Mazais agresors jeb Kāpēc zēniem patīk kauties 0
Mājās apsaukājas, bērnudārzā kaujas, sapņo par ieročiem, lai citus varētu iebiedēt. Mamma ir šokā, tētis – sajūsmā. Kādēļ zēni dažreiz mēdz uzvesties tik vētraini, cik svarīgi ir ļaut agresijai izpausties un kādu noslēpumu sevī slēpj rotaļu ieroči?
Atbildes uz šiem jautājumiem portālā “Parents” sniedz psiholoģe, vairāku grāmatu un rakstu par psihiskās attīstības diagnostiku un korekciju autore Marina Berdiševa.
Vīrieši jau izsenis bija radīti mednieku, zvejnieku, sagādnieku un karavīru lomai. Un pagaidām evolūcija šo kursu vēl nav atcēlusi. Jau bioloģiski karotāja lomai vairāk gatavi ir zēni, nevis meitenes. Vismaz pagaidām, akcentē psiholoģe.
– Zinātne apstiprina, ka zēni no dabas ir vairāk agresīvi?
Jā. Parasti pirmos signālus vecāki pamana jau divu divarpus gadu vecumā. Šajā vecumā zēni pirmo reizi sāk izrādīt agresiju.
Viņus burtiski “velk” ne tikai pakauties un pagrūstīties, bet viņi dievina provocēt apkārtējos, pārbaudīt tuvinieku izturību un pacietību.
Bieži šajā vecumā puisīši izmanto rupju leksiku un aktīvi izmanto sliktus vārdus savā runā. Vecmāmiņa raud, tētis uzrota piedurknes, mamma krīt panikā. Un neviens nezina, ko ar šo agresiju iesākt.
– Bet kā tad ar to cīnīties?
Cīnīties nevajag. Tāda uzvedības forma ir norma. Ja zēns nekādi neizrāda agresiju, lūk, tas jau ir aizdomīgi. Šajā gadījumā ir visai ticami divi izskaidrojumi. Vai nu viņam ir agresīvas fantāzijas, vai arī viņš kaļ lielus plānus un slepus tos realizē. Piemēram, izrāda cietsirdību pret jaunākiem bērniem, kad pieaugušie neskatās. Bet, ja zēns atklāti izrāda agresiju, tad nav iemesla uztraukties. Tieši pretēji, var tikai priecāties par dēlu, jo viņa psihiskā attīstība iet pareizo ceļu.
Apspiest no dabas doto agresiju var tikai ar spēku vai iebiedēšanu, bet tas var novest pie sadistiskām novirzēm, biežāk – pie cietsirdīgas attieksmes pret jaunākiem bērniem, brīdina speciāliste.
– Jums piekritīs nebūt ne visas bērnudārzu audzinātājas un vēl jo vairāk vecāki tādiem bērniem, kuriem periodiski parādās “veselīga” zēnu agresija…
Tā patiešām ir problēma. Mūsu sabiedrībā pastāv aizliegums izrādīt negatīvās jūtas. Bet tas ir ceļš uz nekurieni. Zēniem agresija ir “jāatstrādā” Uz vienaudžiem. Un vislabākā vieta šim nolūkam ir bērnudārzs. Ir jāsaprot, ka kaušanās starp zēniem ir dabiskuma izpausme. Tā viņi mācās tikt galā ar savu agresiju, bet tam ir nepieciešams laiks. Noteikt “kaislību” intensitāti, saprast, kad ir jāapstājas, bet kad – “jāpiedod uguns” (jāpagrūž, jāapsaukājas, jāpiedraud), bērni to visu mācās pakāpeniski. Viens no galvenajiem socializācijas uzdevumiem ir izpratne par rāmjiem un cēloņsakarību, ja tu izvēlies agresijas ceļu. To bērns var īstenot tikai bērnudārzā.
– Kā rīkoties, ja bērns apmeklē tikai attīstošo nodarbību centru?
Tad būs grūtāk. Ja vecāki bērnu ved tikai uz pulciņiem, nekādu negatīvu izpausmju parasti nav. Jo katru reizi, atnākot uz nodarbībām, bērns atrodas vienā un tajā pašā iepazīšanās stadijā. Apskatās, novērtē situāciju, atceras, kurš šodien atnācis, kurš – nē, kā kuru sauc. Jā, un arī ar pedagogiem ir tīri profesionālas attiecības: nekāda stingrā toņa un apsaukšanas – un aiz durvīm taču mamma sēž. Šādam bērnam vienkārši neizveidojas nākamā stadija, kas ir raksturīga tikai dzīvei barā: kad viņš var gan sevi parādīt, gan realizēt savas ierastās uzvedības formas, saņemot par to “pa cepuri”, ja vienaudži neizdabā.
Negatīvie multfilmu tēli un to ietekme uz mazajiem zēniem
– Kā izskaidrot zēna mīlestību pret negatīvajiem personāžiem?
