Rēzija Kalniņa un Uldis Marhilēvičs atklāj Ziemassvētku programmu un albumu 3
No 20. līdz 30. decembrim Latvijas dievnamos skanēs jauna oriģinālmūzikas programma “Mana roka tavējā”, ko īpaši Ziemassvētkiem kopīgi veido latviešu aktrise Rēzija Kalniņa un tautā iemīļotais mūziķis un komponists Uldis Marhilēvičs. Radot mūziku ar mazpazīstamu autoru tekstiem, komponists vēlējies norobežoties no ārišķībām un komercijas, sakot – šoreiz mūziku rakstījis pēc “iekšēja pasūtījuma”.
“Man jautā, nu kas jums tur tāds sevišķs būs. Nekā sevišķa nebūs! Dziesmas, kuru tekstos runā Dieva vārds, Rēzija un es,” mazliet samulsis par gaidāmo koncertu sacelto publikas un mediju interesi ir pats programmas autors. “Saprotu, šādas lietas mūsdienās ir jāreklamē, lai visā decembra notikumu jūklī tiktu pamanītas, bet man jau šķiet, tas troksnis ir mazliet pretrunā ar šīs programmas būtību, jo tajā cenšamies būt paši, patiesi un tīri. Patiesībā “piegriezušās” ārišķības, kas bez seguma tikai spīguļo. Tas ir tā pārņēmis mūsu sabiedrību un tā nomāc cilvēku prātus un domas!”
Kad ieminos, ka tomēr neparasti dzirdēt šādus vārdus no cilvēka, bez kura smaida un virtuozās klavierspēles vēl nesen nebūtu bijis iedomājams neviens sevi cienošs pašmāju televīzijas muzikālais šovs, taču jau gana spožuma pilns notikums, mūziķis mazliet aizdomājas. “Jā, es patiešām tur biju!” viņš nosaka. “Bija kādi trīs gadi, kad biju tur nemitīgi. Tikai, kad pirmoreiz sākām ģimeņu dziedāšanas šovā, bijām fantastiska kompānija – Maestro, es un Katrīna Pasternaka. Likās, cik feini, ka kaut kas tāds ir Latvijā. Tikai uzskatu, tam ir kaut kādi rāmji un robežas – ja tas atkārtojas gadu no gada, būt tur tikai būšanas pēc… Protams, es esmu televīzijas cilvēks. Neizbēgami. Tādi bijuši visi mani aktīvie mūziķa gadi. Man patīk skatuve, darbošanās uz tās, tāpēc jau aicināja šovos.”
Par spīti tam, ka Uldis ir viens no “pasūtītāju” pieprasītākajiem skaņražiem, mūziķis smejas, joprojām 56 gadu vecumā profesionāla komponista darba rutīna ir lieta, ko vēlētos. “Esmu dvīnis, periodiski ļoti slinks. Agrāk likās, tu vari kārtīgi “nodot” kādu nedēļu un tad mēnesi gulēt, tagad mēģinu disciplinēties. Šis gads lika priekšā, ka sistemātiskums darbā nemaz nav tik slikts, citādi pierodu visu novilkt līdz pēdējai minūtei un nonāku totālā haosā. Bet dzīves harmonija prasa, lai tās šūpoles nebūtu tik lielas.”
Galu galā “visi bahi un mocarti” to tik vien darījuši, kā rakstījuši pasūtījuma mūziku. “Es sevi neuzskatu par tādu komponistu, tomēr pasūtījuma darbi ir mūsu maizīte. Mēs jau varam paši sev kaut ko pasūtīt, tikai tā drīz nomirsim badā. Tā ir tāda kā atšķirība no tiem komponistiem, kuri strādā, piemēram, valsts dotētos teātros – mums tā nauda ir jānopelna pašiem. Dažreiz jau ir interešu konflikts starp to, ko tajā mirklī gribētos rakstīt un to, ko vajadzētu. Varbūt esmu tādā posmā, kad negribas vairs mūzikā liekuļot.”
Decembrī mūziķi gaida septiņpadsmit jaunās programmas koncerti desmit dienās – ieminos, ka izskatās pēc īsta maratona. Uldis saka, koncertu organizētājs piedāvājis vairāk, bet esot atteicies. “Ir jābūt kaut kādai noskaņai, nevis skrējienam pa galvu, pa kaklu.” Viņš uzsver – šis nav komercprojekts un šī nav kārtējā Ziemassvētku dziesmu koncertprogramma, kādās, jāpiebilst, ne viens vien pašmāju mūziķis dodas arī ar domu mazliet nopelnīt. Mūziķis atzīst, šādā koncertu sērijā svētku laikā viņš dodoties pirmoreiz, lai arī citugad ticis uzrunāts vairākkārt. “Varbūt ir tāds brīdis dzīvē,” nosaka mūziķis. “Nav tā, ka būtu to apzināti gribējis. Labāk ļaujos lielai upes plūsmai. Piemēram, tagad esmu atsācis vairāk spēlēt klavieres, ko es, būdams pianists, biju mazliet atstājis novārtā. Zinu, ka nākamgad, piemēram, būs klavieru programma, ko novembrī jau iemēģinājām Siguldā. Ir jau iestrādes, sāk parādīties vairākas koncertzāles, kur ir laba akustika, labi flīģeļi.”
