Safari stāsts. Mazais, kustīgais muntjaks Anglijā 0
Kad kolēģis no Beļģijas Toms pagājušajā gadā atbrauca uz Latviju medīt bebru, sarunājām, ka viņš izkārtos muntjaku medības Anglijā. Uz Lielbritāniju sanāca braukt vēl pirms oficiālā breksita iestāšanās, un savā ziņā tas bija kā pēdējais brauciens, kamēr šī valsts vēl ir Eiropas Savienībā.
Tomēr kopš brauciena šis tas ir mainījies, un šķiet, ka nokļūšana līdz reālam breksitam ieilgs. Par spīti laikus saplānotajam braucienam, viss tomēr negāja tik gludi un piedzīvojums bija jāatliek par mēnesi. Labi, ka biju iegādājusies tādas aviobiļetes, kuras varēja pārcelt. No ziemīgās Rīgas lidoju uz Mančestru caur Frankfurti, kur paspēju paēst brokastis un mazliet pastrādāt. Dators vienmēr ir līdzi. Mančestrā bija iestājies pilnīgs pavasaris – saule, silts, ne miņas no ziemas. Mani sagaidīja Toms, un pirmā brauciena daļa varēja sākties – vairāk vai mazāk oficiāla vizīte Lielbritānijas Medību un šaušanas asociācijā (BASC).
Jāsaka, ka Anglijā par medībām sauc pasākumu, kad ar zirgiem un suņiem dzenas pakaļ lapsām, kas tagad principā ir aizliegts, bet par šaušanu – medības mūsu izpratnē. Lai gan jāatzīst, ka pēdējā laikā tas mainās tieši tādēļ, ka vārdam šaušana ir negatīva pieskaņa. Pirms teju vai trīspadsmit gadiem es jau biju šeit viesojusies, bet vieta mainījusies, daudz jaunu cilvēku. Jāsaka, ka šajā organizācijā strādā vairāk nekā 80 cilvēku, biedri tiek vākti kā mārketinga kampaņās, zvanot medniekiem. Arī es kļuvu par BASC biedri, jo man bija nepieciešama medību apdrošināšana, lai Lielbritānijā medītu. Tas ir jautājums, kas atrisināts ļoti daudzās valstīs, izņemot Latviju.
Pēc nelielas iepazīšanās ar plašo darbības lauku, ko veic BASC, bija pienācis laiks doties uz kādu nelielu miestiņu divu stundu brauciena attālumā, lai satiktos ar Džeraldu – pieredzējušo muntjaku medību pavadoni. Tiekamies krodziņā, kur grūti parunāt, jo vietējie iedzīvotāji spēlē kādu atjautības spēli un telpā valda liels trok-snis. Sarunājam, ka tiksimies agri no rīta, Džeralds dzīvo divdesmit minūšu braucienā no miestiņa.
Ar pīkstuli pēc muntjaka
Ierodoties pie Džeralda, varam aplūkot mums paredzētos ieročus. Es šaušu ar Tikka, pierasts ierocis, jo ar tādu medīju desmit gadus. Tad sasēžamies Džeralda mašīnā un braucam iedzert kafiju un kaut ko apēst. Džeraldam ir septiņdesmit gadu, viņš ir enerģisks, bet no sarunas saprotu, ka viņam bijušas smagas veselības problēmas. Tomēr vecais vīrs nav padevies un turpina darīt to, kas viņam patīk, – dodas medībās. Iebraucam vietējā makdonaldā, paņemam kafiju un kaut ko no brokastu piedāvājuma. Sēžam, pļāpājam. Toms stāsta par dažādiem dabas aizsardzības projektiem, kuros iesaistās mednieki. Es pamanu, ka pie blakus galdiņa sēž kāds vīrietis, kurš noklausās tajā, ko runājam, un sāk paust savu nepatiku, ēdot hamburgeru. Vēl pēc dažām minūtēm viņš pielec kājās, sasviež avīzes vienā čupā un, lamājoties Bullocks, bullocks! (Muļķības, muļķības!), izskrien no ēstuves. Es vēl paspēju noteikt: “It kā gaļa tavā hamburgerā mira no vecuma!”
