Uzdevumi, kas jāpilda ķīmijas olimpiāžu dalībniekiem, kļūst aizvien grūtāki. Saruna ar Nauri Narvaišu 0
“Ķīmija pēdējos gados strauji attīstītās, tāpēc arī uzdevumi, kas jāpilda ķīmijas olimpiāžu dalībniekiem, kļūst aizvien grūtāki,” saka Nauris Narvaišs, jauns ķīmiķis, kurš līdztekus darbam Latvijas Organiskās sintēzes institūtā (OSI) un maģistra studijām Latvijas Universitātes (LU) ķīmijas fakultātē atrod laiku, lai gatavotu starptautiskajai ķīmijas olimpiādei Latvijas skolēnus.
Viņš bijis viens no mentoriem komandai, kas pērn no starptautiskās ķīmijas olimpiādes atveda zelta, sudraba un divas bronzas medaļas, bet 2018. gadā tika pie trīs sudraba un vienas bronzas medaļas. Savulaik N. Narvaišs pats uzvarējis Latvijas ķīmijas olimpiādē un starptautiskajā olimpiādē ieguvis atzinību. Nauri iztaujāju gan par viņa sadarbību ar talantīgajiem skolēniem, gan paša ceļu ķīmijā.
Kas jūs piesaista ķīmijai?
N. Narvaišs: Kad sāku mācīties ķīmiju, ne pārāk labi to sapratu, tā šķita zinātne, kurā ir tikai likumsakarības un fakti, kas jāiemācās un jāatceras. Nešķita ne interesanti, ne noderīgi. Kad biju 9. klasē, pāris nodarbības vadīja LU profesors Jānis Švirksts. Viņš parādīja matemātikas un ķīmijas saistību, to, ka ķīmija nenozīmē tikai vairāku šķīdumu saliešanu kopā. Tas man lika ķīmiju daudz labāk saprast, vairāk par to interesēties.
Tagad strādāju organiskās ķīmijas jomā. Mani sevišķi interesē medicīnas ķīmija, iespēja atklāt un veidot jaunus ķīmiskos savienojumus, kas var palīdzēt ārstēt kādas slimības.
Interesē gan savienojumu izplānošana, veidojot to formulas, kas pat ir radošs process, gan šo savienojumu praktiskā izveide. Teorētiski ķīmijā ir bezlimita iespējas. Taču, protams, teorijas ne vienmēr apstiprinās un ne visus iecerētos savienojumus reāli izdodas izveidot. Šobrīd strādāju pie kāda pretvēža zāļu projekta. Mans un kolēģu uzdevums ir sintezēt savienojumiem nepieciešamās vielas, analizēt bioloģiskos datus un domāt, kuru molekulu vajadzētu izmainīt. Jādarbojas gan laboratorijā, gan daudz jāsēž pie datora, gan jālasa par citu veiktiem pētījumiem.
Kāpēc izvēlējāties zinātnieka ceļu, nevis kļuvāt par ķīmijas skolotāju?
Skolā māca ķīmijas pamatus, līdz ar to katru gadu jārunā par vienu un to pašu, nav nekā jauna tieši zinātniskā ziņā. Mani tas varētu novest depresijā. Tomēr mācīt patīk, un ceru, ka to daru pietiekami labi. Tāpēc gatavoju Latvijas skolēnus starptautiskajai olimpiādei. Turklāt pats savulaik kā starptautiskās ķīmijas olimpiādes dalībnieks ieguvu zināšanas no mentoriem, kuri arī tērēja savu laiku un enerģiju, lai mums palīdzētu, un tagad es it kā atdodu parādu.
Protams, arī daudz iegūstu no šīs sadarbības: iemācos skaidrot cēloņsakarības. Skolēni mēdz uzdot arī sarežģītus jautājumus: meklējot uz tiem atbildes, pats attīstos.
Kā skolēni tiek gatavoti starptautiskajām olimpiādēm?
Ar skolā apgūtajām zināšanām starptautiskajā olimpiādē nepietiek. Īsā laikā – dažos mēnešos – ir jāapgūst ķīmijas bakalaura līmeņa zināšanas.
Starptautisko olimpiāžu uzdevumi kļūst aizvien grūtāki. Ja paskatāmies, kādi uzdevumi bija pirms 50 gadiem, tad tagad tāda līmeņa uzdevumi ir novadu olimpiādēs.
