Maza skramba pirkstā un… 0
Kad sāka pampt rādītājpirksta naga valnītis, atcerējos: pāris dienu iepriekš sadūros ar kāda no zemledus izkacēta ķīsīša gļotaino muguras spuras adatu. Šai vainai ir savs nosaukums – paronihijs. Izrādās, šis panarīcija veids nav nekāda joka lieta!
Lai panarīcija izraisītāji streptokoki vai stafilokoki iekļūtu audos, pietiek ar mikrotraumiņu – adatas, makšķerāķa, zivs spuras vai asakas, stieples, stikla vai kā cita dūrienu vai pat ieskrambājumu –, ko nereti pat nemana vai nepievērš tai uzmanību. Tāpat strutains pirksta iekaisums var rasties ķīmiskas vai tersmiskas iedarbības rezultā- tā – ādu apdedzinot vai apsaldējot, tā bojājuma vietā zaudē savas barjeras funkcijas un nespēj pasargāt dziļākos audus no infekcijas. “Vislielākais risks šādā sastrutojumā iedzīvoties ir cilvēkiem, kuri ikdienā dara darbu, kurā ir saskarsme ar nesteriliem, asiem priekšmetiem, taču tas iespējams arī, piemēram, rakņājoties pa dārzu vai saduroties ar rozes ērkšķi,” atzīst ķirurgs Viktors Bebris. “Risks inficēties ir arī manikīra vai pedikīra procedūras laikā – ja to veic ar nesteriliem instrumentiem un pirksti pirms un pēc procedūras nav dezinficēti.”
Pirkstu savainojot (kaut vai tikai ieskrambājot ādu!), pat šķietami nevainīga brūcīte pēc iespējas ātrāk rūpīgi jāapstrādā ar 70 procentu spirtu vai odekolonu, turklāt vairākas reizes.
Ja infekcija tomēr audos iekļuvusi, jāmeklē ārsta palīdzība. Panarīcijs veidojas 3–7 dienu laikā, taču tas var notikt arī straujāk. Pirkstos infekcija mēdz izplatīties vertikāli – tā tiecas dziļumā un nereti nokļūst līdz kaulam. Tūska var nosprostot kapilārus, izraisot nekrozi, bet atmirušas šūnas mikrobiem ir labākā barotne, tāpēc sastrutojums mēdz strauji izplatīties. Ka- mēr ir vien iekaisums (tūska), jāgaida, līdz tā ārstēšanas rezultātā vai nu pāries, vai arī izveidosies sastrutojums. Pirkstu vajadzētu pavannot siltā zilo graudiņu šķīdumā, sālsūdenī vai kumelīšu uzlējumā 15–20 minūtes, ne biežāk kā reizi dienā. Var likt siltus apliekamos, piepampušo vietu apziest ar, piemēram, streptocīda vai fucidīna ziedi. Iespējams, ka būs nepieciešams lietot antibiotikas, bet to var noteikt tikai ārsts.
Arī tad, ja ar vannošanu un kompresēm panākts, ka strutas izplūst (kā tas nereti notiek paronihija gadījumā), vajadzētu doties pie ķirurga – jo ir risks, ka daļa strutu tomēr paliek pirkstā, nokļūst zem naga, pēc kāda laiciņa pirksts atkal sāk pampt, un tad jau operācija ir sarežģītāka.
Pie ķirurga noteikti jādodas, ja sāpju dēļ kaut vienu nakti traucēts miegs. “Tas liecina, ka savainotā vieta nobriedusi operācijai. Strutas meklē vietu, kur izplesties vai izkļūt no audiem, un ar nelielu, pareizi veiktu manipulāciju iespējams tās izvadīt. Došanos pie ārsta novilcināt nedrīkst. Saka, ka vieglāk ir slimības nepieļaut, nekā tās ārstēt. Kā ķirurgs varu piebilst: vieglāk ir nepieļaut komplikācijas, nekā cīnīties ar tām!” atgādina Viktors Bebris.
Ja panarīcijs ir pirksta apakšpusē, strutas var meklēt izeju dziļumā, kur mazāka pretestība un nokļūt cīpslās, locītavās vai kaulā. Neārstēšanas gadījumā šāds iekaisums var izraisīt nekrozi, kaula sabrukšanu, organisma saindēšanos (sepsi). Daž- kārt var pat nākties amputēt pirkstu! Reizēm strutas iekapsulējas un meklē izeju tikai pēc ilgāka laika – vairākiem mēnešiem vai pat pēc gada, izraisa hronisku iekaisumu kaulā. Bet jebkurš iekaisums ir papildu slodze organismam, nemaz jau nerunājot par to, ka panarīcija izraisītu komplikāciju rezultātā var rasties arī asins saindēšanās. Tāpēc pat ar šķietami sīkām skrambiņām joku nekādu!” brīdina Viktors Bebris.