Pasmējušies par šo incidentu, dodamies uz medību platībām. Rīts ir pavēss, bet izskatās, ka būs silta diena. Dodamies pa lauku uz tālumā esošo mežiņu. Džeralds vaicā: “Redzi to lielo mežu?” Skatos un redzu tikai puduri. Tāda ir Anglijas ainava – lauki, dzīvžogi, mežu puduri. Aizgājuši līdz pirmajam grāvim un dzīvžogam, ieraugām muntjaku, kas ganās uz lauka. Ir patālu, bet tādēļ varam to pavērot. Izskatās pēc buciņa. Dzīvžogam pa otru pusi lavāmies klāt, esam jau pavisam tuvu, bet jāizlien caur krūmiem. Jā, tas ir buciņš, bet nu viņš nojauš briesmas un ir prom. Es vēl paspēju nodomāt – vai tiešām tas būs tik vienkārši? Tajā brīdī saprotam, ka muntjaks, par spīti tam, ka maziņš, tomēr ir ārkārtīgi manīgs. Tas reaģē uz kustību, pārvietojas ļoti klusi un māk slēpties.
Džeralds domā, ka varbūt izdosies to piesaukt, un no kabatas izvelk stirnāžu pīkstuli Buttolo. No sākuma tas šķiet dīvaini, bet tad atceros, ka muntjaks ir gatavs pāroties jebkurā gadalaikā dažas dienas pēc tam, kad mātīte ir laidusi pasaulē kazlēnu.
Tādēļ vecie un pieredzējušie buciņi seko grūsnām mātītēm, gaidot, kad tās dzemdēs, jo tad tam atkal būs iespēja uzrāpties tai mugurā, kā sacīja Džeralds. Šoreiz gan aizmukušais āzītis neatsaucas, bet redzam dažus trušus. Agrāk trušu ir bijis daudz, daudz vairāk, slimība esot ļoti lielu daļu iznīcinājusi. Nonākot līdz mežam, nomaskējamies aiz kokiem, un Džeralds atkal sauc ar pīkstuli. Ierasts, ka muntjakus medī agri no rīta un vakarā uz gaidi, bet tad pa dienu neesot ko darīt. Tādēļ efektīvāk esot tos piesaukt.
Pamanām vienu buciņu, bet tas rejot pazūd krūmos. Rej gandrīz tāpat kā stirnāzis. Izdodas to vēlreiz piesaukt, jo muntjaks ir ziņkārīgs dzīvnieks, bet nav pa šāvienam, tāpēc dodamies tālāk. Līdz pusdienas laikam neizdodas vairs piesaukt nevienu buciņu. Man jau sāk šķist, ka šīs būs kārtējās neveiksmīgās medības, kā tas parasti ar mani notiek, kad dodos kaut kur medībās. Kļuvis ļoti silts, teju vai plus 16 grādi, un saulē patiesi karsti. Dodamies uz mašīnu, es nolemju uzģērbt kaut ko plānāku, bet Džeraldam ir jau gatavs plāns. Tuvējā mežiņā pirms divām nedēļām viņš piesaucis muntjaku, bet medniekam divas reizes nav sprāgusi plinte – rezultātā divi klikšķi un aizmucis mutjaks. Džeralds ir pārliecināts, ka tas pats buciņš tur vēl dzīvo. Ieejam retā mežiņā, priekšā kritalas un zemi krūmi, kur mazajam briedītim slēpties. Džeralds papīkstina, papīkstina, un pēkšņi man sākas nesaprotams klepus – tāds, ka asaras šķīst uz visām pusēm. Kad varu ievilkt elpu, Džeralds saka, ka jāiet prom, un jau pasper dažus soļus, bet mēs ar Tomu dzirdam – kaut kas skrien pa čabošajām lapām. Sakām, ka jāpagaida, jo dzīvnieks ir tepat tuvumā. Sagatavojos, Džeralds papīkstina, papīkstina, un es aiz kritalām ieraugu muntjaku. Tas lēnām kustas, apstājas, un Džeralds saka, lai šauju. Šāviens ir neveiksmīgs, laikam trāpīju kritalās, bet muntjaks pat nenoraustās un turpina nākt mūsu virzienā.
