Par izglītības naudu ēd un danco. LB diskusija Ogrē 8
Ieguldījumi izglītībā vienlaikus ir ieguldījumi tautsaimniecības un līdz ar to visas valsts attīstībā. To publiskajā diskusijā “Kā skolotāja alga ietekmē atslēdznieka algu?” pierādīja Latvijas Bankas (LB) Monetārās pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns. Diskusija LB īstenotā projekta “Reģionu sarunas” ietvaros notika Ogrē.
Tieši tāpēc, ka izglītības kvalitāte vistiešākajā veidā iespaido mūsu labklājību, LB iestājas par finansējuma palielināšanu izglītībai, gādā par to, lai jau esošais finansējums tiktu izlietots efektīvāk.
Tā kā sarunas tēma saistīta ar skološanos, Ogres diskusijas publikā pārsvarā bija ar izglītības nozari saistītie. Kā īsā nenopietnā aptaujā noskaidroja diskusijas vadītājs, “Latvijas Avīzes” redaktores vietnieks Ivars Bušmanis, atslēdznieki gan zālē bija tikai daži.
Šprotes dārgi nepārdosim
Kāpēc Latvijā ir pat četras reizes mazāka vidējā alga nekā tajās valstīs, uz kurieni aizbraukuši tik daudz latviešu? “Var jau domāt, ka vainīgi uzņēmēji, kas negrib maksāt labas algas, lai palielinātu savu peļņu. Taču patiesībā pēdējos piecos sešos gados uzņēmēji samazina peļņas daļu, lai tikai varētu noturēt darbiniekus. Bezgalīgi tas nevar turpināties,” skaidroja M. Bitāns. Proti, algas aug daudz straujāk nekā darba ražīgums. Tāpēc, lai maksātu lielas algas, uzņēmumiem nāktos pārorientēties uz dārgāku produktu ražošanu eksportam.
“Jo vienkāršākas un lētākas preces valsts saražo, jo mazāk naudas nonāk apritē un var izmaksāt algās,” klāstīja bankas speciālists. Kamēr bagātā Vācija eksportē produktus ar augstu pievienoto vērtību, Latvijas eksporta struktūrā pārsvarā ir pārtikas preces un izejvielas. “Ir atšķirība, vai eksportēt šprotes vai automašīnas,” norādīja M. Bitāns. Pārtikas preču eksports, protams, dod labumu attiecīgajam uzņēmumam, taču šī eksporta labvēlīgā ietekme uz valsts ekonomiku kopumā ir daudz mazāka nekā preču ar augstu pievienoto vērtību eksports.
Diemžēl arī informācijas tehnoloģiju jomā Latvijas eksports ir salīdzinoši niecīgs: atpaliekam ne tikai no Vācijas, bet vēl jo vairāk no kaimiņvalsts Igaunijas. Latvija uz vienu iedzīvotāju eksportē IT pakalpojumus 218 eiro vērtībā, bet Vācija – 399 eiro vērtībā, Igaunija pat 492 eiro vērtībā.
Uzņēmumos, kas ražo preces ar augstu pievienoto vērtību, algas ir krietni augstākas nekā Latvijā vidēji. Piemēram, Latvijā pērn vidējā alga bija 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas, Rīgā – ap 1100 eiro, bet Ogres novadā tikai virs 700 eiro. Toties šajā novadā strādājošajā elektronikas uzņēmumā “HansaMatrix” vidējā alga bija virs 1250 eiro. Lai visi ogrēnieši saņemtu tik labu algu, novadā būtu vajadzīgi 50 šādi uzņēmumi. Ja algas būtu lielākas, arī atslēdznieks, frizieris un citi pakalpojumu sniedzēji savu darbu varētu pārdot dārgāk nekā pašreiz.
Trūkst augsti kvalificētu darbinieku
Diemžēl pat vienīgajam uzņēmumam, kas maksā augstas algas, trūkst darbinieku, jo viņiem nepieciešama augsta kvalifikācija.
Te nu atkal ir valsts tautsaimniecības sadure ar izglītības sistēmu: tai būtu jāspēj sagatavot uzņēmējiem nepieciešamo darbaspēku. Diemžēl Latvijas augstskolas Eiropā nav konkurētspējīgas, starptautiskajos augstskolu reitingos Latvijas labākās augstskolas ir salīdzinoši zemu. “Kā gan lai mēs konkurējam ar precēm un pakalpojumiem, ja nespējam konkurēt ar izglītību?” vaicāja bankas pārstāvis. Savukārt, lai augstskolās nonāktu studenti, kuri spējīgi studēt augstā līmenī, nepieciešams uzlabot arī skolu kvalitāti. Latvijas skolēnu sasniegumi matemātikas centralizētajā eksāmenā katru gadu sarūk un starptautiskais izglītības pētījums “PISA” parāda, ka Latvijā, salīdzinot ar citām attīstītajām valstīm, ir maz skolēnu ar izciliem sasniegumiem.
