“Maxima” akcionārs noliedz vainu Zolitūdes traģēdijā; evakuācija esot notikusi 6
“Maxima” un virkni citu uzņēmumu pārvaldošās Lietuvas holdingkompānijas “Vilniaus prekyba” vadītāja nešaubās, ka “Maxima” darbinieki un vadība rīkojušies pēc labākās sirdsapziņas. Tomēr, raugoties nākotnē, nav skaidrs, vai šis uzņēmums kādreiz spēs atjaunot savu reputāciju, intervijā aģentūrai BNS atzīst “Vilniaus prekyba” valdes priekšsēdētāja Jolanta Bivainyte.
Jolanta Bivainyte: Struktūra mūsu uzņēmumā ir tāda, ka es kā “Vilniaus Prekyba” vadītāja esmu ļoti attālināta no uzņēmuma [“Maxima Latvija”], mūsu struktūra ir visai sarežģīta. Par tādām lietām kā [drošības] instrukcijas neko nezinu un nemaz nevarētu zināt. Saprotiet, tas ir kā jautāt viedokli garāmgājējiem uz ielas. Es esmu tādā pašā situācijā. Svarīgi ir tas, ko saka mūsu uzņēmums, jo viņiem ir visa informācija. Vai tiešām domājat, ka man ir jālasa šīs instrukcijas?
Vai ir kādas lietas, ko darāt lai uzlabotu situāciju visā grupā, ne tikai “Maxima”?
Visi mūsu direktori ļoti abi saprot savu atbildību, nav iemesla dot papildu rīkojumus. Visi ir lielā šokā, jo mēs katru dienu strādājam tā, lai viss ritētu labi, pēc labākās sirdsapziņas. Katra mūsu uzņēmuma direktors strādā labi un man nav iemesla izdot papildu instrukcijas.
Neraugoties uz to, ka visi jūsu ļaudis savu darbu dara labi, šī traģēdija tomēr notika.
Pagaidiet, kāds gan “Maxima” ar to sakars? Vai “Maxima” vainīga tajā, ka gāja bojā cilvēki?
Es gluži tā es neteicu, bet evakuācijas taču nebija.
Kā jūs varat teikt, ka nebija evakuācijas. Tādā gadījumā uzņemieties arī atbildību par savu jautājumu.
Bet, protams.
Jā, dariet tā. Jūs jau iepriekš zināt, ka tās nebija un kāpēc nebija? Ja jūs atrastos tādā situācijā, vai jūs zināt, kādu lēmumu jūs pieņemtu? To taču nav iespējams pat iedomāties, un cilvēkiem tādā situācijā nācās kaut ko izlemt. Kādas tur vēl instrukcijas? Padomājiet cilvēcīgi. Kā jūs varat teikt, ka nebija evakuācijas?
Bet tās taču nebija!
Kā nebija? Un kāpēc gan tai vajadzēja būt? Pēc nelaimes notika evakuācija, visi apsargi glāba cilvēkus. Es nevienam nenovēlētu atrasties tādā situācijā, kur jāpieņem tādi lēmumi. Nevienam. Jums neiebruka tādēļ, ka mēs kaut ko nebūtu izdarījuši. Tos lēmumus, ko cilvēki pieņēma šajā situācijā, viņi izdarīja pēc labākās sirdsapziņas.
Vēl pirms nelaimes skanēja trauksme.
Es neesmu speciālists. Droši vien arī jums birojā ir signalizācija. Iedomājieties – atskan ugunsgrēka trauksme. Ko jūs darāt? Visi cilvēki sākumā skatās, vai kaut kur izcēlies ugunsgrēks. Ja cilvēki būtu gājuši bojā ugunsgrēka dēļ, tad es nezinu, ko jums šobrīd teiktu. Bet ne jau tādēļ cilvēki gāja bojā. Kāds tam visam sakars ar signalizāciju?
Tomēr, ja evakuācija būtu notikusi, tad, iespējams nebūtu gājuši bojā tik daudz cilvēku.
Kā var pieņemt lēmumu par evakuāciju, ja ugunsgrēka nav? Signalizācija vienkārši sabojājusies!
Vai pēc notikušā, jūsuprāt, ir kas jāmaina procedūrās un instrukcijās?
Es nezinu, ko bija jādara labāk. Es nezinu, kādas instrukcijas mainītu to, ka cilvēki šādā situācijā pieņēma pareizāko lēmumu. Es nezinu. Jūs zināt? Pasakiet man, lūdzu, ko man tagad darīt?
