“Nodaļā biju vienīgā meitene, man bija jātiek līdzi ar visu ekipējumu.” Mazā Ella un divpadsmit džeki 39
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ellas Lozes (19) gaitas Zemessardzē 22. Valmieras kaujas nodrošinājuma bataljonā sākušās tikai pirms nepilna gada, taču šajā laikā ir bijis gana visādu pārbaudījumu.
Bijis smagi gan emocionāli, gan fiziski, taču tas viss palicis aiz muguras. Kā parasti, jau atgriežoties mājās no mācībām, kurās lieti sviedri un bijis grūti, viss nostājas vietās un pārņem lepnums par savu spēku.
“Dzīvoju Cēsīs, bet esmu Valmieras bataljonā. Piecus gadus biju jaunsardzē Cēsīs, bet tad vēlējos mainīt vidi un iestājos Zemessardzes Valmieras bataljonā. Vēlējos iepazīt citus cilvēkus, tāpēc atnācu uz Valmieru.
Tas, ka uz mācībām tagad tālāk jābrauc, nav liela problēma. Tās ir tikai nieka divdesmit minūtes. Es mācos Smiltenes tehnikumā par veterinārārsta asistentu. Esmu pabeigusi trešo kursu. Jāiziet prakse, un tad varēšu domāt par darbiņu.
Bet man drīzāk ir mērķis turpināt dienēt, jo mani vairāk saista Zemessardze un tādas lietas.
Nezinu, vai vēlos kļūt par profesionālu karavīru… Katras mācības ir emocionāli un fiziski grūtas. Taču pēc tam, kad atbrauc mājās un noliec ekipējumu, esi priecīgs. Tas ir labākais brīdis. Tu jūties tik gandarīts par paveikto, ka esi izturējis.
Tas mani visvairāk piesaista pie Zemessardzes – ir grūti, izturi, bet pēc tam pats ar sevi esi apmierināts.
Pirms mēneša es izgāju karavīra glābēja kursu. Tas bija ārprāts… Daudz informācijas, ne fiziski grūti, bet bija jātiek ar sevi pašu galā, bija jāsaprot, ka tas ir jāizdara un nevar padoties.
Otrajā nedēļā man bija visgrūtāk, jo informācijas pieplūdums bija nenormāli liels, tad sākās arī fiziskais darbs. Bet es izgāju un pati ar sevi lepojos. Karavīra glābējam jau principā fiziski nav nekas smags, bet vairāk bija jātiek galā ar to, ka praktiski mēs viens otram dūrām vēnās, bija jāsameklē vēnas un tas šķita vistrakākais.
Pirmā reize, kad es dūru otram cilvēkam vēnā, man bija pati grūtākā. Mēnesī sanāca pārdesmit reižu, vēnas izskatījās vājprātīgi, visas bija sadurstītas. Bija viens posms, kuram nevarēju tikt pāri, – bija jādur pašai sev muskulī. Tas arī bija ļoti grūti – iestāstīt sev, ka ir jāizdara sāpes. Bet tas viss pieder pie lietas, un tikām galā, kurss ir pabeigts.
Visu aprīli nodzīvojām Cēsīs “Pipariņos” un izgājām to kursu. Sestdien, svētdien iznāca būt mājās un atkal no pirmdienas līdz piektdienai bija jāstrādā un jāmācās.
“Kādas ir bijušas grūtākās mācības beidzamajā laikā?” – “Man personīgi visgrūtākās likās (tas bija novembrī vai septembrī) mācības “Zobens”.
Mani ielika nodaļā ar divpadsmit, teiksim tā, džekiem, kuri bija uz pusi garāki nekā es un uz pusi lielāki nekā es.
Nodaļā es biju vienīgā meitene, man bija jātiek viņiem līdzi ar visu ekipējumu, ar visiem ieročiem.
Tas man pagaidām bijis vistrakākais – kad aizgāju uz bataljonu, skatos – nodaļā visi ir puiši, es tur vienīgā tāda maziņa.
Bija jātiek līdzi visas trīs dienas. Viss izdevās, bija ļoti liels prieks – visi pilnībā atbalstīja, visu laiku apjautājās, kā es jūtos – vai viss kārtībā, un viss bija kārtībā!
Ja vēl būtu tāda iespēja tikt tādā komandā, ietu vēlreiz, neraugoties uz to, ka viņi visi bija divas reizes garāki par mani un spēcīgāki.”
Ella ir pārliecināta, ka viņai ļoti paveicies ar savu rotas komandieri. “Esmu pirmajā kājnieku rotā un esmu sajūsmā, ka tiku tieši pie viņa. Ir ļoti labi, un ceru, ka tik drīz projām no turienes neiešu.”
