Ko saka paši “Maxima” darbinieki 2
Staigājot pa “Maxima” veikaliem un vērojot, parunājot ar to darbiniekiem, var konstatēt ainu, kas ir jebkurā citā lielā kolektīvā: ir ļaudis, kas savus pienākumus veic ar prieku, daļai tas ir dzīves augstākais darba piepildījums un gandarījums; daļai tas ir vienkārši darbs; daļa jūtas nelaimīgi, jo nejūtas savā vietā, iespējams, gadījies dzīvē nolidot no kāda augstāka plaukta vai pa galvu rosās nepiepildīti sapņi.
Vairākums darbinieku ar mani par darbu atteicās runāt, sūtot vai nu pie veikala vadītāja (tas savukārt – pie uzņēmuma komunikāciju vadītāja), informācijas centra, vai vienkārši neielaižoties sarunās. Tomēr ar vairākiem cilvēkiem man izdevās parunāties.
Ņina pie kases kādā no Rīgas veikaliem strādā jau septīto gadu un atceras, ka pēc Zolitūdes traģēdijas dažādas “Maxima” komisijas skraidījušas viena pēc otras, tagad viss pieklusis un esot sajūta, ka visiem viss vienalga. “Jā, iemācījāmies dzēst uguni un rīkoties gadījumos, kad nostrādā signalizācija, ir jauni tērpi un jauni krēsli. Paaugstināja algas, bet ierobežoja stundu skaitu, cik mēnesī drīkst strādāt – 175, jo par katru pārstrādāto stundu pēc likumdošanas jāmaksā dubultā, tāpēc priekšniecība to kategoriski aizliedz darīt. Daudzi kasieri labprāt pastrādātu vairāk, lai vairāk nopelnītu, bet neļauj. Tādējādi algas palikušas tādas pašas, kā bijušas, un trūkst kasieru,” stāsta Ņina.
“Pie algas pielika desmit centus par stundu. Zāles darbiniekiem ir divas likmes: 2,55 un 2,45 eiro stundā. Man trīs mēnešus bija zemākā likme, jo veikala vadītāja uzskatīja, ka nespēju normāli kontaktēties ar savu pārinieci, bet nu viss ir labi, tā jau nebija mana vaina, neesmu jau nekāda psiholoģe,” teic Unda no kāda veikala Zemgales pusē ar divu gadu darba pieredzi. “Strādāju četras dienas pēc kārtas pa desmit stundām, pēc tam četras dienas brīvas. Uz rokas saņemu ap 300 eiro. Mājās trīs bērni. Labprāt strādātu vairāk, bet neļauj. Var tikai neoficiāli. Man paziņas ir “Rimi”, tur algas vēl mazākas. Bet darbs man patiešām patīk un es cenšos, tikai gribētu vairāk uzslavas saņemt, nevis kritiku par neizpārdotu preci. Ar drošības lietām, uzskatu, mums viss kārtībā. Izgājām apmācības. Vienreiz arī signalizācija nostrādāja: izdzinām ārā cilvēkus, pašas izgājām. Labāk kļuvis ar pusdienām: agrāk veikala darbiniekiem tās gatavoja cilvēks, kas vienlaikus strādāja par apkopēju, tagad – pavārs.”
“Jaunās darba drēbes – T krekls un džemperis – it kā ir skaistākas, bet no sintētikas, ko daudzi nepanes, džemperis pūkojas. Apsaldēju muguru, tagad nēsāju korseti, džemperis kļuva par mazu, lūdzu lielāku, bet veikala vadītāja saka, ka neesot. Vēl slikti ir tas, ka ir tikai viens apģērba komplekts, kas bieži jau pirmajā dienā nosmērējas, sevišķi tiem, kas strādā piena un gaļas nodaļā, bet ne visiem ir tādi apstākļi, ka vakarā var izmazgāt un no rīta drēbes ir sausas. Bet jāstrādā četras dienas no vietas. Kad to stāstu veikala vadītājai, viņa atrauc: ja kaut kas nepatīkot, varot iet projām no darba, strādāt gribētāji stāvot rindā. Man gan liekas, ka nekādas īpašās rindas nav,” novērojusi Ilze no “Maxima” veikala Ogrē.
Renāte kādā no Pierīgas “Maxima” veikaliem strādā par vecāko kasieri. Darba stāžs – astoņi gadi: “Agrāk rakstījām paskaidrojumu par kases iztrūkumu, kas lielāks par 50 santīmiem, neskatoties uz to, ka naudu kasē ielikām no sava maka. Ja bija pārpalikums, tad uztaisīja par zagli. Par katru pārkāpumu varēja sodīt ar 20 latu naudas sodu. Tagad vairs par katru sīkumu nepiesienas. Laikā pirms Zolitūdes traģēdijas apsardze pirms veikala atstāšanas mūs pārbaudīja kā tādas noziedznieces: vai tikai kaut ko nestiepjam mājās… Tagad bez iemesla vairs tā nepārbauda, uzticas vairāk. Un darbinieki uzreiz jūtas labāk, neuzskata “Maxima” par trakāko darba vietu. Es arī vairs nedusmojos, ja uz mani norāda: “Tā no “Maxima”! Jo zinu, ka nav nemaz tik slikti.”
Izmaksas
Kopumā valsts piešķirtais finansiālais ieguldījums traģēdijas seku novēršanā ir aptuveni 4,2 miljoni eiro, no kuriem pabalstos izmaksāti aptuveni 2,7 miljoni eiro, sociālās rehabilitācijas un veselības aprūpes nodrošināšanai atvēlēti attiecīgi aptuveni 232 000 eiro un aptuveni 112 000 eiro, savukārt ar kriminālprocesu saistītās izmaksas sasniegušas 1,3 miljonus eiro.
