Mātes, raganas un Brīvība. Recenzija par izstādi „Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023” 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā no 15. jūlija līdz 15. oktobrim apskatāma izstāde “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023”.
Vairāk nekā 150 pastāvēšanas gadu laikā feminisms no marginālas Lielbritānijas politiskās kustības izaudzis līdz neaptveramam internacionālu politiski sociālu, filozofisku un kultūras ētisku strāvojumu kompleksam, bez kura nevar pilnvērtīgi saprast mūsdienu pasauli. Nav viena galvenā feminisma, bet ir milzīga horizontāla struktūra, kuru idejiski veido vairāk nekā simt atšķirīgi atzari un četri hronoloģiski viļņi, kas iezīmē feminisma aktivitātes uzplaukumu dažādos periodos. Māksla vienmēr bija viens no būtiskākajiem veidiem, kā vizualizēt feminisma idejas un jautājumus, bet provokatīva laikmetīgā forma nodrošināja publikas interesi. Arī Latvijā kopš 20. gs. 90. gadiem tapušas ļoti dažādas izstādes un mākslas projekti ar nolūku kliedēt stereotipus un novecojušus priekšstatus par sievietes lomu, sievietes tēlu un sievietes problēmām mūsdienu Latvijā. LNMM notiekošā izstāde “Tikai neraudi. Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023” ir mēģinājums parunāt ar skatītāju par feminismu, nepaceļot balsi: dažkārt sarkastiski, nereti ironiski, bet mierīgi, bez asarām, piešķirot vēstījumam lielāku skanīgumu nevis ar provokāciju, bet ar izstādes ievērojamo mērogu. “Feministiskie skatījumi” Latvijas mākslā nav amazoņu sacelšanās, bet gan strukturēts, daudzbalsīgs stāsts.
Muzeja lielajā izstāžu zālē kuratore Elita Ansone sapulcinājusi gandrīz piecdesmit dažādu paaudžu mākslinieces, kuras strādā dažādās mākslas tehnikās un žanros un pārstāv atšķirīgus politiskos un reliģiskos uzskatus. Viņas vieno tikai viena kopīga iezīme – viņas visas ir sievietes. Vai tas nozīmē, ka izstāde uzreiz kļūst feministiska? Visticamāk, ka ne. Tieši tāpēc izstādes nosaukumā norādīts, ka tie ir “feministiskie skatījumi”, proti, interesants eksperiments – paskatīties caur feministisku prizmu uz latviešu mākslinieču daiļradi, piedāvājot mūsdienu interpretāciju darbiem, kas tapuši gan relatīvi nesen, gan pirms nepilna gadsimta. Laika gaitā katra mākslas darba saturs apaug ar neskaitāmiem kontekstiem, tomēr nereti ir vajadzīgs sava veida “tematiskais monoklis”, kas sašaurina skatījumu un ļauj fokusēties uz kādu konkrētu parādību – šoreiz feminismu. Tā, piemēram, jau pašā izstādes sākumā mēs redzam sienu ar Māras Brašmanes 60. gadu fotogrāfijām. Šie kadri ne tikai apdzejo Latvijas PSR atkušņa laika hipiju kultūras brīvības garu, tverot cilvēka ikdienu ar brīnišķīgu spontanitāti, bet arī piedāvā izteiksmīgus sieviešu portretus. Elegantas, drosmīgas un neatkarīgas viņas skatās tik tieši, ka, šķiet, nav labāku tēlu, kas iemiesotu sieviešu cīņu par emancipāciju. Tomēr šie portreti nav tapuši ASV 60. gadu otrā feminisma viļņa laikā kā pretreakcija uz pēckara konservatīvo sociālo politiku un mēģinājumu atmest sievieti 19. gs. statusā. Savukārt PSRS, kur Brašmanes darbi bija tapuši, jauniešu protesta gars pieņēma eksistenciālas izolācijas formu, meklējot ceļu uz individuālo brīvību caur Rietumu kultūru. Vizuālas līdzības ne vienmēr liecina par satura vienādību.
Tieksme pēc brīvības kļuvusi par vienu no galvenajiem izstādes motīviem – īpaši brīvība no stereotipiem un plaši izplatītiem mītiem par sievietes ķermeni, sociālām lomām, pienākumiem un vēlmēm.
