Skolotājs kā “grēka āzis” 2
1931. gada februārī, jau karstākajā krīzes laikā, Saeima atļāva pašvaldībām paaugstināt vietējos nodokļus līdz pat 20%, “ja citādi nav iespējams līdzsvarot budžetu”. Tomēr jau 20. gadu beigās daudzi pagasti un apriņķi mēnešiem nebija maksājuši saviem darbiniekiem algas, bija parādā skolotājiem un slimnīcām un nevarēja uzturēt nespējnieku namus. “Ir daudzi skolotāji Valmieras apriņķī, kas nav saņēmuši algas pašvaldības daļu par trim un vairākiem mēnešiem. Jādzīvo no pusalgas vien, ko izmaksā valsts, lai arī ar nokavēšanos (30. gadu sākumā skolotājs vidēji mēnesī saņēma 163 latus, rūpnīcas strādnieka alga bija aptuveni 100 – 120 lati. – Red.). Pamatskolotājs patlaban ir tas grēka āzis, kas, kā rādās, izsaucis saimniecisku krīzi, un, izrēķinoties ar viņu, šķiet, grib šo krīzi novērst.” Tā 1931. gada 11. jūnijā situācijas dramatiskumu raksturoja “Valmieras Avīze”.
Līdzīgas žēlabas izskanēja it visur. Skolotāji esot Latvijas dzīves pabērni. Viņi vairs nevarot pat saņemt medicīnisko palīdzību, jo ārsti atsakās viņus pieņemt uz slimokases rēķina, bet aptiekās neizsniedz zāles. Apriņķu valžu savienība 1932. gadā pārmeta Finanšu ministrijai, ka tā nav iemaksājusi gandrīz divus miljonus latu, kas pienākas skolotāju algām. Apriņķi arī vainoja valsti, ka uz papīra palicis solījums ieskaitīt to budžetos septiņus latus uz katru iedzīvotāju (kopā 8,4 miljonus latu), kas bija sākotnēji domāta kā valsts kompensācija par atcelto progresīvo ienākuma nodokli lauksaimniecībām un vairākiem atlaistajiem nodokļiem. Savukārt ministrija pārmeta lauciniekiem, ka paši vien esot vainīgi, jo laikā neiesniedz ziņas par skolotāju algām nepieciešamo finansējumu un valsts doto naudu vispār mēdzot izmantot citiem mērķiem. Subatē 1930. gada nogalē pat gadījies tik satraucošs notikums, ka vietējā vara “aizlienējusi” skolotājiem pienākošos naudu vietējam krodziniekam “lielāka kvantuma šņabja iepirkšanai uz Ziemassvētkiem”.
Skolotāju algošanas jautājumā vienprātības nebija, jo arī apriņķi nevēlējās no tās atteikties. Savukārt, kā uzsvēra skolotāju intereses aizstāvošais izdevums “Mūsu Nākotne”, “vienmēr jau paliek neskaidrs, vai valsts, pašvaldības un arī paši iedzīvotāji kaut ko iegūs, ja skolotājus algos tieši un pilnīgi valsts?” Aizstāvot esošo modeli, vieni uzsvēra, ka jau vēsturiski izveidojies, ka pašvaldības vienmēr piedalījušās skolotāju algošanā. Citi bažījās, ka, mainot sistēmu, skolotājiem zudīšot “sakari ar pašvaldībām”: “Kad pašvaldībām atņems zināmu noteikšanu pār skolām un skolotājiem, tad skolu likvidēšanas, apvienošanas un skolotāju skaita samazināšana pieņems daudz asāku veidu. Skolotājiem, zināms, nebūtu ko iebilst, ka algu izmaksa notiktu arī līdzšinējā kārtībā, kad tik to laikā saņemtu. Ja ir jādzīvo no algas, tad ir svarīgi laikā to saņemt, lai nebūtu jāslēpjas no aizdevējiem, tirgotājiem un amatniekiem.” Savukārt dažs apriņķa vadītājs tā arī pateicis: “Ja valsts skolotāju algošanai naudu dos, mēs maksāsim, ja nedos – mēs maksāt nespēsim.”
Lauku pamatskolu skolotāju algošanas jautājums visu starpkara brīvvalsts laiku bija abpusēji griezīgs zobens. Realitātē bieži notika tā, ka robežu starp valsts un lauku pašvaldību budžeta izlietojumu viņu algošanā nebija iespējams novilkt.
Liels rūpju objekts Latvijas laukos bija karā izpostītie ceļi, kuru uzturēšana arī bija pašvaldību uzdevums, tomēr tam trūka naudas. Pēc likuma par zemesceļiem katram pagastam tie bija jālabo savās robežās. Savukārt vietējā vara šo pienākumu uzlika tālāk zemes īpašniekiem samērā ar viņu zemes vērtību. No “ceļu klaušām” bija atbrīvoti jaunsaimnieki pirmajos piecos gados pēc zemes izdalīšanas, kā arī tie, kuru īpašums nepārsniedza divus hektārus.
