Mazās “karalistes”: kā starpkaru Latvijā saimniekoja pagastu vara 2
“Mājas Viesis” sāk jaunu publikāciju sēriju “Latvijas zudušās atlantīdas”, kurā vēstīsim par būtisko un nozīmīgo mūsu daudzveidīgās dzīves jomās, kas dažādos vēstures posmos ir bijis un šobrīd daļēji vai neatgriezeniski mainījies vai zudis. Šoreiz vēstīsim par to, kā klājās mazajām lauku pašvaldībām 20. gadsimta 20. un 30. gados.
Visu pirmskara Latvijas brīvvalsts laiku mazākā, bet vissvarīgākā lauku pašvaldības vienība Latvijā bija pagasts, jo tieši tas vistiešākajā veidā un vispirms aizstāvēja lauku iedzīvotāju intereses. Pagastiem likumā uzlikto pienākumu loks bija ļoti plašs, ietverot tautas izglītības veicināšanu, rūpes par veselību, nespējnieku apgādi, ceļu labošanu, sēklu apgādības lietas un daudz ko citu – kopumā piecpadsmit punktos. Pamatskolu skolotājus uz pusēm ar valsti algoja apriņķi, toties pagastiem bija jāgādā par piemērotām skolas telpām, skolu namu remontu, lasītavu ierīkošanu un kalpotāju algošanu. Vēl mūsdienās novados ir saglabājies daudz liecību kopš tiem laikiem – monumentālas skolu ēkas, tautas nami un vēl, un vēl, tomēr reti kad iedomājamies, ka arī mūsu tēvutēviem nekas tā vienkārši no gaisa nenokrita.
Strādā lētāk nekā valsts
Pagastiem bija tiesības pašiem iekasēt nodokļus un saņemt arī daļu no valsts ievāktajiem, tomēr kopumā ienākumu atšķirība starp tiem un pilsētām uz vienu iedzīvotāju bija jūtama – 1930./1931. gadā – 15 pret 82 latiem. Pēc izdevuma “Ekonomists” ziņām, 1929. gadā visu pašvaldību budžetu kopsumma veidoja aptuveni tikai vienu trešdaļu valsts budžeta (ap 164 miljoniem latu). Uz pārdomām rosināja arī fakts, ka, lai arī Latvija bija agrāra valsts, kurā 60% iedzīvotāju dzīvoja laukos, pilsētu budžeti bija vismaz trīs reizes lielāki nekā visām daudzajām lauku pašvaldībām.
Tajā pašā laikā daudzo likuma uzlikto pienākumu dēļ pagastu budžeti aizvien auga, ko gan diemžēl visbiežāk nevarēja teikt par ieņēmumu avotiem – pat neraugoties uz regulārajiem valsts aizdevumiem un pabalstiem (kas gan lielākajā daļā bija viens un tas pats, jo kredīti visbiežāk tika atlaisti). 20. gs. 30. gadu sākumā 60% visu valsts aizdevumu apriņķi izlietoja skolotāju algošanai.
Pagastu skaits Latvijā dažādos gados atšķīrās – piemēram, 1931. gadā to bija 521, 1934. gadā – 517, 1938. gadā – 518, bet 1922. gadā visvairāk – 528. Principā likums noteica, ka pagastā nedrīkst būt mazāk par tūkstoš iedzīvotājiem un ka pagasti var arī teritoriāli apvienoties, tomēr praksē tas nenotika bieži. Vēl 1928. gadā bija 86 pagasti ar mazāk nekā 1000 iedzīvotājiem. Piemēram, Cēsu apriņķa Pāvītes pagastā – 253, Madonas apriņķa Pērses pagastā – 263, bet Valkas apriņķa Jaunrozes pagastā – 411. Lielākais Latvijā bija Naujenes pagasts Daugavpils apriņķī ar 14 900 iedzīvotājiem. Vidējā Vidzemes un Kurzemes pagastā dzīvoja 1500 līdz 2000 dažādu vecumu un dzimuma cilvēku.
Mēs zinām, ar kādām grūtībām tapa jaunā Latvijas valsts – to pilnā mērā var attiecināt arī uz lauku pašvaldību iekārtu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā, pēc izdevuma “Ekonomists” galvenā redaktora Jāņa Bokaldera atzinuma, “nekad pie mums uz stiprām kājām nav stāvējusi”. Pašvaldību situāciju arī apgrūtinājis tas, ka “mēs tagad dzīvojam zem sociālās apgādes lozungiem un sociālās likumdošanas iespaidiem”. Sabiedrībā 20. gadu sākumā nereti bijis dzirdams, ka “pašvaldības dārgi izmaksā, savu uzdevumu veikšanai prasa lielus nodokļus, bet lielākā daļa izdevumu neproduktīvi”. Īstenībā tomēr, sarēķinot pagastu administratīvos izdevumus, 20. gadu pirmajā pusē kopā sanāca vidēji 130 tūkstoši rubļu (2600 latu) gadā – tikpat, cik valstij izmaksāja viens vidēji atalgots ierēdnis. Līdz ar to bija skaidrs, ka pašvaldības strādā daudz lētāk nekā valsts.