Tomēr labākie rezultāti starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs parasti ir Āzijas jauniešiem. Kāpēc tā?
Pirmkārt uz starptautiskajām olimpiādēm no katras valsts brauc četri labākie. Piemēram, Ķīnā tātad viņi tiek atlasīti no daudz lielāka jauniešu skaita nekā Latvijā, ir spēcīgāka savstarpējā konkurence. Turklāt lielajām valstīm tā jau ir tradīcija: iegūt augstas vietas šādās olimpiādēs, tāpēc ir liels iekšējais spiediens, lai tas tā notiktu. Ir sensācija tad, ja ne visi Ķīnas komandas dalībnieki tiek pie zelta medaļas.
Salīdzinot Baltijas valstu panākumus starptautiskajās ķīmijas olimpiādēs, jāsaka, ka kopumā Igaunijas un Lietuvas komandas ir stiprākas nekā mūsējās.
Tomēr pēdējos divos gados Latvijai bija pārliecinoši labāka komanda.
Daudzi starptautisko mācību olimpiāžu dalībnieki studē ārzemēs, jo sevišķi iecienīta ir Kembridžas universitāte Lielbritānijā. Jūs palikāt Latvijā. Vai LU līmenis jūs apmierināja?
Godīgi sakot, nebiju plānojis studēt Latvijā. Taču Kembridžā diemžēl neizdevās iestāties, jo centralizēto eksāmenu rezultātam gan fizikā, gan ķīmijā un matemātikā bija jābūt 95 procentiem, taču man dažu punktu pietrūka.
Protams, varēju iestāties kādā citā ārvalstu augstskolā. Tomēr, netiekot Kembridžā, nolēmu palikt Latvijā. Daļu no tā, ko mācās ķīmijas bakalaura programmā LU, jau biju apguvis, gatavojoties starptautiskajai ķīmijas olimpiādei, bet tas nemaz nav tik labi, jo tad lekcijās īsti neklausās, kaut tā var palaist garām arī ko nezināmu.
Man tomēr galvenais lēciens ķīmijas zināšanās bija nevis studiju, bet gan darba OSI dēļ. Sāku strādāt jau 1. bakalaura studiju kursā.
Man un kolēģim, kurš ir arī kursabiedrs, ir vēlme būt akadēmiski nepiekāpīgam, proti, mums ir jāsaprot, ko darām.
Tāpēc, kad laboratorijā mums dod kādu uzdevumu, ne tikai to izpildām, bet arī cenšamies izpētīt, kā un kāpēc tas strādā. Lasām zinātniskās publikācijas un grāmatas, lai izprastu. Kad sākām to darīt, sākām arī ļoti augt. Darbā iegūtās zināšanas noder arī studijās.
LU man ļoti nepatīk tas, ka neizdodas aizpildīt visas valsts apmaksātās studiju vietas un tajās uzņem arī tos, kas mācās… es nezinu, kāpēc, lai dabūtu studentu etalonu varbūt. Tā nu ir, ka kopā mācās tie, kas tiešām grib studēt ķīmiju, tie, kas atnāk studēt, jo nav tikuši medicīnas vai farmācijas studijās, un tie, kurus šīs studijas ne pārāk interesē. Lektoram arī nav viegli strādāt, ja studentu zināšanu līmenis ir ļoti atšķirīgs.
Vai jāievieš stingrāki studentu atlases kritēriji?
Jā, es gribētu gan stingrākus atlases noteikumus, gan sarežģītākus studiju kursus un ātrāku studiju vielas apguves tempu. Taču nezinu, vai tas ir realizējams, ja nemaina augstskolu finansēšanas sistēmu. Domāju, ka jābūt lielākam finansējumam uz vienu studiju vietu. Katrā ziņā ķīmijas studijas izmaksā dārgi: vajag laboratorijas, dažādas iekārtas, reaģentus.
Esat mācījies gan Dobeles Valsts ģimnāzijā, gan Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Kā varat salīdzināt abas šīs skolas?