Otro reizi es tam neļauju izsprukt, un dzīvnieciņš nokrīt. Radziņi tēmēklī izskatījās smuki, un tā arī ir. Kad esam piegājuši pie mazā dzīvnieciņa, beidzot saprotu, kādēļ zvēriņš nebēga pēc pirmā šāviena. Visapkārt skan skaņas lielgabali – draudīgi šāvieni, no laukiem dzenot prom baložus. Muntjaks tik ļoti pieradis pie šā trokšņa, ka no īsta šāviena nemaz nenobīstas. Piesakos izvēdināt dzīvnieku, jo tas taču mans medījums. Radziņi ir skaisti, nav nekāda medaļa, bet cienīga trofeja.
Vakara medības
Pēc veiksmīgajām medībām iebraucam vietējā mednieku veikalā, kur papļāpājam un iedzeram kafiju. Tad dodamies uz citu vietu, kur vakarā varētu sagaidīt kādu muntjaku. Tomam pasaka, kurp doties, Džeralds nāk ar mani. Nostājamies laukmalē un gaidām. Parādās kaziņa, kas iznāk no krūmiem un ēd, tramīgi cilājot galvu. Šī nav resna, saka Džeralds, tādas mums nepatīk. Buciņš būs kopā ar resnu mātīti. Pēc brītiņa Džeralds izdomā, ka jādodas tālāk. Mēs vēl manām dažas kaziņas, un ar to arī vakara medības beidzas. Kamēr bija vēl gaišs, uz lauka redzējām daudz zaķu un fazānu. Dzīvā radība ir visur, bet bioloģiskā daudzveidība ir daudz nabadzīgāka nekā Latvijā. Arī pavasara putnu koris nav tik daudzbalsīgs, bet Džeralds priecājas par dzīvo būtņu daudzveidību.
Tomu gandrīz nobadījis buciņš ar smukiem radziņiem, nogājis desmit metru attālumā no viņa, bet viņš bijis tādā pozīcijā, ka nav varējis kustēties, lai neaizbaidītu muntjaku, tādēļ arī palicis bez medījuma. Tomēr diena bija skaista un interesanta – medījums mums ir, tātad brauciens bijis veiksmīgs.
Bojātais pīkstulis
Nākamā diena solās būt lietaina, bet tas neattur medniekus. Šoreiz Tomam ir jānomedī viņa muntjaks. Braucam uz medību platībām, kur varēšot redzēt arī Ķīnas ūdensbriežus. Kopā ar vietējo lauksaimnieku Timu braucam gar laukiem, ar acīm meklējot kādu briežveidīgo. Redzam bariņu stirnu, viens cēls fazāns nopozē fotoaparātam. Pa gabalu redzam muntjaku mātīti ar kazlēnu, kam seko buciņš, bet šaušanai ir par tālu. Piedevām vēl Anglijā nepārtraukti jāuzmanās no cilvēkiem mežā. Tie jāj ar zirgiem, staigā ar suņiem, brauc ar riteņiem, un brīžiem rodas sajūta, ka ar karabīni atrodies parkā, jo ik pa laikam Džeralds atgādina – uzmanies, tur ir taciņa, tur kāds var nākt. Kad trijatā vēlāk stāvam pudurī, ģērbušies medību drēbēs un ar karabīnēm plecā, bet mums garām paiet vīrs ar suni pavadā, mūs pieklājīgi pasveicinot, man šis pasākums sāk likties mazliet smieklīgs.
Visu priekšpusdienu ar Džeraldu braucam no vienas vietas uz citu, saucam muntjakus, bet šķiet, ka tie vienkārši izgaisuši. Par spīti tam, Džeralds parāda ainavā liecības par šo dzīvnieku klātbūtni – krūmājā un mežmalā var redzēt, kā šie mazie briedīši noēduši visu sava auguma augstumā. Tas nozīmē, ka to ir daudz. Džeralds ir neizpratnē par neveik-smi, bet Tomam un man sāk rasties aizdomas par to, kas ir greizi. Džeralda pīkstulis arvien vairāk sāk izklausīties pēc mirstošas, nevis riestojošas kazas, līdz tas apklust pavisam.
