Mazas kaķu dvēselītes ērkšķainais ceļš no Vidzemes mežiem līdz savai miera ostai 0
Mazītiņš kaķa bērns atver acis uz plašo pasauli un bēdīgi saprot, ka blakām mammas nav, bet palaimējas, ka ir māsiņa. Tā iesākās dzīves rīts dārziņu mājā dzimušajām kaķenītēm.
Abām laimējās, ka nokļuva pagaidu māju patvērumā, kur ap pakšķiem nesvilpo vējš kā pirmajā dzīves vietā, vienmēr bļodā ir ēdiens un kāda laba cilvēka roka noglauda muguriņu. Viņu kažoki ātri atguva spožu spalvu, no bailīga zvēriņa pieauga par mīlīgām, enerģiskām kaķu meitenēm. Un atbilstoši katras raksturam iemantoja vārdus no latviešu klasikas: Maija un Paija.
Nācās meklēt īstās mājas, kuras Maija atrada uzreiz, bet Paijas ceļš līdz tām bija pāris gadu garumā. Gaidījām, gaidījām, līdz pieteicās jaunā saimniece no tālām lauku mājām Vidzemes pusē. Aizceļoja Paija uz dzīvi jaunajā mājvietā lielu mežu ielokā. Likās, ka kaķu bērns atradis patvērumu visam mūžam. Taču pēc laika atskanēja zvans, ka saimnieki dodas peļņā uz ārzemēm, un braucām Paijai pakaļ. No konteinera pretim raudzījās agrāk tik lepnā kaķene, tagad nogurusi no tālā ceļa un ar nošņurkušu, smirdošu kažoku. Un vakarā, nonākdama atpakaļ pagaidu mājās, Paija aizgūtnēm rija sauso barību, ko agrāk našķodamās uzēda vien pa graudiņam. Laikam dotas ēst tikai jēlas reņģes, pēc kā pati oda? Paijai iznāca otro reizi atkopties, lai apmatojums atgūtu iepriekšējo zīžaino izskatu, pieēstu pilnu vēderu sauso barību un atgūtu pašapziņu. Laiks pagāja jautrās rotaļās ar pārējiem iemītniekiem–runčukiem: melnīgsnējo maigo Dūdaru; rudo, laisko Rūdi un pašpārliecināto kundziņu Hamīti.
Un sagaidīja Paija savu miera ostu – pie jaunas ģimenes ar bērniem. Tur nokļuvusi, Paija sēdēja istabas stūrī kā slēpnī, lai novērtētu situāciju. Un atzinusi, ka jaunie saimnieki ir gana draudzīgi un sirsnīgi, kaķu meitene atplauka un iekārtojās mīļākajā guļas vietā – gultas kājgalī ar laimīgu nopūtu: – Beidzot esmu mājās!
