Juris Lorencs: Mazā valsts un lielā bumba 4
Pēdējā laikā vērojamais saspīlējums starp ASV un Ziemeļkoreju vēlreiz atgādina visai skumju un nežēlīgu patiesību par modernās pasaules kārtību – ir lielvalstis, ir valstis, ar kurām rēķinās, un ir vienkārši valstis. Izrādās, nabadzīgā Ziemeļkoreja, viena no izsmietajām un atstumtajām, vairs nav tikai parasta valsts. Lai gan tieši komunistiskais Kima Čenuna režīms būtu pelnījis vislielāko pērienu, žagaru bunte gan tiek parādīta, tomēr pietaupīta. Lielvalstis (ASV, Ķīna, Krievija) ar Ziemeļkoreju auklējas kā ar karstu kartupeli. Tā ir valsts, ar kuru šodien spiesti rēķināties.
Kad 1938. gadā Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens parakstīja Minhenes vienošanos un atdeva nacistu Vācijai saplosīšanai Čehoslovākiju, viņš savu rīcību attaisnoja šādi: “A small country far away about which we know little” – “Tāla un maza zeme, par kuru mēs tikpat kā nezinām”. Tāda bija Liebritānijas attieksme pret Čehoslovākiju, vienu no tolaik nedaudzajām demokrātiskajām Eiropas valstīm pašā kontinenta centrā.
Gājuši gadi, bet reālpolitika, kurā valda nevis ideāli, bet gan kailas intereses, nav mainījusies. Centrāleiropas, Baltijas valstu un Ukrainas aicinājumi atteikties no gāzes vada “Nordstream” būvniecības Berlīnē un Briselē tā arī palika nesadzirdēti. Vienīgi nesen izsludinātās ASV sankcijas pret projektā iesaistītajām kompānijām lika sarosīties Vācijas un Eiropas Komisijas politiķiem. Medijos zib virsraksti: “Eiropas Savienība nemierā ar ASV jaunākajām sankcijām pret Krieviju”. Bet kas tad ir Eiropas Savienība? Vai tad tie neesam arī mēs? Bet varbūt arī Merkelei un Junkeram Polija un Latvija ir tikai tādas “tālas un mazas valstis, par kurām nekas nav zināms”?
Kā liecina pasakaini bagātās Kataras pašreizējais konflikts ar kaimiņos esošajām arābu valstīm, tad pat liela nauda, milzīgie dabasgāzes resursi un šajā valstī bāzētais ietekmīgais televīzijas kanāls “Al Džazira” nespēj glābt no izolācijas, sankcijām un pazemojumiem. Mēs dzīvojam nedraudzīgā, patiesībā baisā pasaulē, kurā mazai valstij ir tikai viena iespēja, lai piespiestu ar sevi rēķināties. Proti, iegūt savā rīcībā atombumbu. Visi kaimiņi zina, ka Izraēlai it kā ir šāda bumba, un ar to pilnīgi pietiek.
Maz ticams, ka Ziemeļkorejas raķetes ar atombumbām spētu sasniegt ASV kara bāzi Guamas salā Klusajā okeānā, nemaz nerunājot par Kaliforniju, tās vienkārši tiktu notriektas. Tomēr jau pavisam liela ir iespēja, ka bumbas sprāgst virs Dienvidkorejas pilsētām. Bet kāpēc pasaule tā baidās no lokāla kodolkara kaut kur tālu Āzijas pašā malā? Radioaktīvā piesārņojuma dēļ? Maz ticams. Uz Černobiļas atomelektrostacijas avārijas zonu šodien brauc ekskursanti, Hirosimā un Nagasaki jau sen dzīvo cilvēki. Tāpat diezin vai Eiropu un ASV īpaši uztrauc iespējamais upuru skaits – lai cik tas būtu skumji. Uz Japānas pilsētām nomesto atombumbu sprādzienos kopumā gāja bojā ap 200 000 cilvēku. Patlaban notiekošais karš Sīrijā aiznesis jau 400 000 dzīvību. Vai daudziem tas rūp? Diemžēl ne. Tas, kas visdrīzāk baida šīs pasaules varenos, ir kodolkara iespaids uz finanšu jomu, iespējamie uzpūsto “burbuļu” plīsumi, valūtu stabilitāte un biržu indeksi.
Patiesībā starptautiskā sabiedrība ir iedzīta stūrī. Ja tā mēģinās sodīt Ziemeļkoreju ar militāru spēku, sekas var būt neprognozējamas un traģiskas. Savukārt piekāpšanās daudzām valstīm radīs milzīgu kārdinājumu būvēt jau pašām “savu bumbu”. Bet pielādēta plinte uz teātra skatuves, kā zināms, parasti mēdz izšaut, tas ir tikai laika jautājums.
