“Mazām valstīm centīgi jāgatavo aizsardzība.” Saruna ar bijušo Somijas armijas ģenerālštāba izlūkdienesta vadītāju 56
Gunta Pāvola, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Zemessargs” sarunājas ar bijušo Somijas armijas ģenerālštāba izlūkdienesta vadītāju, aktīvo dienestu beigušo ģenerālmajoru Peku Toveri par to, kā par drošību var parūpēties neliela valsts, kurai ir kopīga robeža ar Krieviju.
Somijai ir liela kara pieredze, ko varat ieteikt citām nelielām valstīm?
Tas, ko mēs Somijā iemācījāmies Otrā pasaules kara – Ziemas un Turpinājuma karu – laikā: kulminācijas laikā Aizsardzības spēkos bija 16% Somijas iedzīvotāju, gandrīz katrs sestais dienēja Aizsardzības spēkos. Tas, visticamāk, ir viens no augstākajiem, ja ne visaugstākais procents no karā iesaistītajām valstīm.
Vairākus gadus puse iekšzemes kopprodukta tika aizsardzībai. Ja maza zeme cīnās par izdzīvošanu pret lielvalsti, jāizmanto visi nacionālie resursi. Tie nav tikai bruņotie spēki, arī civilā aizsardzība. Runājot no šodienas viedokļa, jābūt arī infrastruktūras aizsardzībai, ķiverēm, visam pārējam.
Tas iespējams tikai no atbildīgo dienestu puses.
Jāizmanto visi nacionālie resursi: prasmīgi cilvēki pareizajās vietās, dažādu uzņēmumu veiktspēja.
Kā saka amerikāņi: lai varam sist spēcīgāk par savu masu, lai efektīvāk izmantotu mazu cilvēku skaitu. Tam jāgatavojas gadiem, vienā mirklī to nevar dabūt. Jābūt likumdošanai un plāniem, jātrenējas.
Latvija to dara arī caur NATO.
Somijā priekšplānā iznāk viena lieta: lai gan esam NATO pievienošanās procesā, tomēr par Somijas aizsargāšanu atbild somi. Lielākā atbildība paliek mums pašiem, lai gan saņemsim palīdzību no citiem. Kaut vai tāpēc vien, ka esam te, ziemeļos: līdz šejienei visiem ir tāls ceļš nākt palīgā.
Mums pašiem ir tā lielā atbildība arī pievienojoties. Ticu, ka arī aliansē ir svarīgs signāls, ka nedzīvojam kā niere pa taukiem, paši neko nedarām, jo citi nāks palīgā – parasti palīdz tiem, kuri sev palīdz.
Ukrainas karš skaidri parādījis un iemācījis, ka katram karam ir sava dinamika. Visi vienmēr plāno ātru karu, bet reti tie ir īsi. Tie mēdz būt pat ļoti gari. Izšķirošais ir karošanas potenciāls. Materiāli ietekmē to, cik ilgi spēj karot – gan ieroči, gan cilvēki. Krievijai tā ir liela problēma, nespēja apbruņot cilvēkus karam.
Maza profesionāla armija miera laikā ir jauka, bet tad, kad sāk šaut, profesionāļi ātri vien izbeidzas.
Vienīgā lieta, kas karā ir droša: cilvēki mirst. Tādēļ jābūt rezervei, labi apmācītai, aprīkotai, motivētai rezervei. Tas ir milzīgs resurss.
Tas ietekmē arī visas tautas izpratni par to, uz ko esam spējīgi.
Jā. Es biju Vašingtonā kā mūsu Bruņoto spēku pārstāvis, un aizsardzības ministrs pulkvedis Matiss nolasīja 10 minūtes garu mini prezentāciju par Somijas Ziemas karu – arī es tur šo to iemācījos. Viņš teica, ka tad, kad lielvalstij ir jāsūta karavīri uz operācijām visā pasaulē, tad šāda profesionāla armija ir ērta un ātri lietojama, bet, ja ir jāaizstāv sava valsts, viņš labāk gribētu rezervistu armiju.
Tieši tā iemesla dēļ, ko tu minēji: viņš teica, ka tagad 1% no visiem pilsoņiem piedalās ASV aizsardzībā, un viņi dzīvo savās nocietinātajās nometnēs arvien tālāk no sabiedrības. Kad ir vispārējais dienests, tajā piedalās visa tauta. Tad tā ir daudz stiprāka.
Vai dienēt vajadzētu arī sievietēm?
Sievietes noteikti ir jāiesaista vairāk kaut vai tikai tādēļ vien, ka, pēc valsts aizstāvības gribas aptaujām, Somijai ir Eiropā stiprākā aizsardzības griba, bet ir nozīmīga atšķirība starp vīriešiem un sievietēm, dienējušajiem un nedienējušajiem.
Tiem, kuri ir dienējuši kaut vai kā kareivji, vēlēšanās aizstāvēt valsti ir daudz lielāka nekā tiem, kuriem ar armiju nav bijis saskarsmes.
Tādēļ vajag vairāk sieviešu. No otras puses, tas nozīmē, ka apmācāmo skaits dubultosies. Armijai tam nav resursu. Apmācīt cilvēkus bez kara laika uzdevuma ir laika šķērdēšana. Nav saprātīgi Somijā apmācīt 40 000–50 000 cilvēku gadā. Kara laika spēku uzturēšanai pietiktu arī ar pusi.
