Piedauzības akmeņi un daudzie pienākumi 2
No kurienes mazās lauku pašvaldības ņēma naudu? Tautsaimnieks Arnolds Gūtmanis 1931. gadā savā grāmatiņā “Kā saimnieko lauku pašvaldības” uzsvēra: “Šie avoti ir tādas dabas, kas nevar iemantot iedzīvotāju simpātijas, jo pats galvenais no viņiem ir – paša pagasta iedzīvotāji.”
Sīkāk pagastu nodokļi regulēti 1922. gada 21. jūnija likumā, pēc kura pašvaldības drīkstēja pašas iekasēt personīgo, zvejas, izpriecu, rakstu, tirgus un vairākus citus nodokļus. Savukārt valsts apņēmās tām maksāt daļas no nekustamā īpašuma nodokļa, procentuālā peļņas nodokļa dažādiem uzņēmumiem, no progresīvā ienākuma nodokļa. (1920. gada aprīlī Latvijā bija stājies spēkā pēc Prūsijas “šnites” piegrieztais progresīvais ienākuma nodoklis, kas pamatīgi paputināja dažu kabatas. Ar to aplika ienākumus no darba algas, no kapitāla, no lauku un pilsētu nekustamās mantas, no tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumiem. Sākumā tā likme bija no 0,6 līdz 45%. Pēc gada to paaugstināja vēl par pieciem procentiem. No ienākuma, kas pārsniedza 150 tūkstošus latu, valstij un pašvaldībām pienācās ceturtdaļa.)
Dažādi nodokļi – pašu uzlikti un valsts atskaitīti – 20. gadu beigās veidoja 84% pagastu ieņēmumu. Pilsētās situācija bija nedaudz atšķirīga, jo tām daļu naudas nesa arī to kapitāli, saimnieciskie pasākumi un uzņēmumi. Pagastiem būtu finansiāli klājies pavisam sūri, ja ne valsts pabalsti un aizdevumi, kas 20. gadu beigās kopā veidoja 13,4 miljonus latu.
Visvairāk naudas pagastiem ienāca no nekustamas mantas nodokļa laukos, no kura daļa pienācās arī apriņķiem, kam savukārt no tā bija jāmaksā algas daļa skolotājiem. Visapzinīgāk to maksāja auglīgo Zemgales zemju īpašnieki (vidēji Ls 7,50 katram iedzīvotājam). Līdzīga aina bija arī pārējo nodokļu maksājumos – visčaklāk tos veica zemgalieši, viskūtrāk – latgalieši.
Pēc laikabiedru vērtējuma, īsts piedaudzības akmens toties bija otrs būtiskais lauku pašvaldību ienākumu avots – personīgais nodoklis, no kura maki visvairāk cieta neprecētiem vīriešiem, atraitņiem un precētiem vīriešiem no 20 līdz 40 gadiem bez bērniem. 1932. gadā tā vietā laukos sāka iekasēt pašvaldības nodokli – zemes īpašnieki to maksāja pēc zemes platības, bet pārējie noteiktu summu – 20 latus gadā.
Lielus sirdēstus arī pagastiem sagādāja nepieredzēti lietainā 1928. gada vasara, kas izputināja daudzas lauku saimniecības, rosinot valdību pieņemt it kā labi domātas vairāku nozīmīgu nodokļu atlaides nelaimē cietušajiem. Dažam pagastam zaudējot pat pusi plānoto ieņēmumu, praksē tas tomēr krietni paputināja lauku pašvaldību saimniecību. Valdība gan solīja kompensēt zaudējumus, tomēr izpalīdzēšanās ar tās aizdevumiem un pabalstiem vairākumā gadījumu bija uzskatāma par kārtējo vajadzību ugunsgrēka dzēšanu, nevis nopietnu saimniekošanu. Plūdu krīze sakrita ar 1928. gada 5. jūnijā Saeimas pieņemto “Likumu par lauku iedzīvotāju nodrošināšanu slimības gadījumos”. Tas paredzēja, ka visām personām, kas pēdējā gadā pirms saslimšanas nodzīvojušas četrus mēnešus ārpus pilsētām vai strādā laukos kā algoti darbinieki, ir tiesības no pagasta saņemt medicīnisku palīdzību. Tās veidu bija ļoti daudz – pirmā palīdzība, ambulatoriskā ārstēšana, ārstēšana slimnīcās un sanatorijās (pagasts sedza trešo daļu), bezmaksas palīdzība dzemdētājām. Medicīnisko personālu gan tagad algoja valsts, nevis kā agrāk lauku pašvaldības.
Lai gan būtisku ieguldījumu likuma īstenošanā sniedza valsts (bija paredzētas arī nelielas pašu slimnieku piemaksas), pašvaldībām bija uzticēta visa palīdzības organizēšana: slimnīcu ierīkošana, personāla apgāde ar darba un dzīves telpām. Par spīti grūtībām – 1929./1930. gadā pagastu izdevumi veselības aizsardzībai pieauga gandrīz par miljonu latu – likuma nozīme tomēr bija nepārvērtējama. Latvija patiešām varēja lepoties ar savu sociālās apdrošināšanas sistēmu, kas arī starptautiski bija atzīta par vienu no labākajām pasaulē. Kā raksta vēsturniece Elga Zālīte, līdz tam Latvijas laukos bija apvidi, kur 40 – 50 km attālumā nebija neviena ārsta un visas draudzes un pagastus apkalpoja tikai ap 70 ārstu, bet tagad samērā neilgā laikā visā Latvijā izveidojās rajonu ārstu tīkls.
