Šogad katrs Latvijas iedzīvotājs būs radījis trīsreiz vairāk atkritumu nekā pirms 30 gadiem 50
Uldis Graudiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saka vienu, dara citu
Līdztekus ik dienu publicētajām un plaši apspriestajām ziņām par pandēmijas izplatību un tās ierobežošanu, kā arī par dažādu pakalpojumu (elektrība, gāze, atkritumi) sadārdzinājumu samērā maz tiek runāts par naudas tēriņu mazināšanu iepriekš nosaukto pakalpojumu apmaksai, tostarp arī maksai par atkritumu apsaimniekošanu.
Ļoti maz informācijas ir par to, ka vissaimnieciskāk ir radīt iespējami mazāk atkritumu. Tas nozīmē, ka nav jāmaksā par to vākšanu un pārstrādi.
Aizvadītajā nedēļā diskusijā “Vairāk šķirosim, mazāk maksāsim” šai tēmai pieskārās arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs: “Atkritumu apsaimniekošana vairs nav tāda, kādu mēs to zinājām pirms desmit gadiem. Ikdienā mēs pārliecināmies, ka atkritumi tiešām ir resurss un ir jāievieš resursu pārdomāta un saimnieciska apsaimniekošana. Tas ir svarīgi ne tikai kopējās aprites ekonomikas kontekstā, bet arī tāpēc, ka tā ir iespēja būtiski uzlabot Latvijas resursu efektivitāti.
Patlaban uz Eiropas Savienības kopējā fona diemžēl mēs esam izšķērdīgi un nespējam radīt maksimālo pievienoto vērtību no tiem resursiem, kas nonāk mūsu pārziņā. Turklāt liela nozīme ir ne tikai atkritumu šķirošanai un turpmākai izmantošanai, bet arī radīto atkritumu daudzuma samazināšanai kopumā.”
Ministra Pleša teiktais ir pretrunā viņa paša vadītās ministrijas darbībai. Latvijā aizvien nav izveidoti instrumenti, lai rosinātu iepakojuma ražotājus un pārdevējus neizmantot savā produktā nepārstrādājamu plastmasu. Tādējādi šajā gadā soda naudās Eiropas Savienībai samaksāti 20,8 miljoni eiro.
Vispārsteidzošākais, ka arī nākamā gada valsts budžetā šīm soda naudām ir ieplānota tikpat liela summa. Uzņēmēji var vēl vismaz gadu netiekties pēc dabai draudzīgu, pārstrādājamu materiālu izmantošanas.
Latvijas nodokļu maksātāji viņu peļņu apmaksās, turklāt samaksās arī par šo nepārstrādājamo materiālu savākšanu un apglabāšanu. Noskaidrojām, ka vien nākamā gada pirmajā pusē VARAM sākšot domāt, kā šo samezglojumu risināt.
Dabiskie tējas maisiņi
“Pirms diviem trim gadiem dabai saudzīgu un cilvēku veselību uzlabojošu, tātad ilgtspējīgu risinājumu ieviešana ražošanā bija trends, modes lieta. Patlaban šādi risinājumi ir kļuvuši par vajadzību. Iemesls – uzņēmēji redz, ka sabiedrība pieprasa veselīgu produktu, cilvēki vēlas dzīvot ilgāk un zaļāk,” saka SIA “Plūkt” vadītāja Māra Lieplapa.
Viņas vadītais uzņēmums Praulienā darbojas ar sertificētās zemnieku saimniecībās vāktu savvaļas tējas augu biznesu, kā arī piedāvā tējas gatavošanas meistarklases korporatīvajiem klientiem un darbojas Madonas biznesa inkubatorā. SIA “Plūkt” būtiski ir mazinājis atkritumus, iepakojot tēju 30–60 dienu laikā no augu šķiedras ražotos sadalošos piramīdas maisiņos.
“Šie maisiņi neizdala plastmasas daļiņas dzērienā. Cilvēki nezina, ka 98% tējas maisiņu ir gatavoti no sintētiska materiāla, kas dabā nesadalās vai sadalās ļoti ilgā laikā. Tējas industrija ir otrs vislielākais dabas piesārņotājs, ja vērtējam dzērienu rūpniecību. Mūsu no savvaļas augiem gatavotā ir ļoti koncentrēta. Esam vienīgais ražotājs Ziemeļeiropā, kas tēju iepako veselībai un dabai draudzīgā iepakojumā,” teic M. Lieplapa.
