Mazā nācijā ikkatram jādara vairāk. Saruna ar Kārli Dambergu, koka ēku īpašnieku Kalnciema kvartālā 3
Kārlis Dambergs saņēmis Francijas Nacionālo nopelnu kavaliera ordeni (Chevalier de l`Ordre national du Mérite) par nozīmīgu ieguldījumu Francijas un Latvijas attiecībās izglītības jomā. Sarunai ar Kārli tikos Rīgā, Kalnciema kvartālā. Kārlis kopā ar brāli Mārtiņu ir Kalnciema kvartāla septiņu koka ēku īpašnieki, kuri 17 gadu laikā daudzas ieceres pārvērtuši realitātē.
Ordenis jums piešķirts par darbu Žila Verna Rīgas franču skolas dibināšanā un attīstīšanā. Kur esat skolojies pats?
K. Dambergs: Jāpateicas vecākiem par to, kā viņi mūs ar brāli virzījuši, un ģimene ielikusi pamatus arī tam, ko šobrīd darām. Esmu pabeidzis Rīgas 1. Valsts ģimnāziju, kas deva izpratni par izglītības nozīmi un vērtībām turpmākai dzīvei. Bakalaura grādu ieguvu Rīgas Ekonomikas augstskolā (tajā laikā to pazina kā Stokholmas ekonomikas augstskolu), un pēc tam maģistra grādu Jončēpingas biznesa augstskolā. Studijas man deva plašāku redzējumu par norisēm pasaulē.
Kā radās iecere attīstīt Kalnciema kvartālu?
Brālis Mārtiņš un es sākām restaurācijas darbu vadību, un nozīmīga tās daļa bija koka darbi. Koka grīdu izgatavošana un būvniecība joprojām ir nozīmīgs mūsu uzņēmējdarbības virziens. Vispirms Kalnciema kvartālā sākām atjaunot divas koka ēkas, bet Mārtiņš vēlējās darboties plašāk. Kalnciema ielas koka arhitektūras ansamblī kopā ir 27 ēkas, mums ar brāli pieder septiņas no tām.
Sākumā daudz darījām jaunības azartā, lai gan tas bija liels un daļēji riskants projekts. Septiņpadsmit gadu laikā Kalnciema kvartāls attīstījies, kļūstot par rīdziniekiem un arī tūristiem pazīstamu kultūras vietu Rīgā, kur sestdienās augu gadu ir tirgus, vasarās ceturtdienās ir koncerti, piektdienās – kino. Šovasar pirmo reizi trešdienās notika “Street Food” pasākums, kur Rīgas restorāni pagalmā piedāvāja ēdienus par pieejamām cenām. Šī vieta ir kļuvusi par vienu no būtiskiem vaibstiem pilsētas sejā, kur apskatīt koka arhitektūru. Ēkas restaurējot, esam centušies apliecināt, kāda vērtība ir tik lielā koncentrācijā saglabājušās koka ēkas – kā Rīgai, tā valstij. Tas ir Eiropas līmeņa retums. Lielpilsētas gan industriālās attīstības, gan karu un ugunsgrēku dēļ zaudējušas koka arhitektūras kopumu. Savukārt mēs esam unikālā situācijā – mums šīs ēkas joprojām ir, īpaši Āgenskalnā un Latgales priekšpilsētā. Pēdējos gados Āgens-kalns kļuvis par labu vietu gan dzīvošanai, gan atpūtai. Ēku lielumi un proporcijas veido tīkamu vidi. Gan Kalnciema kvartāla pasākumu saturā, gan ēku atjaunošanā apliecinām īsto un to, kas iztur laika pārbaudi.
Cilvēks, kurš ceturtdienas vakarā pirmoreiz ierodas uz koncertu, ir patīkami iepriecināts – biļetes nav jāpērk, mūziku var klausīties par brīvu.
To esam ļoti apzināti mēģinājuši saglabāt. Mērķis ir, lai šeit pie mums nāktu ļoti dažādi cilvēki – gan jauni, gan vecāki, gan ar bērniem, gan Rīgas iedzīvotāji, gan viesi. Protams, bezmaksas koncerti paši par sevi nenes finanšu ienākumus, taču gandarījums dod spēku meklēt dažādas iespējas, lai šo tradīciju uzturētu. Cenšamies saglabāt pasākumu kvalitāti un lai ikviens, kurš uzstājas, būtu profesionālis neatkarīgi no mūzikas žanra.
Kā jūsu dzīvē ienāca franču kultūra un Žila Verna skola?
Bērni iedvesmo pilnīgi jauniem darbiem, jo jādomā par viņu audzināšanu un izglītību. Skola pēdējos gados ir bijis mans lielais hobijs, kas paņēmis ļoti daudz laika un enerģijas.
