“Nav vecie laiki, kad kāds premjers teica – visa Latvija deg zilās ugunīs.” Egila Līcīša feļetons 12
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Agrāk strāvas patēriņa maksimumstundās, kad ielās iedegas spuldzes, Latvijas lielās un mazās apdzīvotās vietās no visa ieštepselētā, midžinoties sarkanām brīdinājuma lampiņām, draudēja atslēgties nokaitētais pilsētas elektrotīkls un nokūpēt pārslogotās transformatoru būdas.
Īpaši piektdienu vakaros, kad mājokļos ieslēdza elektriskos pletdzelžus, ūdens boilerus un siltuma sūkņus, veļas mazgājamās mašīnas, krāsu televizorus, datorus, radiolas un privātās somu pirtis, kad miesta centrālajā laukumā iedarbināja gaismas elementu kaskādi, iededza neonā aicinošas veikalu vitrīnu ugunis, iedžinkstināja pirmo elektroģitāras stīgu rokkoncertā, vietējā klubā deva vaļā džezu disenē un ierubīja prožektorus viesturnejā atbraukušā mūzikhola vai kabarē izrādē – gāja augstos toņos, elektroslodzei sadales tīklā bija ko turēt.
Nav vecie laiki, kad kāds premjers teica – visa Latvija deg zilās ugunīs.
Beigušās arī Ziemsvētku svinības ar mazām elektriskām atrakcijām, degošiem gaismas kupoliem, fontāniem un arkām pāri mazpilsētiņu ielām – viskrāšņāk svētku rotā ar mirdzošu Betlēmes zvaigzni esot bijusi tērpusies Ogre. Šoziem Latvijas zemē no Pāvilostas līdz krievu robežām pilsētas pārvērtušās par mazapgaismotām pilsētām uz 40 vatiem, šeņķi slēgti, iedzīvotāji bēniņos meklē pēc vecām, savu termiņu sen kā nokalpojušām petrolejas lampām – elektrība ir dārga, ar to jāapietas kā ar zilumzālēm, vairs nevar lietot turboefektiem, jāekonomē katrs kilovats.
No Kuldīgas ziņo, ka daudzviet izslēgts ielu apgaismojums. Ādažos nospiests slēdzis laternu gaismas intensitātei Podnieku ielā, Alberta Kaula laukumā un Ataru ceļā, un patēriņš no 23 vakarā līdz 5 rītā samazināts par 70 procentēm. Taupības nolūkos ciematos izslēgts katrs otrais gaismeklis. Carnikavā, valsts galvenajā nēģu ceptuvē, Ceriņkrūmu un Pļavu ielās lukturos izskrūvētas vecās nātrija lampiņas un veikta nomaiņa uz lētākām LED tipa spuldzēm.
Retie vēlīnie gājēji, nogurušas atraitnes, kas atgriežas no darba, vecīši, kam actiņas vairs nav gaišas, bet kuri izgājuši vakara pastaigā, bērni, izveduši staidzināt ģimenes četrkājaino draugu, vīri pamatīgā vafelē, no draugu kompānijas mājās steberēdami, zem tumsas segas pārvietojas, pieturēdamies sētu stabiņiem, spiezdamies pie nožogojuma.
Ir tumšs, ka vai acī dur. Cilvēkam vajag kaķacis, lai ieraudzītu ceļu.
Visu pašvaldību komunālo daļu vadītāji kopā ar elektriķiem lauza galvas, kā pārkārtot elektrosaimniecības infrastruktūru, mazinot izdevumus, lai gada tumšākajos mēnešos spētu samaksāt gigantiskos “Elektrum” rēķinus. Aizver publiskās labierīcības un sporta bāzes, skolās, slimnīcās, lazaretēs, kovidpotēšanas centros, bērnudārzos stingri brīdina par nepieciešamību izslēgt gaismu, kolīdz tā nav nepieciešama. Aptumšošana ir kā kara laikā, un daži militārie speciālisti brīdina, ka uz konflikta pusi tā vien ripojam.
Arī mājsaimniecības, kur agrāk simtiem rozetēs bij saspraustas elektriskās ierīces un elektrotehnikas piederumi, kur tūkstoš halogēnspuldžu gaismā mirdzēja lustras un lampas, it kā nams sacenstos par izgaismotākās ēkas “Latvenergo” balvu, pašreizējā ikdienas stāvoklī pārgājušas uz apgaismojuma surogātu – dedz svecīšu dakts liesmiņas.
Katrs namīpašnieks apdomā, pirms ieslēgt prīmusu, uzsildot vakardienas zupu, pirms nospiest “start” pogu kafijas vārāmā automātā, pirms pagriezt jebkuru energoietaises slēdzi – tas ko maksā. Dārgi maksā!
Kaut griežas HES turbīnas, enerģētiķu vērtējumā Latvijai radušies sarežģījumi ar valsts elektrifikāciju, jo mūsu zemi vēl neesot sasniegušas modernās mūsdienu zaļo enerģiju ražojošās tehnoloģijas un nav iedarbināts mini miera atoma kodolreaktors. Par maz uzstādīti saules gaismas paneļi un vēja rati, likvidētas senču ūdensdzirnavas.
Ar Ķeguma, Salaspils un Pļaviņu hidrostacijām nepietiek, elektroenerģija nav uzkrāta vajadzīgā daudzumā.
Risinājumu meklējot ilgtermiņā, palīdzot iedzīvotājiem jau šodien, būtu jāpieslēdzas valdībai. Izmisušie pašvaldību vadītāji sagrābuši Ministru prezidentu Kariņa kungu un purinājuši no visa spēka, lai gulošais galīgi pamostas.
Taču par atbildi saņēmuši mājienu ar mietu, ka vajadzēja būt gudrākiem un tagad pašiem jāgādā par sāpju naudas izmaksām, par kompensāciju un subsīdiju nabaga iedzīvotājiem, kuri raud gaužas asaras, ko likt galdā ģimenēm, kad samaksāti apsildes, gāzes un elektrības rēķini. Tas neesot valdības interešu sfērā, valdībai nav nekādas daļas gar to, lai Latvija grimst tumsā, lai pilsoņi nosalst.