Viņa atklāj – uzņēmums tēju iepako vien otro gadu un pārdod to 15 valstīs. Latvijā paliek vien 30% no ražotā daudzuma.
Pirms pārdošanas peldkostīmus izmazgā
Valmieras biznesa inkubatora uzņēmums SIA “Mans peldkostīms” pēc individuāliem pasūtījumiem ražo peldkostīmus. Peldkostīmu ārējo daļu ražo no poliestera, kas iegūts no PET pudelēm, bet peldkostīmu iekšējo daļu gatavo no poliamīda diegiem, kas iegūti no “spoku” zvejas tīkliem un citiem plastmasas atkritumiem. Izejvielas iegūst Itālijā un Šveicē, tīklus kausē Lietuvā, bet diegus gatavo Itālijā.
“Tradicionāli peldkostīmu ražošanā izmanto sintētiskos audumus – neilonu, poliesteru un elastānu, kas iztur ultravioleto starojumu, sālsūdeni, hloru, daudzas mazgāšanas utt. Tomēr tie ir radīti no naftas un dabasgāzes blakusproduktiem. Tātad savā būtībā tie ir plastmasa. Tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam pasaules ūdeņos plastmasas būs vairāk nekā zivju. Tāpēc modes dizaineri visā pasaulē aizvien vairāk pievēršas otrreiz lietojamo materiālu izmantošanai,” teic SIA “Mans peldkostīms” līdzīpašniece Laura Žukovska-Supe. Viņa uzsver – atlikumiem gatavotie audumi pēc savām īpašībām un sajūtām ir identiski tradicionālā ceļā iegūtiem audumiem.
SIA “Mans peldkostīms” laboratorijā pārbaudīja savu produktu radīto mikroplastmasas piesārņojumu.
“Mēs esam pirmais uzņēmums pasaulē, kas savus apģērbus ir nodevis laboratorijai testēšanai, lai atklātu mikroplastmasas piesārņojumu. Vissvarīgākais secinājums – visvairāk piesārņojuma izdalās tieši pirmajā mazgāšanas reizē – 56% no kopējā daudzuma. Mēs uzņemamies atbildību par šo problēmu un veicam apģērbu pirmreizējo mazgāšanu, izmantojot mikroplastmasu aizturošus maisus, un tuvākajā laikā uzstādīsim speciālu filtru. Kad mazgā jebkādu sintētikas apģērbu, ūdenī izdalās ar aci nesaskatāmas daļiņas – mikroplastmasa. Ar ūdeņu iemītniekiem cilvēks ik gadu apēd aptuveni 250 gramus mikroplastmasas,” stāsta L. Žukovska-Supe.
“Mans peldkostīms” ir sociāls uzņēmums vides nozarē, kas darbojas gandrīz pēc bezatlikumu tehnoloģijas – no auduma atgriezumiem gatavo matu rotas, maisiņus peldkostīmu iesaiņošanai, kā arī nodod tos biedrībai “Iespēju tilts”, kas tos izmanto savu produktu gatavošanā. Arī peldkostīmu krāsošanai un apdrukai izmanto vien dabiskas krāsas.
Cēsīs – bez iepakojuma
Agnese Gaigelsone ģimenes uzņēmumu “ieber.lv”, kas pārdod neiepakotus augstas kvalitātes pārtikas produktus, mājsaimniecības uzkopšanas līdzekļus, dabai draudzīgu iepakojumu un aksesuārus, Cēsīs izveidoja 2019. gada jūnijā. Uzņēmums ir “zaļā vēstniecība”, kas skolās un bērnudārzos stāsta par ilgtspējīgu darbošanos un gatavo izzinošus raidījumus.
Kāpēc jālieto atkārtoti izmantojams un dabai draudzīgs iepakojums?