Es gan neesmu ne uzņēmuma vadītāja, ne eksperts.
Nu, lūk, bet es esmu vadītāja, un, ja jau jūs uzdodat šādus jautājumus, tad jau jums noteikti ir kāds savs variants. Pastāstiet, lūdzu, man ļoti nepieciešams jūsu padoms. Es to jautāju katram: ko iespējams izdarīt labāk tādā stresa situācijā. Neviens nevar uz šo jautājumu atbildēt.
Vai jūs šobrīd konsultējaties ar ekspertiem, lai lemtu, vai kaut kas jāmaina?
Uz šo jautājumu jāatbild mūsu holdinga uzņēmumu vadītāji. Šis jautājums jāuzdod [“Maxima Latvija” valdes loceklim] Gintaram Jasinskam. Es nedomāju viņa vietā. Es atbalstu visus viņu lēmumus, jo ticu, ka viņi dara visu nepieciešamo.
Mēs visu darām pēc labākās sirdsapziņas. Kad [cietušajiem] pāries šoks, es domāju, ka viņi atzīs – “Maxima” vienīgā palīdzēja. Vai tad mums jāņem līdzi žurnālisti katru reizi, kad mēs pie viņiem braucam un jautājam, kā varam palīdzēt? Mēs esam uzņēmušies atbildību, kas pat pārsniedz mūsu iespējas.
Bet pats princips – no sākuma pārbaudīt un tikai tad evakuēt, tas, jūsuprāt ir pareizs?
Esmu jautājusi speciālistiem Latvijā un Lietuvā, visi man ir teikuši – ja iedarbojusies trauksme, jāskatās, kas to izraisījis. Vai pareizi, ka kāds iet pārbaudīt, vai tā nav viltus trauksme? Manuprāt, tas ir pareizi. Nedomāju, ka būs citādāk. Vajadzētu bēgt prom tiklīdz atskan signalizācija? Un kurš tad ies pārbaudīt? Gaidīsim, kamēr viss nodegs?
Tagad mēs zinām, ka šis nekustamais īpašums bija sasitīs ar jūsu grupas akcionāriem. Vai zināt, kādēļ viņi vēlējušies īpašumus nodalīt atsevišķā uzņēmumā?
Mūsu organizācijā ir ļoti daudz uzņēmumu daudzās pasaules valstīs. Tie ir sadalīti atkarībā no biznesa specifikas un valsts, kur bizness atrodas. Tāda ir pasaules prakse. Mums ir daudz biznesu, ne tikai veikali. Kā atsevišķs bizness mums ir nekustamais īpašums. Mums ir lieli tirdzniecības centri. Daudzi un dažādi uzņēmumi, bet akcionāri – vieni un tie paši. Tādēļ arī šāda struktūra, kur atsevišķi nodalīti biznesi atkarībā no nodarbošanās veida un valsts.
Un tomēr, pēc traģēdijas “Maxima” vadība ne uzreiz atzina, ka ir saistīti ar šo nekustamo īpašumu.
Nezinu, kā to izskaidrot tā, lai jūs saprastu. Mūsu struktūrā ir ap 300 uzņēmumiem. Katra uzņēmuma vadītājs nevar pārzināt visu struktūru. Gintars nevarēja zināt to, kāda ir situācija konkrētajā brīdī. Varbūt akcionāri to jau ir pārdevuši? Viņš zināja vienu patiesību – “Maxima”, par kuru viņš ir atbildīgs, ir nomnieks, viņš teica patiesību. Viņš nevarēja teikt neko vairāk, jo viņš nezina visu 300 uzņēmumu nosaukumus un struktūru un ko citi atbildīgie cilvēki mūsu struktūrā dara ar šo nekustamo īpašumu.
Būtiski, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, tādēļ Latvijā tiek pārbaudīti “Maxima” un citu uzņēmumu nekustamie īpašumi. Vai tas tiek darīts arī Lietuvā?
Jā, tas tiek darīts. Ļoti ātri viens no mūsu ministriem deva rīkojumu veikt pārbaudes. Tiek intensīvi pārbaudīti visi tirdzniecības centri.
Nekādas problēmas netika konstatētas?
– Nezinu, kā konkurentiem, bet mūsu objektos netika atrasta neviena nepilnība.
