Lāčplēši pie stūres un vēlme sadarboties 2
“Lauki ir mūsu spēka avots un zemes labklājības pamats,” ar šādu moto 1934. gada 17. decembrī Rīgā Lielajā ģildē notika 517 Latvijas pagastu vecāko sapulce. Latvijas lauku iekārta tad jau bija izjutusi pārmaiņas – bija likvidētas apriņķu valdes, paplašinot apriņķu vecāko un arī pagastu vecāko funkcijas. Iekšlietu ministrs Vilis Gulbis sapulcē izteicās, ka “diezgan lielam skaitam līdzšinējo darbinieku, kas bija strādājuši pašvaldībās, bija jāatstāj amati”. Izvēloties jaunos pašvaldniekus, pievērsta uzmanība, lai tie būtu ļaudis ar pienācīgu izglītību un nevainojamu pagātni, kā arī tie, kas cīnījušies par Latvijas valsti, priekšroku dodot Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Statistika rādīja, ka lielākā daļa jauniecelto pašvaldību darbinieku pēc mantas stāvokļa bija vecsaimnieki (1976), vecumā no 20 līdz 40 gadiem (1341 persona), lielākā daļa – ar pamatskolas (2440) un vidusskolas (551) izglītību. Starp viņiem bija 536 Brīvības cīņu dalībnieki (36 lāčplēši) un 989 aizsargi.
Revīzijas visus 30. gadus uzrādīja, ka lauku pašvaldības darbojas aizvien rosīgāk, lai gan, kā redzējām, viegli tas nenācās. Apbrīnojami, ka pārskatos netika konstatēts tikpat kā neviens ļaunprātības gadījums. Piemēram, 1937. gadā Vidzemē darbojās 368 skolas, ko apmeklēja vairāk nekā 30 tūkstoši skolēnu. No tām brīvās Latvijas laikā bija uzceltas 87, un tuvākajos gados paredzēja uzbūvēt vēl 86, šim mērķim iztērējot ap pieciem miljoniem latu. Gandrīz visos pagastos bija savi tautas nami, aizsargu nami, sporta nami un bibliotēkas. Liels notikums bija Vienības nama atklāšana Daugavpilī 1937. gada 19. decembrī. Ar Kultūras fonda atbalstu un aktīvu robežsargu līdzdalību pie sava tautas nama tika arī Krievijas pierobežā esošā Šķaunes pagasta 7000 iedzīvotāji. Rēzeknes apriņķī no 1935. līdz 1938. gadam uzcēla deviņas jaunas skolas, trīs pagastu namus un trīs tautas namus, pašvaldībām iztērējot vairāk nekā 354 tūkstošus latu.
Pēc Iekšlietu ministrijas ziņām, 1938. gadā bija paredzēts, ka lauku pašvaldībām jāpabeidz 200 iesāktās jaunās sabiedriskās celtnes. Visas Latvijas pašvaldības ik gadu to būvē ieguldīja ap trim miljoniem latu, no kuriem divas trešdaļas nāca no pašu vietējo varu līdzekļiem, bet pārējie bija aizņēmumi zemnieku kredītbankā. No 1935. līdz 1938. gadam sabiedrisko ēku būvē šādi bija ieguldīti ap 10 miljoniem latu. 1938. gada 15. martā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” Iekšlietu ministrijas Pašvaldību lietu departamenta vicedirektors G. Caucis atzina: celtniecība sasniegusi tādus apmērus, ka “tagad domāts to ierobežot”, jo straujā būvniecība laukos ārkārtīgi sakāpinājusi būvstrādnieku algas un arī būvmateriālu cenas.
Veicot lielākus darbus, bija vērojama tendence arī apvienot spēkus. 1938. gada jūlijā Latvijā darbojās 26 sadarbes apvienības, no kurām 14 piedalījās tikai pagasti, bet 12 – pagasti un pilsētas. Ņemot vērā lielos izdevumus veselības aprūpei, visvairāk lauku pašvaldības apvienojās ar mērķi kopīgi uzturēt slimnīcas. No 23 šādām organizācijām vislielākā bija Daugavpils apriņķa pašvaldību sadarbes apvienība ar pusmiljona latu budžetu gadā, kas uzturēja piecas slimnīcas, aptieku, nespējnieku patversmi un sanatoriju. Sadarbes apvienība “Pūņu ferma” uzturēja bērnu patversmi. Bet Durbes sadarbes apvienība – Kronvalda pamatskolu Durbē. Vai šādas sadarbības piemērs nebūtu vērtīga ierosme mūsdienām?