“Tā ir alternatīva ierastajai un ērtajai lielveikalu sistēmai, kur viss jau ir sapakots, atliek tikai pieiet pie plaukta un paņemt glīto plastmasas iepakojumu, lai dotos pie kases. Bet pēc iepakojuma izlietošanas pircējs maksā vēlreiz – utilizējot plastmasas iepakojumu, ko nevar pārstrādāt, tādējādi rodas izmaksas, kuras varētu ietaupīt. Mēs pircējam piedāvājam izvēli, cik daudz un ko pirkt. Ir iespējams arī veidot produktu maisījumu,” tā A. Gaigelsone.
Viņa teic, ka Cēsīs beziepakojuma pirkšanas tradīcijas vēršas plašumā. Visvairāk to iecienījušas jaunās ģimenes un seniori.
Biznesa inkubatoros varam atrast arī daudzus citus jaunos uzņēmumus, kas ražošanā izmanto agrāk izmantotus produktus vai arī tehnoloģijas, kas ļauj būtiski mazināt atkritumus. Tomēr uz kopējā fona tas ir ļoti maz, turklāt ražotie daudzumi ir samērā nelieli.
Iesaistās arī mājsaimniecības
Kandavas keramiķe Linda Priedniece pie lēmuma par veselīgu dzīvesveidu un atkritumu mazināšanu nonākusi pamazām: “Vienā dienā līdz tam nonākt nevar. Kad pieteicās bērni, sapratām, ka jādzīvo tā, lai veselīgāk pašiem un veselīgāk dabai. Bērni arī uzdod jautājumus. Man ir svarīgi, ko es, mana ģimene redz, ēd un kāda ir mūsu saikne ar dabu. Šā iemesla dēļ no Rīgas pārcēlāmies uz laukiem, kur dzirdamas putnu dziesmas un bērni var kāpt kokos.”
Arī Priednieku ģimenē rodas atkritumi, tomēr to noteikti ir daudz mazāk nekā vidējā Latvijas mājsaimniecībā.
“Apģērbu, apavus un skrituļslidas mēs pērkam lietoto produktu veikalos. Uz veikalu dodos ne biežāk kā piecas reizes mēnesī. Maizi cepu pati, vairākus produktus mums piegādā saimnieks, kas darbojas ar bioloģiskajām metodēm, un viņa produktus pērkam neiepakotus. Veikalā citās valstīs ražotos produktus pērkam vien tad, ja nav Latvijas produktu.
Čipsus esam iemācījušies aizstāt ar bez sāls un bez eļļas gatavotiem biešu produktiem, konfektes aizstājam ar žāvētiem āboliem un ar ķirbju un cidoniju sukādēm. Neesmu veģetāriete, gaļu ēdam vienu reizi nedēļā. Tēju nepērku, vācu to pļavā. Turpat garšaugus, tos audzējam arī mazdārziņā.
Kosmētikā esam atteikušies no losjoniem, no nagu lakas, no maskējošajām krāsām un citiem kosmētikas līdzekļiem. Neizmantojam veļas mīkstinātāju un gaisa atsvaidzinātāju. Jā, liela priekšrocība ir tam, ka ikdienā lietojam manus gatavotos traukus. Bet arī tie ir apdedzināti ar mūsu mežā cirstu malku, nevis ar elektrību kurinātā krāsnī. Saviem keramikas darbiem neizmantoju glazūru.”
Tie ir daudzi, tomēr ne visi Priednieku ģimenes dzīves principi. L. Priedniece ir secinājusi, ka mazāk atkritumu nozīmē arī mazāk naudas izdevumu.
Skaitļi liek rīkoties
Kā teic atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumā SIA “Clean R”, dzīvojam ar vērienu! Visticamāk, šā gada beigās viens Latvijas cilvēks būs radījis aptuveni 500 kg sadzīves atkritumu – gandrīz trīs reizes vairāk nekā pirms 30 gadiem, kad Latvija atguva neatkarību.
1991. gadā Latvijā dzīvoja 2,66 miljoni cilvēku un kopējais sadzīves atkritumu daudzums bija 530 000 tonnu. Patlaban esam 1,89 miljoni valsts iedzīvotāju. SIA “Clean R” eksperti šā gada beigās paredz 953 000 tonnu lielu kopējo sadzīves atkritumu daudzumu.
