau tagad, par nākotni nemaz nerunājot, ir nepieciešams daudz vairāk profesionālu psihologu, psihoterapeitu un psihiatru. Ja arī to būtu pietiekami, daudzi nav pārliecināmi vērsties pēc palīdzības. Viņi turpina ciest un liek ciest citiem.
Rudenī aizbēgt no sevis ir grūti, tāpēc daudzi teic, ka viņi nevarot ciest rudeni. Īstenībā tieši rudens mums ļauj atslābināties, ieraudzīt dabas un sava darba augļus un pārmaiņas, ko piedzīvo gan daba, gan cilvēks, un izdzīvot tik dažādas izjūtas. Arī skumjas.
Tāpēc ierakstīsim savā dienu kalendārā: “Pieņemt un novērtēt ne vien saulainās, bet arī pelēkās dienas.”
Daba ir vēlīga, un, paejoties tai pretī, mēs satiekamies uz visu izlīdzinošā lapu paklāja. Šie mazās terapijas seansi vienmēr ir par brīvu un pieejami ikvienam.