Centieni atdarināt sliktos varoņus no multfilmām, kā likums, rodas tuvāk piecu gadu vecumam. Šajā periodā bērni aktīvi piesavinās visdažādākās lomas. Zēni izvēlas ļaundarus, jo viņi arī mums sniedz tādu kā alibi: “Es taču spēlējos!”. Ja agrāk viņi agresiju izrādīja fragmentāri, tad tagad viņi ieņem stabilu tēlu, kas viņiem ir ļoti piemērots, lai tālāk attīstītu ekspansīvas ambīcijas.
– Agrāk tādu tēlu, kā Zirnekļcilvēks vai Nepārspējamais Halks, vispār nebija. Kāpēc tagad ir viņu laiks?
Mūsdienās zēni vairs nevēlas atdarināt, piemēram, Maugli, tāpēc, ka viņam nākas pārvarēt daudz pārbaudījumu, paciest sāpes un daudz mācīties. Viņiem patīk supervaroņi ar maģiskām spējām. Neuzvarami, nemirstīgi, visu vareni. To popularitātes noslēpums ir vienkāršs: viņi palīdz bērniem pārvarēt nāves bailes. Piecu sešu gadu vecumā, bet īpaši – septiņu, tās ir ļoti spēcīgas. Bērns šajā vecumā skaidri apzinās, ka cilvēks ir mirstīgs. Reliģija slikti palīdz. Daudzi bērni mūsdienās netic, ka nokļūs debesīs, pat ja vecāki ļoti cenšas šo domu iesēt viņu prātos.
Bērni iet uz planetāriju, lasa par kosmosu, lido lidmašīnās. Var pat sacīt, ka Betmens un viņam līdzīgas būtnes, pēc būtības ir kā Dieva un eņģeļu idejas aizstājēji.
Ar šiem supervaroņiem nekas briesmīgs neatgadās, un kad bērns iejūtas viņu ādā, spēlējot spēles, tad arī pats sevi it kā uzmundrina: “Un arī ar mani viss būs labi!”.
Vajadzība kaut kam ticēt cilvēcei bijusi vienmēr, tikai dažādās kultūrās tā ir izpaudusies citādāk.
Bez nāves baiļu pārvarēšanas, agresīvās spēles un negatīvo varoņu atdarināšana zēnus māca “iznīcināt” ienaidniekus, lai galējas nepieciešamības gadījumā varētu izpildīt karotāja vai ģimenes aizstāvja lomu, kad zēns būs pieaudzis vīrs, un būtu spējīgs stāties pretī pāridarītājam. Citādāk – nekādi.
Ja dēls cenšas mammu pierunāt parotaļāties “kariņos”, nevajadzētu atteikties – vienkārši izvēlies sev princeses lomu, bet dēlam ļauj būt tavam glābējam.
Ko nevajadzētu darīt
Ja tu esi pieķēris, ka savā starpā kaujas vienaudži vai vecākie un jaunākie brāļi (vai arī kāds ir pieskrējis tev klāt raudādams un sūdzoties, ka viņu “piekāva”), lūk, nevajadzētu darīt šīs lietas, ko tālāk min portāla “Psychologos” uzrunātie psihologi:
Diezin vai ir pareizi sist bērnus par to, ka viņi situši viens otram. Ja tu rādīsi šādu piemēru, problēmsituācijās palaižot rokas vai turot kulakus gatavībā, viņi agri vai vēlu apgūs šo mācībstundu. Bet tu taču gribēji pavisam ko citu, vai ne?;
Nav asprātīgi, hipnotiski skatoties acīs “kauslim” mēģināt nepārtraukti “kladzināt”: “Nu kāpēc tu tik ļoti ienīsti brāli?! Kāpēc tu esi tik nežēlīgs kauslis!? Cietums tevi sagaida!”
Domājams, ka tavs vēstījums, ko vēlētos nodot mazajam agresoram, varētu būt pozitīvāks;
Visai strīdīgi, ja ikvienā kautiņā tu piespied vecāko bērnu piekāpties jaunākā priekšā. Tādā situācijā vecākais ne īpaši vēlas būt “vecākais” (starp citu, arī jaunākais pēc šādiem sērijveida notikumiem ne īpaši centīsies kļūt daudz pieaugušāks un būt “vecākais), bet jaunākais ātri mācās izmantot savu vājumu un bezpalīdzību, mācās “uztaisīt sūdzībnieka actiņas” un spēlēt “nelaimīgo upuri”. Pēc būtības, viņš ātri mācās būt provokators.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, daudz efektīvāka būtu vecākā bērna atbalstīšana: “Vecākais ir jāklausa. Viņš sacīja – tu izdari. Bet, ja tu domā, ka viņam nav taisnība, tad sākumā izdari, kā viņš teica, bet pēc tam parunāsim. Visi izlemj vecākie!” Jāatzīmē, ka šajā situācijā vecākie bērni sāk uzvesties daudz atbildīgāk, un kaušanās starp bērniem kļūst retākas.
