Kā zīdainītim būt sadzirdētam 0
Mazuļa raudas ir spilgtākais signāls, kā bērns pauž, ka kaut kas nav kārtībā, un ar skubu nepieciešama vistuvāko cilvēku iejaukšanās.
Izslēgšanas princips
Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas psihoterapeite un Topošo vecāku skolas lektore Baiba Gerharde uzsver, ka zīdaiņa diskomfortu izraisa fiziska un emocionāla nelabsajūta.
Ja bērns ir nemierīgs vai raud, ir jāsāk ar fiziskās labsajūtas nodrošināšanu, jo tā mazulis pavēsta, kad ir izsalcis, nosalis, sakarsis, slapjš, slims vai cieš sāpes. Ja šie iemesli ir izslēgti, bet bērniņš turpina raudāt, tad neapmierinātībai ir emocionāls iemesls.
Šāda diskomforta iemesli ir saistīti ar attiecībām ar māmiņu un viņas labsajūtu, gaisotni ģimenē, un dažreiz ietekmē pat apkārtējā sabiedrībā notiekošais. Bērns cieš, ja māmiņa kaut kāda iemesla dēļ ilgāku laiku nav līdzās vai ir nomākta, satraukta, dusmīga, iegrimusi savās domās, tātad – nepieejama, vai arī ģimenē valda saspringta gaisotne.
Emocionālu grūtību izraisīts bērna nemiers bieži atkārtojas noteiktās situācijās vai diennakts laikos. Tam ir ciklisks raksturs.
Divi kā viens
Zīdaiņa galvenā emocionālā vajadzība ir uzticības pilna atkarība, pieķeršanās māmiņai, iesaistīšanās attiecībās, ko sauc par simbiozi, t.i., divas būtnes it kā saplūdušas vienā, dzīvo ciešā saskaņā viena ar otru, ir uz viena viļņa, pastāvīgi patur otru savas uzmanības lokā. Šādās attiecībās ilgākā atšķirtībā rodas trauksme, pieaug vajadzība pēc otra.
Lai simbioze būtu pilnvērtīga, ir svarīgi, lai māmiņa vienmēr ir klāt, pieejama, atsaucīga, jūtas labi un nevairās no tuvības ar bērnu, un viņu mīl. To palīdz nodrošināt mīļas mājas, kur sieviete var nodoties bērnam, neraizējoties par finansiālām grūtībām, un bez prasību spiediena no bērna tēva vai citu radinieku puses.
Bērna piesaistīšanos nodrošina viņa un māmiņas ikdienas dzīves norises, māmiņas atsaucība un rūpes. Ja viņa nejūtas labi, tas traucē atvērties arī mazulim, un neļauj bērnam droši paļauties uz māmiņu. Uz to zīdainis reaģē ar nemieru un dažkārt pat ar veselības problēmām. Mazuļa slimošanas saistību ar mātes iekšējo pasauli var noteikt pediatrs.
Ikdienas svarīgākā norise
Rūpējoties, lai bērns ir paēdis, māmiņa vienlaikus ļauj viņam justies mīlētam, saprastam un svarīgam. Tas notiek, ja zīdīšana abiem sagādā prieku un labsajūtu, un bērns saņem maiguma pilnu nedalītu uzmanību. Paēdušam mazulim jāļauj atpūsties, nesteidzoties pārtraukt radušos tuvību. Šos brīžus neviens nedrīkstētu traucēt, pat ne mazuļa tētis vai citi bērni.
Atkarību pētnieki uzskata, ka svētlaime paēdušam aizmigt mātes rokās ir dziļš piepildījums, bet, ja pirmajā dzīves gadā tā ir ļoti pietrūcis, jau pieaugušā gados šāds cilvēks mierinājumu meklē alkohola vai narkotiku reibumā.
Ja zīdīšana neizdodas vai bērns no tās atsakās, simbioze ir traucēta. Šādi bērni ēd no pudeles un raud, paēd un raud atkal. Protams, mammai tādēļ bieži vien ir apslāpētas dusmas.
– Šādā gadījumā mammai steidzami nepieciešama palīdzība. Ja ar problēmu neizdodas tikt galā pašu ģimenē, vēlams meklēt profesionālu atbalstu, – iedrošina B. Gerharde.
Sarunu laiks
Arī ķermeņa kopšana ir līdzīgs process, jo, gādājot par fiziskajām vajadzībām, bērns vienlaikus var just patiku, priecāties, smieties, iepazīt sevi un pasauli, rast stabilitāti un drošību.
Tādēļ ir nepieciešama ērta vieta, silta telpa, labs noskaņojums un gana daudz laika. Fizioloģiski pareizas kustības var ierādīt bērnu ārsts vai fizioterapeits, lēnām un maigi mazulim pastāstot par katru darbību un vēstījot, kas notiks tālāk, nosaucot vārdā un parādot drēbītes, ļaujot tās aplūkot, nosaucot ķermeņa daļas. Mazulim noteikti patiks, ja viņu noglāstīs, sabučos, pakutinās, pie viena paapļojot un izvingrinot plecu un gūžu locītavas.
Ja māmiņa savam mazulim smaida, jau sešu nedēļu vecumā viņš uzsmaidīs pretī. Svarīgi ir visu darīt bez steigas un ļaut, lai valoda ritmiski mijas ar rīcību.
Pirmie dzīves mēneši ir kā grūtniecības turpinājums – bērns labprāt uzturas mammas rokās un saldi guļ, sajūtot viņas auguma smaržu un siltumu, elpošanas ritmu, sirdspukstus. Šīs ir pazīstamas sajūtas, kas sniedz vislielāko drošību un patiku.
– Iesaku arī vēlāk bērnu ņemt rokās ikreiz, kad viņš to vēlas. Pieradināsiet? Jā! Bet tas ir visefektīvākais veids, kā izaudzināt drošu, veselu un laimīgu cilvēku. Pēc tam netiksiet vairs vaļā? Tieši otrādi! Tie bērni, kuram mammas pietiek, paaugušies droši dosies izpētīt pasauli. Tie, kuriem viņas ir pietrūcis, baidīsies palaist vaļā, vienmēr uzmanīs un turēsies pie svārkiem, – psihoterapeite skaidro.
Atsaukšanās uz bērna nemieru, iečīkstēšanos vai raudām veido pieredzi būt sadzirdētam, uztvertam nopietni, būt nozīmīgam. Galu galā, māmiņai lielu sirdēstu gadījumā vienmēr ir brīnumlīdzeklis – krūts. Šis universālais mierinātājs palīdz vienmēr.
