Haralds Matulis: Mazāk svarīgas kultūras 1
Kā būs kultūrā 2015. gadā? Vai būs labāk? Vai būs sliktāk? Ja nenotiks neparedzamais, tad varam sacīt kāda Latvijas premjera vārdiem – “sliktāk nebūs”.
2014. gadā Kultūras ministrijas (KM) bāzes finansējums bija 118,06 miljoni eiro, 2015. gadam plānotais bāzes finansējums ir 117,43 miljoni eiro. Lielā mērogā viss paliks savās vietās. Pozitīvas pārmaiņas gaidāmas divās pozīcijās: filmu nozarē no 3,1 miljoniem (2014) pieaugums uz 4,4 miljoniem (2015) un Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF) no 6,6 uz 8 miljoniem. Šis KM bāzes pieaugums tika panākts vēl 2013. gada otrajā pusē, veidojot trīs gadu budžetu 2014. – 2016. g. periodam.
Pieaugums šajās divās pozīcijās ir likumsakarīgs un izraisa drīzāk rezignāciju nekā sajūsmu, jo tieši kino un VKKF visvairāk – ap 70% finansējuma – tika noņemts lielās krīzes laikā.
Tagad būtu brīdis pievērsties domātajai naudiņai, kas ierakstīta kultūrai Nacionālajā attīstības plānā (NAP) un tikko Ministru kabinetā pieņemtajā stratēģijā “Radošā Latvija” (“RL”). Abu šo dokumentu pieņemšana notika ar viltību. Lai arī NAP tika veidots kā naudas apguves dokuments un aiz katra teikuma stāv kāda institūcija un kāds iedomāts, ieprogrammēts un aizrunāts projekts, tas Saeimā tika pieņemts tikai teksta versijā, un pavadošais dokuments ar ieplānotajām finansēm tajā teorētiski neietilpst. Labs veids, kā atbrīvoties no atbildības pildīt uzņemtos solījumus. Kultūras nozarei toreiz NAP ietvaros tika sadomāti ap 300 miljoniem eiro.
Ar “Radošo Latviju” Ministru kabinets izspēlēja vienkāršāku spēli. Stratēģija tika pieņemta, gan teksts, gan pavadošā finanšu daļa (ap 380 miljoniem eiro, daļēji pārklājas ar NAP uzdevumiem). Taču tas viss tika apstiprināts ar piebildi “īstenot esošā valsts budžeta ietvaros” – respektīvi, naudu pasākumu īstenošanai nedosim. Vismaz 2015. gadam tagad nedosim. Un pēc tam 2016. gadam nedosim. Un pēc tam 2017. gadam nedosim. Un pēc tam 2018. gadam nedosim. Lai gan nē. Kāpēc uzreiz tik negatīvi? 2015. gadam nedosim, bet pēc trim gadiem – pat ļoti daudz varētu iedot, to jums jebkurš politiķis pateiks.
KM uz 2015. gada budžetu sarakstījusi un iesniegusi Jaunās politikas iniciatīvas (JPI) par 47 miljoniem eiro. Vairākumā tās sakrīt ar “RL” formulētajiem pasākumiem un iniciatīvām. Formāli iesniegtie priekšlikumi tiks vērtēti, taču neformāli jau ir pateikts nē. Atteikuma iemesli 2015. gadam ir politiski un ekonomiski – Ukrainas konflikts radījis sapratni atvēlēt aizsardzībai likumā noteikto summu (2% no IKP), bet ekonomiskās sankcijas apdraud nodokļu ieņēmumus, lai vispār būtu ko sadalīt citām nozarēm.
Tātad – labāk arī nebūs.
Valsts aizsardzībai dosim, un pensionāriem noteikti vajag dot, jo ir priekšvēlēšanu laiks. Kultūra neiederas šajos pirmās nepieciešamības vienādojumos.
Tanku un lielgabalu trūkumu var aptvert vienā baltā dienā. Kultūras trūkumu tā vienā mirklī uzreiz pamanīt nevar. Un ilgtermiņā jau pierod, un tad arī vairs netrūkst. Varbūt tieši tā ir Latvijas kultūras nelaime – centieni saglabāt visas tās kultūras tradīcijas, kas tika finansētas okupācijas gados, bet nevar izdzīvot brīvā tirgus apstākļos. Un tā nemitīgā vēlme salīdzināt. Ar Vāciju, Igauniju, Lietuvu. Nu, nevar tā salīdzināt. Mums ir cits attīstības ceļš.
Nacionālā attīstības plāna vadmotīvs ir “Ekonomikas izrāviens” jeb cilvēku valodā: “Kļūsti bagāts!” 1. septembrī pie 49. vidusskolas dzirdēju tādu sarunu. Jaunā māmiņa, palaižot dēlu pirmajā skolas dienā, ar asarām acīs saka: “Dēliņ… Esi bagāts! Lai ko arī tev teiktu literatūras skolotāja, lai ko arī teiktu darbmācības skolotājs, lai ko arī teiktu klasesbiedri un citi neveiksminieki, atceries vienu – pelni un kļūsti bagāts! 1990. gadā mēs necīnījāmies par Latvijas neatkarību tāpēc, lai tagad klausītos, kā briļļainas tantes un onkuļi stāsta par vērtībām, identitāti un citiem gaisīgiem māņiem.”
Un vēl Latvijā taču ir brīnišķīga daba. Kultūra iznīks, bet daba paliks. Un tad pēc gadiem piecdesmit mūsu bērni varēs pelnīt ar kultūras tūrismu. Saulē iedeguši un smaidīgi, kā Peru, Kambodžā, Stounhendžā un citās skaistās, senu civilizāciju apdzīvotās vietās.
Kā būtu labāk? Labāk būtu, ja valdība apņemtos no “RL” 2015. gadā finansēt vismaz būtiskākās aktivitātes. Ja ne aiz mīlestības pret kultūru, tad novērtējot kultūras maigo varu valsts stiprināšanā. Tad varētu no sirds meklēt valsts līdzfinansējumu lielo infrastruktūras objektu būvēšanai – laikmetīgās mākslas muzejam un koncertzālei. Tad varētu beidzot sakārtot radošo personu likumu.
Tomēr visbūtiskākais budžetiskais pārbaudes akmens vēl šai koalīcijai un nākamajai valdībai pēc vēlēšanām būs VKKF finansējuma modeļa atgriešana pie iezīmētā budžeta. Ka tas būtu prognozējamākais finansēšanas modelis, saprot visi. Atklāti neiebilst neviens, izņemot Finanšu ministriju. Drīz jau varēsim lasīt priekšvēlēšanu programmas un ar savām balsīm nošķirt labos politiķus no sliktajiem.
