«Mazāk vajadzību, vairāk miera» 0
Finanšu ministrija jau pirms vairākiem mēnešiem neoficiāli pateica, ka neieskaitīs daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa medicīnas budžetā un neveidos speciālo budžetu. Pirms nedēļas ministrijas atbildīgās amatpersonas to paziņoja oficiāli Nacionālās trīspusējās padomes sēdē. Tātad netiks pārkāpti valsts budžeta veidošanas principi, nepieļaujot izņēmumus.
Reizēm var tikai pabrīnīties, cik ilgi var malt vienu un to pašu, nenonākot ne pie kāda rezultāta. Bet tikmēr ir neatrisināti jautājumi, kurus varētu nokārtot ar vienu rokas vēzienu, ja vien būtu saprašana un vēlme rīkoties.
Veselības ministre Ingrīda Circene nesen atklāja, ka pie ģimenes ārstiem ir pierakstīti un pakalpojumus saņem par 200 tūkstošiem vairāk iedzīvotāju, nekā uzrāda pēdējā tautas skaitīšana. Ģimenes ārstam par katru pie viņa pierakstītu pacientu no valsts naudas maka maksā apmēram 63 santīmus mēnesī (Centrālās statistikas pārvaldes dati), gadā tas sastāda vairāk nekā septiņus latus. Ja ņem vērā, ka ne visi šie tūkstoši ir pilnīgi veseli, ka droši vien daudziem ir arī kāda hroniska kaite, tad ārsts saņem piemaksu, un galu galā summa var palielināties vidēji līdz desmit, divpadsmit latiem gadā uz vienu pacientu. Ja Latvijā, tāpat kā Igaunijā, būtu pieņemts likums par savstarpējiem norēķiniem starp valsti, kur pacients strādā un maksā nodokļus, un dzimto zemi, uz kuru viņš brauc profilaktiski pārbaudīties un ārstēties, tad veselības aprūpes budžets varētu papildināties līdz diviem miljoniem latu (200 000 x 10 lati, ko par pacientu saņem ģimenes ārsts).
Tiekoties ar Igaunijas Sociālo lietu ministrijas ģenerālsekretāra vietnieci veselības politikas jautājumos Ivi Normetu, uzzināju – ja Igaunijas iedzīvotājs strādā Somijā un tur maksā nodokļus, bet medicīniskos pakalpojumus saņem Igaunijā, tad savstarpēji norēķinās abu valstu apdrošināšanas fondi – Igaunijas fonds piesūta rēķinu par slimnieka ārstēšanu Somijas fondam.
I. Normeta: “Šī sistēma strādā labi, un tur nav problēmu. Šādi savstarpēji norēķini pastāv arī ar citām valstīm, kur strādā un nodokļus maksā Igaunijas iedzīvotāji.”
Aizbraucēji plāno savu laiku un nereti jau trīs četrus mēnešus iepriekš pierakstās pie sava ģimenes ārsta, kurš vajadzības gadījumā nosūta izmeklēties, lielākoties, par valsts kvotu, tādējādi pagarinot nodokļu maksātāju rindu uz valsts apmaksāto ārstniecību.
Ja veselības aprūpes budžets papildinātos par diviem miljoniem latu, ko mēs varētu iegūt? Apmēram vairāk nekā 400 tūkstošus papildu vizītes pie speciālistiem, ja ņem vērā, ka no valsts naudas maka speciālistam par pacienta vizīti maksā apmēram 4,5 latus. Valsts gadā apmaksā 2 miljonus šādu vizīšu, tātad rinda varētu sarukt par 20 procentiem. Vai cita iespēja – palielinātos pieejamība dārgajam kodolmagnētiskās rezonanses izmeklējumam. Ja valsts gadā apmaksā 27 tūkstošus šādu izmeklējumu, tad papildus varētu nākt klāt vēl 33 tūkstoši (šāds izmeklējums vidēji maksā 60 latus). Ja būtu iekasēta naudiņa no ārvalstīs strādājošo veselības apdrošinātājiem, tad būtu iespēja papildināt par diviem tūkstošiem to kardioloģisko pacientu skaitu, kuriem par valsts naudu izdarītu koronāro angioplastiju. Šīs ir tikai dažas no papildu iespējām, ko Latvijas iedzīvotāji varētu saņemt, ja politiķi būtu pacentušies strādāt sabiedrības interesēs. Atceros I. Normetas sacīto – lai ieviestu savstarpējos norēķinus starp valstīm, vajadzēja tikai dažus mēnešus.
Var izmantot iedzīvotāju reģistru, kas pieejams valsts pārvaldei un kurā redzami ja ne visi, tad daļa to personu, kas izrakstījušās no Latvijā deklarētajām dzīvesvietām, īpaši pēc VID draudiem par ārvalstīs gūto ienākumu dubultu aplikšanu ar nodokļiem.
Lai nonāktu līdz pārmaiņām, ko var veikt operatīvi, ir nepieciešami labojumi Ārstniecības likumā; tas nesen bija atvērts, un to varēja izdarīt, ja vien kādam būtu bijusi interese. Kā teicis Reinis Kaudzīte: mazāk vajadzību, vairāk miera.
