«Mazais luksuss» atkritumos 0
Saruna ar Vācijas patēriņa sociologu KAJU UVI HELMANU.
– Vācieši tiek uzskatīti par taupīgu nāciju. Vai šāds priekšstats atbilst patiesībai?
– Ja salīdzinām mājsaimniecību uzkrājumu līmeni, Vācija ir nedaudz priekšā citām valstīm. (Pērn Vācijā šis rādītājs sasniedza vidēji 13,3% no ienākumiem. – T. A.) Cilvēku īpatsvars, kuri veido uzkrājumus, turklāt relatīvi lielus uzkrājumus, Vācijā ir mazliet lielāks nekā citās nācijās. Atšķirība gan nav liela, vien daži procenti. Tomēr pats fakts ir tiesa: vācieši lielāku daļu nekā citi no saviem ienākumiem atliek uzkrājumiem.
Taču vienlaikus mēs ne tikai krājam, bet arī tērējam vairāk nekā, piemēram, angļi vai franči. Tas izskaidrojams ar ienākumu un cenu līmeņa attiecībām. Dzīves izmaksas Vācijā ir būtiski zemākas nekā Anglijā vai Francijā, ikdienas vajadzībām aiziet mazāka daļa ienākumu. Tādēļ Vācijā vieglāk nekā citās zemēs patērētāji var atļauties nelielu luksusu.
Ja paskatāmies, ar kādām mašīnām vācieši brauc, cik daudz rotaļlietu viņiem ir bērnistabās, cik dārgos atvaļinājumos viņi dodas, kādas tehnoloģijas lieto, kādus televizorus un mobilos telefonus pērk, – šeit esam vadošajās pozīcijās Eiropā. Vāciešu krāšanas tieksme nebūt nav stiprāka par tērēšanas kāri. Vienkārši zemās dzīvošanas izmaksas, nelielā inflācija, salīdzinoši augstais algu līmenis, ekonomiskais stāvoklis, sociālās valsts princips un citi labvēlīgi faktori ļauj abus apvienot.
– Taču vai pareizs ir iespaids, ka vidusmēra vācietis kā patērētājs ir ļoti apdomīgs, pat skops? Vienmēr rēķina, izsver, salīdzina cenas un neļaujas impulsīviem pirkumiem?
– Ne tādā nozīmē, kā jūs to aprakstāt. Visās nācijās patērētāji cenšas izdot savu naudu pēc iespējas inteliģenti, cenzdamies par zemu cenu iegūt maksimālu efektu. Tā ir ekonomiskā loģika, pēc kuras pircēji vadās visur.
Ir kāds cits apstāklis, ar kuru Vācija ir īpaša, – tā ir lielā tirgus daļa, kādu ieņem diskonta jeb zemo cenu veikali “Aldi”, “Penny”, “Netto” un citi. Šīs tirdzniecības ķēdes par zemu cenu piedāvā nelielu preču sortimentu, 600 – 1000 nosaukumu, kas ir ļoti niecīga izvēle, ja salīdzina ar regulārajiem jeb normālajiem lielveikaliem. Dažās preču grupās zemu cenu veikalu tirgus daļa sasniedz pat 30, 35 un 40 procentus. Nekur citur Eiropā šo veikalu izplatība nav tik liela kā Vācijā. Tas nozīmē, ka nekur citur patērētājam nav tik viegli “pārslēgties” starp lēto un dārgo, starp normālajiem un zemo cenu veikaliem.
Otrkārt, zemo cenu veikalu ietekmīgās pozīcijas spiež turēt zemas cenas arī regulārajiem veikaliem. Šīs sāncensības dēļ mums ir tik spēcīga cenu attīstība “uz leju”, kādas nav nekur citur Eiropā. Tirdzniecības ķēdes, jūtot cenu spiedienu no pircējiem, izdara spiedienu arī uz ražotājiem: “Ja vēlies iekļūt manā tirgotavā, tad tev jādod zemāka cena, jo arī mani pircēji vēlas pirkt lēti.”
Tas attiecas vienlīdz kā uz zemo cenu veikaliem, tā pilnā sortimenta tirdzniecības ķēdēm.
Šobrīd gan šī tendence vēršas plašumā arī citur Eiropā, jo vācu ķēdes iegājušas arī Francijas, Spānijas un citos tirgos.
Jebkurš, vai tas būtu francūzis vai brits, vienmēr centīsies par mazu naudu iegūt maksimālu labumu. Jautājums tikai, vai viņam ir tāda iespēja. Vāciešiem ir.
– Kas šo zemo cenu veikalu tradīciju attīstīja? Tirgotāji reaģēja uz pircēju vēlmi pēc zemākām cenām vai veikali pieradināja pircējus?
