Atis Klimovičs: Ja Baltkrievijā nav apņemšanās iet līdz galam, protests, visticamāk, cietīs neveiksmi 14
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja nav apņemšanās iet līdz galam jeb ziedot dzīvību dzimtenes nākotnes labā, protests, pat ļoti plašs, visticamāk, cietīs neveiksmi.
Skumjas, drūmas un traģiskas – tādas izjūtas pārņem, mēģinot saprast aizvadītā gada bilanci Baltkrievijā, kur pēc 9. augusta prezidenta vēlēšanām sākās negaidīti plaši protesti, ko izraisīja klajš visas tautas balsojuma rezultātu viltojums.
Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izvērtētu mūsu atbalstu baltkrieviem, izdarītu daudzveidīgus secinājumus par situāciju svarīgajā kaimiņvalstī un prognozētu iespējamos nākotnes notikumus.
Taisnība izrādījusies tiem Baltkrievijas notikumu apskatniekiem, kas ātri vien pēc pirmajām vardarbības izpausmēm no spēka struktūru puses, kam pretī tika likti sarkanbalti gaisa baloniņi, ziedi un miermīlīgi smaidi, nopietni apšaubīja pozitīvu rezultātu sasniegšanu ar šādām metodēm.
Pārsvarā tie bija ukraiņi, kam ļoti labā atmiņā ir revolūcija Kijevas centrā 2014. gadā, kas paši pieredzējuši brutālu valsts augstākās varas nevērību pret sabiedrības vairākuma gribu un tam sekojošu nāvi nesoša spēka izmantošanu.
Viens otrs ukrainis teica tieši – ejot uz šādu protestu vai revolucionāru akciju, ir jābūt gataviem uz pašiem smagākajiem upuriem. Ja nav apņemšanās iet līdz galam jeb ziedot dzīvību dzimtenes nākotnes labā, protests, pat ļoti plašs, visticamāk, cietīs neveiksmi.
Tagad esam pārliecinājušies par šā viedokļa patiesumu.
Tāpat kārtējo reizi varam pārliecināties, ka personisko sankciju pasludināšana pret dažādām amatpersonām ne vismazākā mērā nav likusi aizdomāties Baltkrievijas prezidenta amatā nelikumīgi esošajam Aleksandram Lukašenko.
Izspēlējis nelielu teātri ar NATO draudiem pie valsts robežām un ātri vien saņēmis publisku solījumu saņemt Krievijas spēka struktūru personālu palīgos, ar kalašņikovu rokās iemūžinātais baltkrievu Batjka droši turas savās pozīcijās.
Esam redzējuši brutālu pamata cilvēktiesību pārkāpšanu, solījumu rīkoties pat vēl asiņaināk, bet pretī nav bijis tikpat kā nekā. Kas liedzis Eiropas Savienībai ierosināt ANO izskatīt jautājumu par starptautiskas policijas misijas nosūtīšanu uz Baltkrieviju? Oponenti teiks – tā ir klaja fantazēšana, taču tā nav.
Tas būtu ārkārtīgi spēcīgs un sadzirdams solis, kas nopietni parādītu, ka Rietumos nav pieņemama cilvēku sišana un spīdzināšana. Vai tas ir maz? Vienlaikus – nav bijis neviena pat vismazākā signāla, ka varētu pilnībā apturēt ekonomisko sadarbību ar neleģitīmo un nedemokrātisko režīmu.
Taisnība izrādījusies tiem, kas ar ironiju izturas pret Rietumu spējām izteikt vienīgi “pamatīgu norūpēšanos”.
Taču ne jau visi akmeņi lidināmi Rietumu virzienā, arī Baltkrievijas opozīcijas darbu bilancē daudz nepaveiktā. Personām, kas zināmas kā opozīcijas līderi, gluži tāpat kā baltkrievu sabiedrības lielai daļai nākas atrisināt daudzus būtiskus jautājumus.
Tas ir smagi, jo soli pēc soļa vairāk atklājusies patiesība, ka problēma nav saistīta tikai ar Lukašenko vien, ka tā saistāma ar visu pastāvošo režīmu. Nav viegli izprast, ko daudziem baltkrieviem šobrīd nozīmē līdz šim par brālīgām uzskatītās attiecības ar Krieviju un tās sabiedrību.
Kur meklējama Baltkrievijas vieta nākotnē? Tas nav īsti skaidrs pat opozīcijas līderei Svjatlanai Cihanouskai, kas vēl samērā nesen teica, ka gribētu tikties ar Vladimiru Putinu, lai izstāstītu viņam patiesību par baltkrievu tautas noskaņojumu.
Lai gan daudzi piemin sīkstos baltkrievu partizānus kara laikā, līdz šim nav bijis liecību, ka protesti varētu kļūt vardarbīgi.
Ziemas iestāšanās un represijas krietni samazinājušas protestu mērogus. Skaitļi patiešām ir iespaidīgi: 40 tūkstoši tikuši aizturēti, 169 cilvēki atzīti par politieslodzītajiem, simtiem guvuši ievainojumus, daži nogalinātie.