Kā lai izvēlas to pusi, kura dienēs? Paņemt pusi no labākajiem vīriešiem un sievietēm? Somijā to uzskata par līdztiesības jautājumu: ja dienē vīrieši, arī sievietēm ir jādienē. Mums vajadzētu izstrādāt nacionālā dienesta sistēmu: visi dienē.
Daļa armijā, daļa civilajā (alternatīvajā) dienestā, kas patiešām darbojas, nevis tā kā pie mums šobrīd. Mēs varētu darīt kā Vācijā aukstā kara laikā: alternatīvā dienesta vīri bija slimnīcās, pansionātos un citur. Mums Somijā milzīgi trūkst medmāsu, un medmāsas dara nepareizas lietas: slimnīcās ir daudz citu darbu bez zāļu dalīšanas un pirmās palīdzības, kurus varētu veikt alternatīvais dienests.
Ko Latvijai mācīties no Somijas?
Lielākais spēks ir vispārējs valsts aizsardzības dienests. To esam attīstījuši tā, ka mums ir kvalitatīvs karaspēks.
Ārzemēs arī visas profesionālās armijas atzinīgi izsakās par to, cik labi pie mums to prot. Dienests veido pamatu lielai rezervei, kas vienmēr noder. Tas veido pamatu brīvprātīgajiem: ja grib nodibināt zemessardzi, tad caur dienestu to var izdarīt visvieglāk.
Tas rada pamatu Bruņoto spēku personāla rekrutēšanai. Mēs gadiem salīdzinām sevi ar kaimiņiem, un mums ir daudz vairāk to, kuri grib kļūt par virsniekiem un apakšvirsniekiem, un tas ir tikai tāpēc, ka daudzi dienesta laikā pamana, ka tā varētu būt arī profesija. Tas arī ir pamats gribai aizstāvēt savu valsti. Obligātais militārais dienests labi darbojas mazai valstij arī tad, ja tā ir militārā savienībā.
Otra lieta ir visaptverošs aizsardzības modelis, jo viss apdraudējums mūsdienās nav militārs. Mums kopš 2010. gada ir sabiedrībai kritiski svarīgu funkciju nodrošināšanas stratēģija, kurā nodrošināmies pret visu veidu apdraudējumu: plašām cilvēku masām, piemēram, bēgļu viļņiem, pandēmijām vai, teiksim, kiberuzbrukumiem. Mums ir skaidra stratēģija, ko atbalsta likumdošana. Visi dienesti to var atbalstīt, ir skaidri sadalīta atbildība, kurš ko dara.
Kā gatavoties jaunajiem karošanas veidiem?
Karš Ukrainā bijis pārsteidzoši tradicionāls. Vēl nesen runāja, ka nākotnes karā būs tikai kiberuzbrukumi, droni un roboti, bet šis karš ir tradicionāls ar tankiem, lielgabaliem, raķešu metējiem un kājniekiem. Kiberuzbrukumiem un droniem ir stabila, bet maza loma, kas nav izšķiroša.
Karš arvien vairāk pārceļas uz debesīm. Gaisa apdraudējums no Krievijas ir daudz mazāks, bet tāldarbības raķešu un dronu daudzums pieaug, attīstoties viedajām tehnoloģijām. Nākotnē tos varēs nosūtīt izvēlēties mērķus neatkarīgi. Apdraudējums no gaisa pieaug, un pretgaisa aizsardzībai ir svarīga nozīme. Ja nespēj turēt gaisa telpu tīru, ir grūti noorganizēt arī sauszemes vai jūras operācijas. Pamanot no gaisa, uzreiz no gaisa var arī ietekmēt.
Vai ar mūsdienu tehnoloģijām ir iespējams turēt gaisa telpu tīru?
Jā, to mēs redzam arī Ukrainā. Tur ir notriekti 200 irāņu droni, un viņi ir spējuši notriekt simtiem spārnoto raķešu. Vienīgie, pret kuriem ir grūtāk aizstāvēties, ir iskandera tipa ballistiskās raķetes, kas lido augstu un spēj izvairīties. Tādas ir grūtas, bet visi pārējie no artilērijas viedokļa ir salīdzinoši vienkārši mērķi, ja tos pamana. Vissvarīgāk ir pārzināt gaisa telpu, no kurienes tie lido. Pamanot uz tiem var iedarboties. Tāds irāņu drons ir viegls mērķis, ja vien ir pareizās lietas pareizajā vietā.
Ko Somija varētu mācīties no Baltijas valstīm?
Vissvarīgākais ir vismaz 2% no nacionālā kopprodukta, ko Baltijas valstis dara jau sen.
Somijā mēs to darām ar maziem resursiem. Militārajā savienībā šo resursu vajadzēs vairāk, lai uzbūvētu ticamu, pietiekami stipru sistēmu. Somu modelis ir liela un stipra rezerve, kas veido to zaļo paklāju, kā mēs to saucam: cīnās visas valsts teritorijā.
No otras puses, mums ir arī F18, JASSM spārnotās raķetes, GMLRS raķetes un tā tālāk – mēs to saucam par šķēpa gala spēju. Vajadzīgas ir abas. Baltieši ir bijuši tālredzīgi un ieguldījuši pietiekami, kā arī apņēmušies turpināt ieguldīt. Uzbrukuma spēju veidošana ir dārga, bet tas tomēr ir daudz lētāk nekā valsts būvēšana no jauna, kā mēs to tagad redzam Ukrainā.