– Tirgotāji. Galvenokārt “Aldi” ķēde. Līdz pat astoņdesmitajiem gadiem cilvēki negāja uz “Aldi” veikaliem, ja vien varēja bez tā iztikt. “Aldi” skaitījās iepirkšanās vieta nabadzīgiem ļaudīm. Taču visi gribēja, lai viņus uzskata par turīgiem. Vēlme pēc “lētāk, lētāk, lētāk” nedominēja. Bija divas kategorijas: bagāta, cienījama dzīve un otra – nabadzīgo aprindu dzīvesstils. “Aldi” pircēji bija nabadzīgie ļaudis, kas nāca no nabadzīgo kvartāla un bija priecīgi, ka lēti var tikt pie pirmās nepieciešamības precēm. Taču, šai zemo cenu kultūrai attīstoties tālāk, nabadzības fenomens atkāpās otrajā plānā. Apstākļi kopumā uzlabojās visai sabiedrībai, nabadzības izplatība samazinājās. Un tad šo kultūru sāka akceptēt arī turīgākie. Piens zemo cenu un parastajā veikalā ir viens un tas pats, sviests ir viens un tas pats, daudz kas ir viens un tas pats. Naudu, kas iziet, pērkot ikdienas preces, gudrāk ir ieguldīt citās, īpašās lietās.
Bet pirmkārt nāca “Aldi” politika, kas pārliecināja, ka iepirkties zemo cenu veikalos ir pieņemami visiem. Priekšstati pilnīgi mainījās.
Iepirkšanās “Aldi” bija kļuvusi par atjautīgu izvēli, kas simbolizēja nevis nabadzību, bet gan gudrību. Bet šāda iepirkšanās kultūra gan ir iespējama vien ar nosacījumu, ka ir pietiekami liela zemo cenu veikalu izplatība, un arī tikai tad, ja kvalitāte ir atbilstoša, ko nevar teikt par zemo cenu veikaliem citās Eiropas valstīs…
– Vācijas patērētāji uz citu valstu fona ir pirmrindnieki vēl kādā jomā – pārtikas izsviešanā. Vācijas lauksaimniecības un patērētāju tiesību aizsardzības ministre Ilze Aignere aicinājusi iedzīvotājus ar ārā mešanu piebremzēt, jo tādā veidā ik gadus zudumā aiziet līdz pat 20 miljoniem tonnu pārtikas. Kāpēc vācieši preces, kuras tik “inteliģenti” iegādājušies, pēc tam tik aktīvi izsviež atkritumos?
– Arī šī uzvedība nav nekas specifiski vācisks. Izsviestās pārtikas īpatsvars ir augsts visā pasaulē. Eiropā tāda uzvedība ir izplatīta viscaur. Šis fenomens, ja gribam izskaidrot no morāles viedokļa, ir saistīts ar veidu, kā funkcionē patērētājsabiedrība. Mēs pārāk daudz iepērkamies, pērkam arī to, kas nav vajadzīgs un ko nevaram apēst, jo dzīvojam pārpilnībā.
Otrs faktors ir preču derīguma termiņš. Ir priekšraksti, kas ražotājiem jāievēro, nosakot pēdējo dienu, kad pārtika vēl būs saglabājusies baudāma. Šie datumi vienmēr tiek noteikti ar rezervi. Tātad kādas dienas pirms laika, kad produkts patiešām var kļūt kaitīgs vai nelietojams. Taču liela daļa cilvēku produktus izmet vēl agrāk, baiļodamies, ka tie jau varētu būt sabojājušies. Viens no iemesliem, kas šādu uzvedību stimulē, ir pēdējos gados pieredzētie pārtikas skandāli.
Trešais faktors ir saistīts ar patērētāju sabiedrību.
Luksusa būtība pašos pamatos ir resursu izšķiešana. Daudz pirkt un daudz izmest – tas ir mazs luksuss, kas pieder pie patērētājsabiedrības un paceļ mūs virs nabadzības. Fakts, ka mēs varam izdarīt nepārdomātus pirkumus, spējam katrā laikā nopirkt atkal jaunu, ir zīme, ka mums iet labāk.
Vēl viens faktors: iepirkšanos mēs lielākoties veicam pusapzināti. Desa, maize, siers – tā ir rutīnas lieta, kas dienu no dienu atkārtojas, būtiski nemainīdamies. Līdz ar to mēs arī izmetam vienu un to pašu.
