Maza ciematiņa lielās drāmas. Saruna ar romāna “Augusta slepkavības Vecmuižā” autoru Miķeli Lukstiņu 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Miķeļa Lukstiņa debijas romāns “Augusta slepkavības Vecmuižā” pie lasītājiem grāmatas formā nonāks – cik atbilstoši! – tieši augustā. Taču “Latvijas Avīzes” lasītāji mazā ciematiņa noslēpumainos noziegumus varēs sākt šķetināt jau karstākajā vasaras mēnesī jūlijā.
Esmu jau iepriekš rakstījusi, ka konkurss “Vakara romāns 2022” bija īpaši dāsns. Starp publicēšanai piemērotajiem darbiem bija arī viens, kurā – žūrija atzina gandrīz vienbalsīgi – jūtama TV skatītāju iecienītā detektīvseriāla “Midsomeras slepkavības” ietekme. Līdzīgi kā tajā, noziegumus – sākumā zādzību, pēc tam vairākas slepkavības – izmeklē pieredzējis policists kopā ar palīgu – šajā gadījumā inspektors Ozols un viņa praktikants Vilks.
Un romāna sižets balstās ne tikai pašā noziegumu atšķetināšanā, bet arī abu galveno tēlu savstarpējā psiholoģiskajā saspēlē. Autors rakstot pieņēmis pseidonīmu, un, ievērojot spēles noteikumus, šajā sarunā pie tā arī paliksim…
Pirmkārt: kas ir Miķelis Lukstiņš, ko viņš dara ikdienā, kad nedzer kafiju kopā ar inspektoru Ozolu, un kā viņi kopīgi izlēma uzrakstīt romānu?
M. Lukstiņš: Miķelis Lukstiņš dara daudz dažādu lietu. Runājot par profesiju un izglītību, sāku ar biznesa vadību un administrēšanu, pēc bakalaura grāda iegūšanas nolēmu, ka vajag pamēģināt kaut ko citu, un iestājos Vēstures un filozofijas fakultātē filozofijas maģistrantūrā. Īpaši interesējos par valodas un pasaules attiecībām, maģistra darbs bija par metaforu. Iespējams, tieši šī izglītība visvairāk veidojusi manu personību. Bet ikdienā darbojos finanšu un projektu vadības jomā un brīvajā laikā cenšos rakstīt arvien vairāk un vairāk.
Valodniecībā, literatūrā zinu, ko nozīmē metafora un kā to lieto, bet filozofijā?
Ir daudz veidu, kā šim jautājumam tuvoties. Es izvēlējos veidu, kurš balstīts tā saucamajā analītiskajā tradīcijā, kurā uz pasauli mēdz skatīties loģiski stingrā formā. Ir virkne autoru, kuri domājuši par jautājumu, kas ir metafora, mēģinājuši to vienā vai otrā veidā izskaidrot. Bet galu galā viens no secinājumiem ir, ka metafora ir tāds valodas lietojums, kas iedod pa galvu. Sanāk, ka reizēm, lai paskaidrotu, kas ir metafora, jālieto cita metafora. Un tas norāda, ka ne visas parādības dzīvē var paskaidrot skaidri un precīzi.
Ko pats lasāt, kad nerakstāt?
Man šķiet, it grūti rakstīt nelasot, un man vienmēr līdzās bijusi grāmata vai pat vairākas. Gadu gaitā izlasīto grāmatu skaits uzkrājies, un tad jau rodas arī interese pamēģināt pašam, vai var uzrakstīt grāmatu, vai tas ir viegli.
Spējat lasīt? Kopš 24. februāra ir ļoti nedaudzas grāmatas, kurām spēju pievērsties…
Piekrītu, šobrīd ir ļoti daudz informācijas un rūpju par citām lietām, lai gan piekrītu arī domai, ka nav grēks turpināt domāt, lasīt, klausīties koncertus, jo diezin vai tas, ka ieturēsim mēmu klusumu savā kultūras dzīvē, palīdzēs ukraiņu tautai, kas šobrīd cieš. Bet taisnība, pēc jūsu komentāra sapratu, ka manā izlasīto grāmatu sarakstā patlaban tiešām iestājusies pauze. Taču, kopumā runājot, lasu visdažādāko literatūru, tapinu pat sarakstus, bet saprotu, ka esmu pacēlis tikai mazu stūrīti literatūras pasaules. Vienā brīdī nolēmu, ka jāiepazīst detektīvžanrs. Pagāja vairāki mēneši, kamēr izlasīju visu Jū Nesbē. Arī šāda apmāta mešanās uz vienu lietu man raksturīga – Harija Hola darbības gluži vai kā no galvas zināmas, jau pēc dažām grāmatām sāku saprast, kā varētu attīstīties sižets.
