2
Divās frontēs
Visu mūžu nodzīvojis dzimtajās tēva mājās Boncānos. Izņemot kara laiku, kad iznācis cīnīties abās frontes pusēs. Mateušs dienējis lielgabala apkalpē jeb, kā pats saka, “pie lielgabala”, un, iespējams, tāpēc viņam nav īpaši laba dzirde – tā grāmatā “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” esejā “Dzīve pēc frontes: kara klātbūtni vērojot” raksta Klinta Ločmele. Taču tā nav vienīgā kara ēna, kas Mateušu pavadījusi. Būdams leģionārs, pēc krišanas gūstā viņš turpināja karot sarkanās armijas pusē. Šā biogrāfijas fakta dēļ jau mierlaika dzīvē sameklēt darbu kolhozā nebijis grūti – viņš strādājis par grāmatvedi, taču bieži dzirdējis atgādinājumus, ka karojis arī pie ienaidnieka. Mateušs labprāt atbildējis uz apkārtējo biežajiem jautājumiem par piedzīvoto karā, bet nevienu bijušo cīņu biedru nav saticis. Pēc demobilizēšanās katrs aizgājis uz savu pusi. Leģionā kopumā 1943. gadā tikuši iesaukti kādi 20 vietējās apkaimes puiši. Aizgājuši, dziedādami “Zilo lakatiņu”. Bet mājās pārnāca tikai pieci. Mateušs rāda foto no Lestenes Brāļu kapiem, kur iegravēts viņa vārds – viņš uzskatīts par kritušu 1944. gada 8. martā. To uzzinājuši jau deviņdesmito gadu sākumā, kad vajadzējis kārtot pensiju, ko varēja saņemt arī par leģionā pavadītajiem gadiem.
Tad no Valsts arhīva pienāca izziņa, ka Mateušs ir kritis un par pamatu tam kalpojuši vācu puses dokumenti.
Mateušs stāsta, ka māsas vīrs brauc uz Lesteni katru gadu un tur arī nobildējis kapu sienā iegravēto Mateuša vārdu. Tiesa, atšķiras uzvārda viens burts, taču dzimšanas datumi sakrīt. Uz Lesteni arī viņš pats vēlētos aizbraukt, bet nekad neesot sanācis, jo Lestene no Baltinavas ir pārāk tālu.
– Tikai ieliec atpakaļ dokumentus, pirksti vairs neklausa, – mudina saimnieks, rādot uz arhīva izziņām un tukšo mapīti. Jūtams, ka pieradis pie kārtības papīros.
– Te es pats, – trīs fotogrāfijas no senākiem laikiem sameklējis Mateušs. Viena – no mazpulkiem pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, otra – dienot leģionā, trešā – kolhoza laikos pēc kara. Mateušs bijis viens no pirmajiem mazpulcēniem Baltinavas pusē – Pilskalna 171. mazpulka dalībnieks. Rēķināt mazpulkos mācīja un, iespējams, tāpēc viņš kļuvis par grāmatvedi. Skaitīt un rēķināt viņam patīk. Vienmēr bijis arī liels lasītājs.
– Viņam patīk lasīt visu. Ar Bībeli sākot, – stāsta Ilze.
– Es jau pats sevi regulēju, – piebilst Mateušs. Spainis medus gadā un reizēm kāds šņabītis ar’ – tas veselībai esot visnoderīgākais. Bites ir Mateuša hobijs, reizēm pat bijuši 18 stropi, tad gan medus pieticis gan pašiem, gan veduši uz Rēzekni pārdošanai. Tagad tikai pieci palikuši. Vienubrīd daudz smēķējis, bet pēc kļūmes astoņdesmitajos gados, kad zirgs saspiedis, nācies atmest, jo kļuvis smagāk elpot.
– Tagad sirdsdarbība klibo, rokas sāp, – stāsta Mateušs. Ģimenes ārsts atrodas 11 km attālajā Baltinavā, bet ātrajai palīdzībai gan jābrauc no Balviem vai Rēzeknes. Arī zāles Mateušam jādzer. Ilze teic – es nopērku, bet viņš jau neklausa.