Turklāt mēs kā atsevišķas personas nebūt neizmetam ārā lielus daudzumus. Mana konservu kārbiņa, mans ābols, vēl kaut kas – tas ir ļoti maz, ja rēķina uz vienu cilvēku. Bet, ja to dara 80 miljoni patērētāju vienlaikus, tad sakrājas miljoni. Kopš pērn tika sākta kampaņa pret pārtikas šķērdēšanu, ir tikuši prezentēti šausminoši skaitļi.
– Vai ar kampaņām iespējams mainīt ieradumus? Ja jau ārā sviešana ir patērētājsabiedrības likums, vai tad to var tik vienkārši lauzt?
– Ir teorijas, kas saka, ka sabiedrībā patlaban notiek pārmaiņas. Pēc industriālās sabiedrības, kas funkcionēja līdz 60., 70. gadiem, lēnām nāk otra – modernā, kas ir refleksīvi ievirzīta. Tas nozīmē, ka tiek vairāk pārdomāts, vairāk iztaujāts. Cilvēks tiek konfrontēts ar savas rīcības sekām. Pirmās patērētāju sabiedrības lozungi bija: ejam uz priekšu, neskatāmies atpakaļ, viss ir jauki. Daudz braukt ar auto? Nekādu problēmu! Lēti, tik uz priekšu! Un cilvēki brauca.
Nākamā domā citādi: mēs pamazām sākam jautāt, vai tas tā arī turpināsies? Nedrošība, augošas cenas, veselības sistēmas izmaksu kāpums, par maz kustību, par daudz cukura, vides apdraudējums – dažādi draudīgi faktori liek mums jautāt: uz kurieni tas ved? Ko mēs varam darīt? Šīs diskusijas attīstās daudzās nozarēs, tostarp arī patēriņa jomā.
Pašlaik tuvojas, vienkāršoti formulējot, “nākamais audzināšanas vilnis”. Cilvēki sāk saprast, ka mums visiem atmaksātos, ja mēs patēriņa ziņā šo to mainītu. Vairāk brauksiet ar riteni – veselīgāk un ilgāk dzīvosiet. Ēdīsiet veselīgu pārtiku – neslimosiet.
Un politiskas kampaņas, ar kurām tiek mēģināts pozitīvi ietekmēt apziņu un attiecības ar patēriņu, var būt efektīvas.
– Kā patērētāju paradumi mainās krīzes ietekmē? Vācijā pēdējos mēnešos patēriņš pieaudzis, un viens no skaidrojumiem – cilvēki baidās, ka sabruks eiro sistēma, sāksies inflācija, tādēļ labāk iztērēt naudu tagad, kamēr tai vēl ir vērtība.
– Gan Eiropas kontekstā, gan salīdzinot ar ASV, Vācijai klājas pārsteidzoši labi. Mums joprojām ir ekonomikas izaugsme, neliela inflācija, zems bezdarba līmenis. Tas gan nesaskan ar vēstījumiem, kas jau kopš šī brīža nemitīgi atskan. Katru gadu tiek ziņots, ka būs sliktāk. Taču nekļūst sliktāk. Un kaut kad cilvēki pārstāj šiem pareģojumiem ticēt. Viņi sāk reaģēt neieinteresēti. Tiek runāts par krīzēm: ir prezidentālā krīze, reformu krīze, vēl kaut kādas krīzes… Bet personīgi cilvēks dzīvo gandrīz tāpat, kā dzīvojis iepriekš.
Otrs izskaidrojuma variants ir gluži pretējs: apzināts fatālisms. Cilvēkiem ir iespaids, ka nāk liela krīze, pasaules ekonomika šūpojas, un tad es nolemju: “Labāk izdodu savu naudu, kamēr varu. Nāks valūtas reforma, notiks kaut kas pavisam slikts, un tad es to tāpat pazaudēšu.”
Abas pieejas balstītas atšķirīgā, taču tomēr racionalitātē. Nav motīvu, kas vienotu visus vāciešus. Sabiedrībā viedokļi ir ļoti dažādi.
– Pie kuras grupas piederat jūs pats? Pie tiem, kas neraizējas, vai pie fatālistiem?
– Piederu pie pirmajiem. Pie tiem, kas apzinās riskus, saprot grūtības ar Grieķijas krīzi un pievērš uzmanību lielajam bezdarbam ASV, bet tas, ko es manu sev apkārt, ko redzu uz ielas vai lielveikalā, iedveš man ļoti stabilas normalitātes sajūtu. Par krīzi Vācijā tiek ārkārtīgi daudz runāts, bet mums tās nav. Vismaz eksistenciāla stāvokļa nozīmē. Tas nav kaut kas tāds, ar ko mums būtu jāsastopas dienu no dienas.