Nu, “Augusta slepkavības Vecmuižā”, vismaz no malas skatoties, šķiet drīzāk “Midsomeras slepkavību”, ne Harija Hola iedvesmotas…
Vērīgs lasītājs nudien pamanīs, ka ir zināma veida paralēles ar šo seriālu, bet gan jau tās var atrast arī ar kādu citu, jo “Midsomera” būvēta uz nedaudziem detektīvromāniem, kas arī noteikti iekļaujas kādā žanra tradīcijā, to noliegt būtu gluži pārsteidzīgi. Kovida sākumā iedomājāmies – jāskatās kāds detektīvseriāls, lai īsinātu garos vakarus. Nejauši sanāca noskatīties visas “Midsomeras slepkavību” sērijas, cik nu to ir. Brīnišķīgi, ja var radīt pasauli, un var to izdarīt ar skaidras formulas palīdzību. Visi zina šo seriālu noteikumus, visi zina plašās līnijās, kas sekos, bet tik un tā skatās, tik un tā tas ir interesanti. Gluži kā mūsu dzīve. Paredzamas, bet ar nokrāsām, sajūtām un kaut ko nezināmu, kas atklājas tikai vēlāk.
Turklāt, skatoties šo seriālu, man šķita brīnišķīgi, kas tik tajā grāfistē notiek. Cilvēki tur spēlē teātri, jāj ar zirgiem, nodarbojas ar melno maģiju, notiek mūzikas konkursi… Es, kad neesmu Rīgā, redzu, ka arī tepat Latvijā mums apkārt ir tieši tādi paši spilgti tēli un indivīdi, intrigas un drāmas, varbūt gan ne obligāti noziegumi, un tas ir labi. Priekšstats kādam, kas dzīvo lielā pilsētā, ka mazā ciematiņā ir tikai centrālais veikals, mežstrādnieki un pagasta pārvalde, ir gaužām aplams. Pietiek ar padsmit cilvēku lielu kopienu, lai tajā sāktos viena vai otra veida drāma. Un man šķita gauži interesanti sastatīt šādus Latvijai tipiskos raksturus un ielikt tos tādā kā seriāla atmosfērā.
Te jājautā – vai Vecmuiža zem kāda cita nosaukuma atrodama Latvijā, vai tā salikta kopā no vairākām vietām?
Kā jau lielākā daļa pieredžu, arī Vecmuiža, manuprāt, ir sintēze no dažādiem objektiem. Jau vairāk nekā 30 gadus man ir vasaras māja un pēdējā laikā arī pastāvīgāka dzīvesvieta Vidzemē, Piebalgā. Protams, tas ir arī mans izejas punkts romānam, taču radi un draugi dzīvo dažādās Latvijas vietās un stāsti ir dzirdēti neskaitāmi, tāpat presē lasīts daudz atgadījumu. Arī romāna tēli ir sintezēti. Lai gan jāatzīst, es uzzīmēju Vecmuižas karti, lai pašam būtu vieglāk orientēties, kas kur atrodas. Citādi jau nevaru saprast, vai no garāžām uz mežu var aizskriet vai nevar. Vecmuižas centrālais krustojums, tas gan balstīts uz to Piebalgas vietu, kur dzīvoju, – tā saucamā autoosta jeb necila reģionālā autobusa pietura un veikals, pats kodols tur ir.
Bet savā ziņā, man liekas, tas pat nav tik būtiski, jo, lai arī starp mūsu ciematiem, protams, ir atšķirības un nav gluži kā filmā “Vieglu garu”, kur var sajaukt mājas, tomēr, domāju, Latvijas ciemu iekārtojums varētu būt diezgan līdzīgs.
Kas, rakstot romānu, bija visaizraujošāk un sarežģītāk?
Vissarežģītāk un aizraujošāk bija tas, ka to darīju pirmoreiz, proti, rakstīju šāda apjoma tekstu. Ir rakstīti visdažādākie teksti, bet tieši šāda apjoma, kad sižets jēgpilni jāizstiepj grāmatas formātā, tas tiešām bija izaicinājums, bija grūti.