Lai saudzētu dabu un rosinātu virzību uz aprites ekonomiku, Eiropas Savienībā jau pirms vairākiem gadiem noteica 0,80 eiro lielu maksājumu par katru nepārstrādājamās plastmasas iepakojuma kilogramu. Paskaidrosim, ka ne visu plastmasas iepakojumu var pārstrādāt.
Latvija aizvien nav parūpējusies, lai tirgotājus un uzņēmējus rosinātu izmantot vien pārstrādājamu plastmasas iepakojumu. Tādējādi šajā gadā ikviens Latvijas iedzīvotājs no sava maciņa 10,58 eiro samaksās par nepārstrādājamas plastmasas izmantošanu (šo 20,8 miljonu eiro lielo maksājumu maksās no valsts budžeta).
VARAM teic, ka noteikumi, kas uzņēmējus varētu rosināt izmantot vien pārstrādājamu plastmasu, tapšot nākamā gada sākumā. “Nav iemesla cerēt, ka nākamajā gadā šis maksājums būs būtiski mazāks. Viena no iespējām ir atteikties no šāda iepakojuma.
Virzām ideju, ka šī summa būtu jāmaksā uzņēmējiem, tas motivētu izmantot pārstrādājamu iepakojumu un, iespējams, atteikties no plastmasu saturošā iepakojuma,” teic VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere.
Iespējams, prasību par pārstrādājamu iepakojumu vajadzētu noteikt arī kā obligātu nosacījumu zaļajos iepirkumos.
Ikviens Latvijas iedzīvotājs ik gadu izmet 113–130 kg pārtikas atkritumu (šajā daudzumā ieskaitīti arī pārvadāšanā radušies zudumi). Protams, līdz nullei šo skaitli nodzīt nevar, tomēr būtiski mazināt izmesto daudzumu ir nepieciešams.
“Nedoties uz veikalu izsalkušam, pirms došanās sastādīt pirkumu sarakstu, produktus saldēt. Tā nav raķešu zinātne. Mūsu aptaujas rāda, ka 80% pircēju pārtikas atkritumus izmet vienu divas reizes nedēļā. Gandrīz trešā daļa aptaujāto atzina, ka viņi nezina, kā izvairīties no pārtikas atkritumiem. Tātad daļa no Latvijas sabiedrības nezina, ka šajā virzienā kaut kas būtu jādara,” aizvadītajā nedēļā diskusijā “Vairāk šķirosim, mazāk maksāsim” stāstīja “Rimi Baltic” korporatīvās komunikācijas vadītāja Zanda Šadre.
Ieceres ir, instrumentu vēl nav
Latvijā šā gada 3. jūlijā spēkā stājās Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums, kas liedz pārdot vienu reizi lietojamos plastmasas produktus. Veikalu plauktos redzam, ka tos aizvieto koka vai no citiem materiāliem gatavotie produkti.
Par atkritumu mazināšanu runā Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2021.–2028. gadam un Plāns pārejai uz aprites ekonomiku 2021.–2028. gadam. Ir arī kaut kas pavisam jauns – Preču otrreizējās izmantošanas un labošanas pakalpojumu attīstības programma, kuras īstenošanas laikā ir jāizveido produktu labošanas un maiņas centri, tā mazinot to nonākšanu atkritumu poligonā.
Latvijā izveidojušās tradīcijas, ka labas gribas aicinājumus, kas rada neērtības un mazina iespēju pelnīt, var neņemt vērā. Cik uzņēmēju atteiksies no nepārstrādājama plastmasas iepakojuma izmantošanas, zinot, ka valsts viņu vietā maksās ES nodevu par resursiem, rādīs laiks.
Arī atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu un pašvaldību saistības izglītot cilvēkus izskatās veidotas tāpēc, ka to prasa “Eiropa” – peļņa taču ir atkarīga no iespējami lielāka atkritumu daudzuma apsaimniekošanas, pārdošanas pārstrādei vai nodošanas apglabāšanai.
Arī izlietotā iepakojuma apsaimniekotāji “Zaļais punkts” un “Zaļā josta” sabiedrību galvenokārt izglīto par pareizu iepakojuma šķirošanu, nevis par atteikšanos no tā vai pārstrādājamu materiālu izvēli. Jā, darbojas “Zero Waste” un citas biedrības, kas aicina mazināt atkritumus, šo nevalstisko organizāciju atpazīstamība aug, tomēr sabiedrības izglītošanai ar to nepietiek.