M. Bitāns ir pārliecināts: ja nekāps izglītības kvalitāte, Latvijai neizdosies sasniegt tos mērķus, kas ierakstīti valdības deklarācijā, tostarp par investīciju piesaisti un augstākās pievienotās vērtības produktu ražošanas vairošanu. Lai augtu izglītības kvalitāte, nepieciešami papildu ieguldījumi tajā.
Vairāk naudas izglītībai valsts varētu piešķirt tad, ja pieaugtu budžeta ieņēmumi, jo M. Bitāna ieskatā atņemt kādai citai valsts finansētai nozarei, lai piešķirtu papildu naudu izglītībai, nav reāli. Lielākā daļa valsts budžeta tiek tērēta sociālajai aizsardzībai, bet Latvijas iedzīvotāji jau tagad ir divreiz mazāk sociāli aizsargāti nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES).
Diskusijas dalībniekiem arī vaicāja, vai viņi ir gatavi maksāt par vienu procentu lielākus nodokļus izglītības labā. Puse balsoja par nodokļu celšanu: pārsvarā gan skolotāji, kuri cer, ka tādā gadījumā saņemtu lielākas algas.
Par izglītības naudu ēd un danco
Kaut arī naudas izglītībai trūkst, salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvija no iekšzemes kopprodukta procentuāli izglītībai atvēl visvairāk: vairāk nekā 16%, kamēr ES vidēji šis rādītājs ir tikai 10,3%. Tas liecina, ka arī to naudu, kas izglītības sistēmā nonāk, varētu izlietot efektīvāk. Te iebilda Ogres 1. vidusskolas direktors Igors Grigorjevs, kurš, piekrītot, ka izglītībai atvēlēto finansējumu varētu tērēt prātīgāk, norādīja, ka pārfinansēta Latvijas izglītības sistēma tomēr nav. Mūsu valstī izglītības budžeta naudu tērē gan skolēnu bezmaksas ēdināšanai, gan mazuļu jau no pusotra gada vecuma pieskatīšanai bērnudārzos, gan interešu izglītībai, piemēram, deju nodarbībām. Līdz ar to vispārizglītojošai skolai no visa it kā lielā izglītības budžeta paliek maz naudas. Tāpēc arī sanāk tā, ka skolotāju algas te ir zemākās ES.
Kaut I. Grigorjevs atzina, ka, strādājot 40 stundu darba nedēļu, Ogres skolotāji nopelna virs 1000 eiro mēnesī, ar to nepietiek, lai piesaistītu pietiekami daudz labu skolotāju. Piemēram, salīdzinoši nelielajā pilsētā trūkst trīs vai pat četru fizikas skolotāju. Lai potenciālais skolotājs nāktu uz skolu, nevis izvēlētos darbu kādā uzņēmumā, algai būtu jābūt vismaz 1600 eiro.
Kāds bijušais skolotājs iesaistījās diskusijā, atgādinot, ka drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pedagoga alga bija piesaistīta minimālajai algai un augsti kvalificēts skolotājs ar pieredzi varējis nopelnīt pat 4,5 minimālās algas. Kāpēc gan neatgriezties pie šādas sistēmas?
Diskusijas dalībnieki pauda arī neapmierinātību ar Izglītības un zinātnes ministrijas darbu: katru mācību gadu pedagogi uzsāk darbu, nezinot, cik pelnīs.
M. Bitāns uzskata: lai risinātu skolotāju trūkuma un atalgojuma problēmu, ir jāsakārto skolu tīkls. Protams, no sociālā viedokļa blīvs skolu tīkls ir noderīgs, taču tik daudz skolu uzturēšana nozīmē to, ka ir arī ļoti daudz skolotāju un tiem visiem valsts nespēj samaksāt tik lielas algas, lai darbam skolā piesaistītu spējīgākos. Arī skolēnam vērtīgāk doties uz kvalitatīvu skolu tālāk no mājām nekā uz skolu pāri ielai, kas nespēj piedāvāt tik augstvērtīgu izglītību.
Ogres novadā bez pilsētas ir arī deviņi pagasti, tāpēc novadā ir lauku skolas, arī tādas, kur ir mazāk par 100 skolēniem, turklāt daļa skolu jau ir kļuvušas par citu skolu filiālēm. Ogres novada domes priekšsēdētājs Gints Sīviņš nenoliedza, ka skolu tīklu varētu nākties pārkārtot, tomēr pagaidām nekādi lēmumi nav pieņemti.
Tieši par mazo skolu nākotni visvairāk vēlējās runāt arī citi klātesošie. Tā Vilnis Sirsonis no Ķeipenes norādīja, ka “lauku skoliņas ir vietējais kultūras centrs”. “Ja to nebūs, laukos cilvēkus nenoturēs,” viņš teica. Pedagoģe, kas skolā strādājusi jau 51 gadu, pauda viedokli, ka lauku skolas nebūt nav sliktākas par pilsētu skolām. Neviens nerēķinot, cik konkursos un olimpiādēs veiksmīgi piedalās lauku bērni. Turklāt, slēdzot lauku skolas, ietaupījums nebūs liels, jo tajās strādājošie nepelna daudz. Piemēram, skolas filiāles vadītājai algā ir vien 108 eiro.