Savukārt visvieglākā man šķita šīs pasaules radīšana, dažādie tēli, viņu iespaidi, savstarpējās attiecības un sižeta pagriezieni. Tas viss bija jāsabalansē – nevar jau sazīmēt 15–20 tēlus un likt viņiem savā starpā shematiski darboties. Ir jāļauj viņiem attīstīties un mainīties. Tas arī literatūrā ir interesantākais – valoda un pasaule, kuru autors rada. Man laikam svarīgāka ir radītā pasaule, tās liktenis, kur iespējams gandrīz viss, tajā esmu atbildīgs par tēliem, kurus ieviešu savos darbos.
Detektīvs esot sarežģīts žanrs – to es diemžēl vai par laimi izdzirdēju tikai pēc darba pabeigšanas. Sarežģīts – jo vairāk kā citos ir jāplāno, ir jābūt diviem stāstiem: tam, kas notika, tā teikt, pa īstam, un tas, kas tiek pasniegts lasītājam. Un tikai beigās lasītājs – ja autors labi izdarījis darbu – saprot arī paralēlo stāstu. Kombinēt lietas un iedomāties pasaules – tas principā ir kaut kas, ko man patīk darīt. Iespējams, intuitīvi esmu izvēlējies pareizo žanru.
Ikdienā strādājat pavisam citā, ja tā var izteikties, žanrā, lietojat lietišķo, projektu valodu. Cik viegli vai grūti bija pārslēgties uz daiļliteratūras izteiksmes līdzekļiem?
Pilnīgi noteikti piekrītu, ka šīs valodas ir pilnīgi dažādas. Man personīgi grūta ir birokrātiskā jeb projektu valoda, jo tā izliekas precīza, lai gan bieži vien ir tikai žonglēšana ar vārdiem un terminiem, par kuriem rakstītājam, iespējams, pat nav nojausmas. Tiek sakultas putas ar palīgteikumiem, un lasītājs, vēl līdz teikuma beigām neticis, jau aizmirsis, kāds bija sākums. Tas ir svarīgi – izteikties skaidri. Droši vien esmu gaismas gadu attālumā no izcilas literāras valodas. Bet domāju, ka neko nesaprotamu neesmu pateicis un noskaņu un tēlus esmu spējis ieskicēt.
Valoda man kopumā ir mīļš temats. Piemēram, gramatiku es, kā jau visi, apguvu skolas laikā, kad vajadzēja zīmēt teikumu shēmas, likt komatus, bet tās īsto jēgu sapratu tikai tad, kad draugu kopā lasījām un tulkojām latīņu un sengrieķu tekstus. Lai saprastu un iztulkotu mirušā vai mazrunātā valodā rakstīto, vienīgais veids ir rūpīgs darbs ar tekstu, katra vārda sintaktisko struktūru, valodas lietojuma īpatnību saprašana. Man šī pieredze ir ļoti palīdzējusi, un tas arī ir viens no veidiem – caur domas skaidrību pie valodas skaidrības.
Ar ko Miķelim Lukstiņam patīk nodarboties no darba brīvajā laikā, brīžos, kad pie viena galdiņa ar viņu nesēž inspektors Ozols?
Satikties ar Ozolu sanāk biežāk, lai dzirdētu jaunus viņa stāstus, pēc tam tie, protams, ir arī jāpieraksta, un tas paņem laiku. Bet, ja nu paliek kāds brīvs brīdis, cenšos stutēt savu lauku sētu, tas lielā mērā nozīmē arī mācīties ar namdarību un galdniecību saistītas lietas. Esmu aprīkojis savu darbnīcu, lai vajadzības gadījumā varu pats izgatavot kādu mēbeli. Tas ir viens no maniem atklājumiem, ka ir brīnišķīgi, ja var nosegt vairākus darbību laukus. Ir gan labi specializēties vienā jomā, bet tas nozīmē, ka par pārējām zini arvien mazāk un mazāk. Mēbeļu būvēšana ir brīnišķīga, jo ļauj diezgan ātri ieraudzīt rezultātu. No brīža, kad sāc rakstīt grāmatu, līdz tās atvēršanai var paiet daudz laika, pat pāris gadu, bet ar fiziskās pasaules subjektiem rezultāts ir krietni ātrāks, uzreiz redzams un dod gandarījumu.