Iniciatīva dibināt skolu nāca no Francijas Institūta Latvijā laikā, kad ļoti aktīvs šā institūta vadītājs Barta kungs un viņa dzīvesbiedre izveidoja interešu klubiņu bērnudārzniekiem, kuri ik dienu pāris stundu apmeklēja rotaļnodarbības Francijas Institūtā franču skolotāju uzraudzībā. Kad Barta kungs atstāja Latviju, mēs – vecāki – atradāmies izvēles priekšā, vai turpināsim iesākto. Francijas Institūts un vēstniecība apliecināja, ka turpinās sniegt bērnu izglītībai metodoloģisko atbalstu un atlasīt pedagogus. Tā 2007. gadā tika nodibināta bezpeļņas organizācija APECEF (Association des Parents d`Élèves des Classes d`Enseignement en Français), kas kopīgā, brīvprātīgā darbā izveidojusi Žila Verna Rīgas franču skolu.
Francijas nacionālo nopelnu ordeni uztveru kā pagodinājumu mūsu valstij – tas apliecina, ka spējam gan saņemt piedāvātās iespējas, gan dot savu ieguldījumu un ka Latvijas izglītības sistēmu pārraugošās institūcijas kopumā ir atvērtas jaunām iecerēm.
Desmit gadu laikā skola ir stipri izaugusi – sākumā tajā mācījās 20 bērni – pirmsskolnieki, tagad skolā ir 250 audzēkņu, kas var turpināt mācības līdz 9. klasei un kļuvusi par atzītu, stabilu izglītības iestādi. Skola akreditēta gan kā viena no Francijas starptautiskās izglītības sistēmas 494 skolām, gan Latvijas izglītības sistēmā. Esam atraduši veidu, kā nodrošināt to, ka bērni, kuri mācās mūsu skolā, izglītības turpināšanai spēj vai nu iestāties jebkurā no pārējām 493 starptautiskajām franču skolām pasaulē, vai pāriet ar pietiekamām zināšanām uz citu skolu Latvijas izglītības sistēmā.
Par spēju kopīgi īstenot šo izglītības iniciatīvu, izglītojot bērnus starptautiskā vidē jau no mazām dienām, saku īpašu paldies gan Francijas iepriekšējam vēstniekam Latvijā Stefanam Viskonti, gan mūsu skolas direktorei Mariannai Drobo, Izglītības kvalitātes valsts dienestam, kā arī Rīgas domei.
Šajā skolā mācījās mans vecākais dēls, kurš šogad iestājās 1. ģimnāzijā, un turpina mācīties jaunākais dēls.
Vecākiem jāmaksā paprāva mācību maksa – ap 500 vai 600 eiro mēnesī…
Lai gan skolas maksa sedz tikai skolas izdevumus, jo tā ir bezpeļņas organizācijas pārziņā, Latvijas ģimeņu ienākumi pārāk bieži neļauj ar vieglu sirdi apmaksāt rēķinus. 75 procenti no mācību maksas tiek izlietoti skolotāju atalgojumam. Par mūsu valsts iedzīvotāju ģimeņu bērniem saņemam no valsts dotāciju skolotāju algām, taču, lai mēs piesaistītu atbilstoši izglītotus pasniedzējus no Francijas, jāspēj tiem piedāvāt konkurētspējīgas algas. Franču pedagogi tik un tā nopelna mazliet mazāk nekā Francijā. Salīdzinājumā ar citām starptautiskajām skolām Latvijā, mūsu skolā ikmēneša maksas ir aptuveni trīs reizes zemākas. Ja vēlamies strauju skolas attīstību, mums vajadzētu sekot pārējo starptautisko skolu piemēram, jo tur maksa par labu izglītību ir atbilstoša. Taču domāju, ka Žila Verna skolu izvēlējušies ļoti daudz vecāku, kuri atsakās no citām lietām, dodot priekšroku šai izglītībai. Izvērtējot iegūto skolā un citas iespējas, arī mūsu ģimene gatava atteikties no citiem izdevumiem, dodot priekšroku bērnu izglītībai. Tieši šīs apziņas dēļ uzskatu, ka skola nav elitāra tādā nozīmē, ka akcentētu materiālo pusi. Nākotnes uzdevums būtu izveidot stipendiju programmu, kas ļautu skolā mācīties tiem bērniem, kuru ģimenēm šobrīd tas nav iespējams.
Biedrība ir bezpeļņas organizācija, tas nozīmē, ka visi līdzekļi un ieņēmumi tiek veltīti skolotāju algošanai un skolas attīstībai. Šogad skolu apmeklē 14 tautību bērni, šajā ziņā tā ir kā Rīgas iedzīvotāju statistiskais modelis miniatūrā, vecāki pārstāv visdažādākās profesijas. Visus vieno vēlēšanās bērniem dot labu izglītību, valodu zināšanas, dzīvojot šeit – Latvijā. Skolā kā miniatūrā modelī saskatām to, kas ideāli varētu notikt arī valstī – ja ir skaidrs nākotnes redzējums, tad cilvēki neatkarīgi no tautības un profesijas, darbojoties kopīga mērķa vārdā, mēģina izdarīt vislabāko iespējamo.
Esmu pārliecināts, ka Latvijas valsts nākotnes pamatos jābūt kultūrai un izglītībai, lai spētu gūt panākumus jebkurā no citām sfērām – ekonomikā, valsts konkurētspējā. Tas, ko spēsim ielikt savos bērnos, veidos valsts nākotni mums visiem.