Sola piktogrammas
Atkritumu mazināšanā nelielu artavu dos dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas darbības sākšana nākamā gada februārī. Savāktās un atkārtoti izmantojamās stikla pudeles mazinās to nonākšanu dabā un arī apglabāšanu. SIA “Depozītu sistēmas operators” vadītājs Miks Stūrītis teic, ka atkārtoti izmantojamo stikla pudeļu īpatsvars kopējā dzērienu masā būs aptuveni 15%, kopā ņemot ar vienreiz izmantojamajām stikla pudelēm – 20–25%. Atkārtoti izmantojamās stikla pudeles atdos produktu ražotājam, vienreiz lietojamās sasmalcinās un rūpnīcā Kauņā pārstrādās jaunās pudelēs.
VARAM ar ziemeļvalstu atbalstu īsteno piktogrammu projektu, kur piedalās arī Lietuva, Igaunija, Dānija un Zviedrija. R. Vesere: “Vērtējam iespēju ieviest Latvijā piktogrammas. Ko tas nozīmē? Dānijā piktogrammas lieto aptuveni sešus gadus, tās ir vairāk nekā 90 produktiem. Latvijā pirmās piktogrammas dažos veikalos varētu izmantot šā gada beigās.
Tas nozīmē, ka viena un tā pati atšķirības zīme ir uz produkta iepakojuma un uz atkritumu konteinera. Cilvēki var salikt dažādus izlietotos iepakojumus vienā maisiņā un sašķirot tos pie konteinera. Nevajag mājās šķirot, izvietot šķirojamos traukus vai maisiņus. Cilvēki veikalā pakāpeniski iemācīsies atšķirt pārstrādājamu iepakojumu un izvēlēsies produktu pārstrādājamā iepakojumā. Tas palīdzēs orientēties arī veikalā, pērkot nepieciešamos produktus.”
R. Vesere uzsver – vissvarīgāk ir radīt iespējami mazāk atkritumu. To var paveikt, mainot šā brīža iepirkšanās paradumus. “Ļoti ātri kļuvām par rietumvalstu paraugam līdzīgu patērētājsabiedrību. Patlaban mums ir jāmainās, jākļūst par sabiedrību, kas saudzīgi izmanto dabas resursus,” tā R. Vesere.
Video:
Eksperta viedoklis
Jāizvēlas pārstrādājams iepakojums
Mairita Lūse, biedrības “Zero Waste Latvija” pārstāve: “Uzņēmējiem vajadzētu pārbaudīt informāciju par izvēlētā iepakojuma pārstrādājamību. Izvēloties iepakojumu, noteikti jāsazinās ne tikai ar iepakojuma ražotājiem, bet arī ar atkritumu apsaimniekotājiem, lai noskaidrotu, vai konkrētais iepakojums tiks nodots pārstrādei, ņemot vērā ne tikai materiālu, bet arī iepakojuma izmēru un citus nosacījumus.
Dažkārt uzņēmumi kļūst par zaļmaldināšanas upuriem un izvēlas nepārstrādājamu iepakojumu, bet paši ir pārliecināti, ka tas tiek pārstrādāts. Uzņēmumiem jāapzinās, ka vislabākais iepakojums ir tas, kurš netiek saražots vai tiek izmantots atkārtoti.
Aicinu iet soli tālāk un nevis vienkārši aizstāt plastmasu ar citu vienreizlietojamu materiālu, bet uztvert nopietni produktu tirdzniecību bez iepakojuma un atkārtoti izmantojamā iepakojumā.
Ņemot vērā aizvien striktākās prasības plastmasas iepakojumam un tā pārstrādei, vienreizlietojamā plastmasa ir ne tikai reputācijas risks, bet arī finanšu un tirgus risks.
Ķīna sava plastmasas piesārņojuma piecgades plāna ietvaros pārtrauks ļoti vieglās plastmasas maisiņu ražošanu, bet 2030. gadā visam Eiropā pieejamajam iepakojumam būs jābūt pārstrādājamam. Tas viss ietekmēs to, kādi iepakojumi ražotājiem būs pieejami un cik tie maksās.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