Varbūt nav nejauši, ka tieši tagad pienācis laiks šādai programmai, kuras īstā vieta ir dievnamos, nevis kultūras centros un citās izklaides vietās. Uldis stāsta, jau ilgāku laiku spēlēti koncerti baznīcās – gan Ziemassvētku programmas, gan vasaras koncerti “kaut kur Kurzemē vai Latgalē”. “Tas darīts no sirds, bez blakus domas, ka man kādam kaut kas jāpierāda.”
Jautāts, vai arī muzikāli šoreiz dzirdēsim ko nebijušu, Uldis tikai nosmaida viņam raksturīgā, gandrīz nemanāmā veidā – kaut kāds rokraksts taču saglabājoties vienmēr, tikai tas vai nu ir elastīgs un mainās, vai – nē. “Var jau būt, ka daži manā mūzikā visu laiku sadzirdēs Liepājas roka atskaņas. Kad šogad rakstīju Timu Tāleru (kopā ar Guntaru Raču rakstītais mūzikls “Tims Tālers. Pārdotie smiekli” – A.K.), bija vajadzīgs gabals bocmanim. Teicu Guntaram – nu tur gan rakstīšu tādu Liepājas roku… Domāju, kad jaunā platīte būs gatava, tad jau redzēs, būs tur Liepājas roks, vai nebūs (smejas). Speciāli jaunajai programmai neko muzikāli nedomāju – viss gāja ļoti brīvi un no sirds. Tie ir tie labākie brīži. Protams, ne bez grūtībām. Pierasts rakstīt teātra izrādes, kurās jau pašā sižetā ir labais un sliktais, kur katram sava tēma, bet šoreiz tēma ir viena – veselums. Bet tā atkal ir jauna un laba pieredze.”
Domājot par cilvēku, kas izpildīs dziesmas, Uldis nešauboties zvanījis Rēzijai, kura šobrīd mīt Novosibirskā! “Kaut kas iekšēji teica priekšā, ka šī nebūs oratoriju programma vai milzīga vokālā māksla – man ir svarīgs vēstījums. Sajutu, ka ar Rēzijas harismu un mākslinieces talantu var pateikt to, ko gribam teikt baznīcā. Un tā nav tikai Ziemassvētku vēsts, bet teksts mazliet plašākā nozīmē.”
Jaunu oriģinālmūziku Uldis rakstījis mazpazīstamu dzejnieču tekstiem, kurus atlasījusi Rēzija Kalniņa. “Kad uzrunāju viņu, teicu, ja mēs to darām, tad skatāmies caur savu prizmu uz to visu – kā mēs to jūtam. Svarīgākais ir tas, kas mums vispār ir sakāms šajā sakarā. Rēzijas atlasītie teksti paši pateikuši priekšā, par ko tas ir. Dieva vārds caur dzejniecēm. Viņas izgājušas cauri dzīves skolai, ar dzīves pieredzi bagātas teksta autores. Personīgi viņas nepazīstu, bet noteikti iepazīšos, un mums noteikti būs ko pārrunāt. Man ir arī svarīgi zināt, vai ar dziesmu mūziku esmu trāpījis. Savā ziņā tos pārlieku neanalizēju, nevērtēju – vienkārši ņēmu tekstus, skatījos, lasīju, un kaut ko man “atsūtīja”. Šoreiz mans uzdevums bija maksimāls patiesums. Tā, protams, ir papildus atbildība.”
Sākumā bijusi doma izveidot koncerta programmu, bet nu idejai pievienojusies arī doma par dziesmu iemiesošanu albumā. Šis būs pirmais ieraksts Ulda pieredzē, kas daļēji ieskaņots neklātienē, Rēzijai Kalniņai esot Krievijā, bet komponistam – Latvijā. “Tādēļ būs jo lielāks prieks satikties koncertos. Ir patīkami, ka divas dienas pirms Ziemassvētkiem ir koncerts Pēterbaznīcā – tur neesmu spēlējis. Ar cerībām gaidu šos it kā darba noslogotos brīžus. Esmu priecīgs, ka tieši tādā veidā tas ir noticis.”
