Sprintere Sindija Bukša: Minskā būs kā mazās olimpiskās spēles 0
Latvijas rekordiste 100 metru skrējienā Sindija Bukša (21) šosezon savus rezultātus uzlabo ar katrām sacensībām, un progress gan spēkā, gan ātrumā ļauj viņai ar optimismu gaidīt sezonas galvenos startus – Eiropas U-23 čempionātu Zviedrijā un pasaules čempionātu Katarā, kuram gan vēl jākvalificējas līdz 6. septembrim. Kvalifikācijas norma 100 m ir 11,24 sekundes, 200 m – 23,02. Bukšas personiskie rekordi patlaban ir attiecīgi 11,29 un 23,03, ko viņa sasniedza, pirms pērn bija sācies kvalifikācijas termiņš. Sindija nesen beidza Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes otro kursu un šonedēļ dosies uz Eiropas spēlēm Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā.
Ar kādām sajūtām tu ieradīsies Minskā?
Sindija Bukša: Ar patīkamām, jo tās man būs labs sākuma punkts pirms olimpiskajām spēlēm, kurās ļoti vēlos startēt. Minskā redzēšu, kā viss notiek – kāda atmosfēra, cilvēki, sacensību gaita. Vieglatlētikā esmu startējusi arī lielāka mēroga sacensībās, bet Eiropas spēlēs aura tomēr būs citāda, un tās ir ilgākas – desmit dienas. Būs pārbaudījums citā valstī tik ilgi atrasties sacensību gaisotnē, jo man psiholoģiski ik pa laikam gribas no tā visa atpūsties. Komandas gars arī līdzinās olimpiskajām spēlēm.
Tomēr šogad galvenās sacensības tev būs Eiropas U-23 čempionāts jūlija vidū Zviedrijā.
Jā, jo tas man ir pēdējais šajā vecumā, tāpēc gribu parādīt visu, ko varu. Sezona pakārtota tieši šīm sacensībām, un, protams, ja kvalificēšos pasaules čempionātam, tad turpmāko gatavošanos fokusēsim uz to. Eiropas spēles noteikti palīdzēs U-23 čempionātam – izjust lielo sacensību auru, mazināt stresu.
Vai Minskā plāno būt labākajā formā?
Mums paziņoja, ka Minskā obligāti jābūt uz atklāšanas un noslēguma ceremoniju, tāpēc ar treneri nolēmām, ka man tur būs maza treniņu nometne, gatavojoties U-23 čempionātam. Rīgā arī vasarā nevar izdarīt visu nepieciešamo. Trenējos Arkādijas stadionā, kas ir nestandarta, un 200 metriem tas nav labi – vajag izskriet, nevis tā, ka lauz kājas. Treniņu bāzu ir ļoti maz, it īpaši Rīgā. Daugavas stadions nav piemērots treniņiem pārāk cietā skrejceļa dēļ. Skolu stadionos pilns ar cilvēkiem un nevar pilnvērtīgi pastrādāt. Kā ir, tā jādzīvo, mēģinu apstākļus neņemt vērā.
Rīgas kausu izcīņā pirms gada laboji Latvijas rekordu, bet šoreiz tam netuvojies.
Esmu apmierināta ar rezultātu 200 metros, jo rēķinājām, ka jābūt ātrāk par 24 sekundēm, un izdevās mazliet labāk (23,58). Tas parādīja, ka spēju labi noskriet pēc visiem trakumiem augstskolā – sesijas laiks. Bija grūti, pēdējās dienās maz gulēju un, ja būtu pilnvērtīgi gatava, kārtīgi paēdusi, droši vien sasniegtu labāku rezultātu. 100 metri neizdevās (11,73), bet uz nākotni raugos ļoti pozitīvi.
Nogurusi biji arī pirms gada, tomēr sasniedzi rekordu.
Toreiz nebija tik traki – mācījos eksāmeniem, bet tie vēl nesākās. Sacensības bija 29. maijā, pirmais eksāmens – 2. jūnijā. Šogad divi eksāmeni pirms Rīgas kausiem, vēl viens – sacensību dienā, tāpēc biju ļoti nogurusi. Bet ar to negribu attaisnoties, šī sezona ir garāka un darbs pakārtots citādi, sistemātiskāk, tāpēc ceru, ka vēl nāks ārā. Sesija aiz muguras, treniņa nometņu laikā iekrājies pāris parādu, un tos plānoju nokārtot septembrī.
Vai fizisko testu rādītājos esi spēcīgāka nekā pirms gada?
Skaitļus negribu saukt, bet spēka rādītāji kļuvuši labāki. Treniņos esmu ātrāka, skriešanas testos laboju personiskos rekordus, par ko pati jutos pārsteigta. 100 metros rezultātus fiksējam ar rokas hronometru, tie nav pilnīgi precīzi, bet tāpat ļoti labi, jo tas notika treniņa beigās. Patīkami, ka ar katru sezonu nāk klāt spēks un ātrums.
Tātad teorētiski iespējams, ka arī šogad tu varētu labot Latvijas rekordu?
Šaubos, jo iepriekšējā sasniedzu diezgan augstu rezultātu. Teorētiski – jā, bet to nekad nevar zināt, ir jāsakrīt zvaigznēm.