Viens no centrālajiem arhetipiem, ko feminisms skrupulozi analizē, ir mātes tēls. Loģiski, ka ievērojama izstādes daļa veltīta divām mātes jēdziena sastāvdaļām: māte kā dzimtas, sakņu, ģimenes tradīciju iemiesojums un pati māksliniece kā māte. Pirmais aspekts ir vērsts uz pagātni, domājot par saikni, kas pastāv starp paaudzēm, kā, piemēram, Maijas Kurševas grafiskajā ciklā “Mātes līnija” vai Katrīnas Neiburgas instalācijā “Lietu atmiņa”, kurā priekšmeti pārvēršas par lieciniekiem vienas ģimenes sieviešu kopā būšanas priekam. Otrais aspekts ir veltīts mātes un bērna tēmai, kas caurstrāvo Rietumu kultūru un interpretāciju daudzveidībā, sniedzas no ikdienišķas sadzīves ainas līdz Dievmātes un Kristus bērna tēlam, bet emocionāli – no visdziļākās mīlestības līdz bezgalīgām bailēm un skumjām. Uz šādiem svariem arī notiek feminisma ekvilibristika ap mātes tēla apzināšanu 21. gadsimta situācijā. Māte šeit reflektē par sevi, par savu ķermeni, par savu spēju sociāli adaptēties pēc dzemdībām, par savas karjeras nākotni. Tomēr paralēli tiek meklēti risinājumi, kā nepazaudēt saikni ar bērnu. Ievas Epneres fotogrāfiju sērijā “Mātes” šis jautājums uzdots visskaidrāk: kā vienlaikus būt māksliniecei un mātei joprojām pietiekami patriarhālajā pasaulē?
Patriarhāla pasaules kārtība ir viens no centrālajiem jēdzieniem feminisma mitoloģijā, kas pretstatīts sievietes brīvībai. No šī duālisma rodas dažādas radikālas ievirzes, tajā skaitā mākslā. Cīņa pret “tēviem”, kas valda pasaulē, prasa “sakrālus” upurus. Tas ir viens no veidiem, kā var skatīties uz drosmīgās mākslinieces Mētras Saberovas performancēm, kur provokatīvā veidā tiek izcelti būtiski jautājumi par mātes lomu kā izvēli, nevis sievietei uzliktu pienākumu.
Uz jautājumu, kāpēc vēsturiski bija tik maz sieviešu mākslinieču, neapšaubāmi viena no atbildēm skan: jaunajos laikos Eiropā vīriešiem bija vairāk iespēju, izredžu un lomu visās sfērās. No tā izriet vēl viens būtisks pārmetums – skaistuma vēsturi rakstījuši vīrieši un vairākus gadsimtus kultūrā dominēja vīriešu skatījums. Īpaši 20. gadsimta reklāmas un populārās kultūras baudkārais “skatījums” tika kritizēts, pielīdzinot to vergturim, kas skatās uz cilvēku kā uz priekšmetu vai preci. Tāpēc arī sievietes skaistums un sievišķīgums feministu skatījumā kļuvis par sfēru, kur sieviete pati grib būt noteicēja. Gan Frančeskas Kirkes, gan Monikas Pormales un Olgas Šilovas darbi šajā izstādē ļoti uzskatāmi parāda, ka skaistums tiek konstruēts, bet šis process ir sarežģītāks nekā kāda ļaunā skatījuma griba.
Pēdējā sadaļa ir veltīta sava veida neopagānismam vai spirituālistiskam feminismam, kur sieviete realizē radītājas funkciju globālā mērogā, saceļoties pret patriarhālo struktūru arī sakrālajā sfērā. Dieva tēva vietā nostājas Lielā Māte, kura ir starpniece starp pārdabisko, dabisko un cilvēcisko. Izstāde demonstrē vairākus darbus, kur raganas pārtop pirmajās feministēs, kas apzinājās tiesības uz savu subjektivitāti, ko atņēma vīrietis, kā arī uz savu ķermeniskumu, kas ticis ierobežots pakļaušanās vai laulības ietvaros. Vienkāršāk sakot, pirms vairākiem gadsimtiem raganas bija sātana sabiedrotās, tagad tās ir feministu kustības ikonas. Tomēr galvenais, ka izstādes ietvarā pat atbaidoši tēli dod iespēju beidzot uzsākt sarunu par feminismam būtiskiem jautājumiem un visiem ļauj aizdomāties par sieviešu priekiem, bailēm, šaubām un cerībām.
Šāda izstāde par vīriešiem diez vai ir iespējama, jo, pirmkārt, visiem, šķiet, ir pazīstams viņu “patriarhālais” skatījums uz pasauli, bet, otrkārt, tāpēc, ka vīrieši ir daudz noslēgtāki un nav gatavi runāt par savu ķermeni, slimībām, šaubām, savu lomu sabiedrībā un stereotipiem, kas arī pastāvīgi mainās. Un, ja šī izstāde nosaukta “Tikai neraudi”, tad vīriešu variantam drīzāk būtu jābūt “Lūdzu, paraudi”.