Labi, ka Toma mašīnā ir jauns Buttolo, ko varam izmēģināt. Pēc nelielas atpūtas dodamies atkal uz mežu – to pašu vietu, kur bijām vakar vakarā. Mazliet sāņus ieejam mežā, sagatavojamies, Džeralds papīkstina, un tur jau arī ir maziņš muntjaks. Toms izšauj, bet muntjaks aizbēg. Viņš gan saka, ka šāviens bijis sekmīgs. Pēc mirkļa ejam meklēt. Toms aizmeimuro uz vienu pusi, Džeralds uz otru, bet es aizeju uz to vietu, kur krūmos pazuda zvēriņš. Pavisam drīz jau varu ziņot, ka ir asinis. Pa asinspēdām arī atrodam Toma nomedīto muntjaku. Tam ir maziņi radziņi, bet pirmais muntjaks ir pirmais.
Mums vēl ir laiks vakara gaides medībām. Saku Džeraldam, lai viņš iet ar Tomu. Man jau mazliet sāk apnikt uzraudzība un gribas vienkārši vienai pastāvēt un pamedīt. Dodos turpat, kur iepriekšējā vakarā ar savu medību pavadoni. Nolemju, ka medīšu vēl vienu muntjaku, ja tas pienāks man ļoti tuvu labā šaušanas pozīcijā. Tiklīdz nostājos savā vietā, ieraugu lielu muntjaku, tiešām lieliem ragiem, bet tās ir tikai piecas sekundes un manīgais briežveidīgais pazūd krūmos. Ir tomēr cerība, ka tas parādīsies. Nākamās pusstundas laikā redzu daudz muntjaku. Vienu vai divus pavisam maziņus, bet tie skraida pa laukmali virzienā, kur nevar šaut. Tad redzu arī vairākas kaziņas, kas nāk rapšos ganīties, tad pašas nobīstas, aizskrien, nāk atpakaļ. Es ceru ieraudzīt lielo āzi. Tā trofeja var būt dārga, bet zelta muntjaks ir zelta muntjaks. Savu zelta muntjaku nesagaidu, bet netālu no manis iznāk selektīvais āzītis. Gandrīz vai sanāk, ka medījums ienāk man optikā. Nolemju, ka nedrīkst laist medījumu garām, ja medību dieviete to man sūta un vēl piedevām tik tuvu. Šāviens, redzu, ka trāpu, bet medījums ieskrien krūmos. Lēnām eju tam pakaļ. Pirmajā mirklī šķiet, ka nu būs lielas ziepes. Krūmājs, kurā dzīvnieks ieskrējis, ir tik biezs, ka saprotu – tur kaut ko atrast bez suņa būs neiespējami. Tomēr starp stublājiem kaut ko pamanu, un tas ir mans muntjaks. Radziņi lielāki nekā Toma medījumam, un tāpat tas ir cienīgs medījums. Izvēdinu medījumu un nolemju to nest pāri laukam pie mašīnas. Tas ir pietiekami mazs, lai bez sevišķām grūtībām varētu to aiznest.
Toms ar Džeraldu atnāk tukšā, redzēta tikai viena kaziņa. Medību pavadonis ir izbrīnīts par to, ka mans nomedītais mutnjaks jau izvēdināts un atnests līdz mašīnai. Viņš laikam pieradis pie slinkākiem medniekiem, kas brauc pie viņa medīt. Tomēr diena noslēgusies sekmīgi ar medījumu. Ir jau tumšs, kad dodamies pie Džeralda uz mājām. Mums jāizkrāmē nomedītie dzīvnieki, kā arī jānogriež galvas trofejām. Džeralds apsolīja tās apstrādāt, un Toms vasarā tās paņemšot, kad vēlreiz braukšot uz Angliju. Ar to arī noslēdzas medību piedzīvojums Anglijā – nomedīti trīs burvīgi muntjaki, iegūta jauna pieredze un zināšanas.
Vairāk lasiet žurnāla Medības aprīļa numurā