Pāriet mācīties uz Rīgu ieteica vecāki un vecākais brālis. Līmeņi tomēr ir atšķirīgi. Vispirms gribu izcelt iekšējo konkurenci, kas 1. ģimnāzijā noteikti ir daudz lielāka: skolēni ir motivētāki un ambiciozāki, ir daudz augstāks matemātikas zināšanu līmenis. Mani bijušie klasesbiedri no Dobeles mācās labākajās Latvijas universitātēs, bet daļa 1. ģimnāzijas absolventu mācās pasaules prestižākajās augstskolās.
Tad izcilāki ir skolēni, nevis skolotāji vai mācību metodes?
Gan, gan. Skolēni veido to motivējošo konkurences atmosfēru, kas rada vēlmi intensīvi mācīties, vairāk apgūt un labāk saprast.
Bet veidojas skolu segregācija: labākajās skolās ir liela konkurence, kamēr citās skolās koncentrējas tie, kuri mācās sliktāk, un tur skolēniem zūd motivācija mācīties.
Pieņemsim, kādu dienu aizslēgtu visas Latvijas labākās skolas un to skolēnus izdalītu pa citām skolām. Vai tas padarītu visas skolas vienlīdzīgas? Uz brīdi eksāmenu rezultāti varbūt izlīdzinātos. Bet vai tas veicinātu visu skolu izaugsmi ilgtermiņā?
Ir cilvēki, kam labāk patīk būt lielai zivij mazā dīķī. Man vairāk patīk būt mazai zivij lielā okeānā, jo, redzot par mani labākus cilvēkus, visu laiku gribu augt: vai nu sasniegt viņus, vai pat pārspēt. Bet tie, kuri ir labākie savā novadā, varbūt nav tik motivēti augt, jo it kā nav kur tiekties.
Daļai manu klasesbiedru 1. ģimnāzijā bija kultūršoks, jo savā novadā viņi matemātikā bija vislabākie, bet nokļuva klasē, kur viņu zināšanas bija gandrīz viduvējas.
Runājot par Latvijas zinātni, tā aizvien cieš no finansējuma trūkuma. Kā vērtējat situāciju zinātnē?
Es varu spriest par to zinātnes jomu, kurā pats darbojos. Gan par OSI, gan Cietvielu fizikas institūtu varu teikt, ka tie ir augsta līmeņa, tur strādājošie ir zinoši un rada augsta līmeņa zinātniskās publikācijas, kā arī vērtīgus produktus, piemēram, OSI radītie ķīmiskie savienojumi ir dažādu medikamentu pamatā. Taču finansējuma trūkuma dēļ OSI iesaistās dažādos komercprojektos, rada vielas, kas nepieciešamas ārvalstu uzņēmējiem.
Institūtam samaksā par darbu, taču peļņu, ja izdevies komerciāli veiksmīgs projekts, jau gūst šis uzņēmums.
Ja zinātnei būtu lielāks valsts finansējums, paši varētu īstenot šādus projektus un intelektuālais īpašums paliktu mums. Vairāk varētu veikt arī tā sauktos fundamentālos pētījumus, kuru rezultātā vēl netop produkts, taču rodas zināšanas.
Kādu nākotni zinātnē redzat sev pašam?
Zinu, ka agrāk vai vēlāk iegūšu doktora grādu ķīmijā. Mani pētījumi arī turpmāk varētu būt medicīniskās ķīmijas jomā. Vai arī varētu pievērsties totālajai sintēzei, kas nozīmē, ka laboratorijā cenšas sintezēt vielu, kas pilnībā atbilst kādai dabas dotai vielai.
Šobrīd aktuāla ir diskusija par to, kādā valodā būtu jāraksta un jāaizstāv doktora darbi…
Man šķiet, ka dabiski un arī visvieglāk būtu rakstīt un aizstāvēties angliski, jo tā ir zinātnes valoda. Arī visas nopietnākās zinātniskās publikācijas ir angliski. Biju kāda promocijas darba aizstāvēšanā, kur recenzents bija vācietis. Kā gan viņš kaut ko saprastu, ja viss notiktu latviski?
Jāsaka gan, ka zinātnisko terminu latviski trūkst jau tagad. Starptautiskajā ķīmijas olimpiādē mentoriem jātulko uzdevumi no angļu uz latviešu valodu, to darot, esmu pamanījis, ka terminu trūkst un tad pašam tie jāizdomā.
