Matemātiski esam ieguvēji: ko mūsu hokejistiem dos nepiedalīšanās olimpiskajās spēlēs? 4
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai cik tas ļauni vai slikti izklausītos pret mūsu hokeja spīdekļiem, bet Nacionālās hokeja līgas (NHL) spēlētāju nepiedalīšanās 2022. gada Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas hokeja izlasei dod arī lielākas izredzes februārī sasniegt ko nebijušu.
Hokejisti vīlušies
Pagājušajā nedēļā NHL paziņoja, ka pasaules labākās hokeja līgas spēlētāji uz Pekinu nelidos, lai gan jau bija nolīgti čarterreisi, kuriem no Lasvegasas februāra sākumā jādodas uz Ķīnas galvaspilsētu ar hokeja zvaigznēm lidaparātos. Lēmums tika pieņemts pēc masveida saslimšanas ar Covid-19 NHL klubos, līdz šim pārceļot jau 67 regulārā čempionāta spēles. Tiesa, vēl pirms slimības uzplaiksnījuma tika runāts, ka NHL atteiksies no olimpiskajiem plāniem, jo Ķīnas valdības noteiktie ierobežojumi saslimšanas gadījumos ir drastiski, sportistiem draudot līdz pat piecu nedēļu ilgai karantīnai. NHL ar tādiem gadījumiem nebija gatava riskēt, bet dzīve piespēlēja “labāku” jautājuma atrisinājumu.
Latvijas izlase līdz ar to zaudējusi četrus atslēgas spēlētājus, iespējams, piecus. Komandā nebūs vārtsarga Elvja Merzļikina, centra uzbrucēju Teodora Bļugera, Zemgus Girgensona un malējā uzbrucēja Rūdolfa Balcera, kurš ir šī brīža viens no tehniskākajiem sava apmpluā spēlētājiem Latvijas izlasē. Tāpat nav skaidrs, vai uz Pekinu varēs doties aizsargs Kristiāns Rubīns, kurš šobrīd spēlē Amerikas Hokeja līgā (AHL), bet šosezon trīs spēles aizvadījis arī NHL. No viņiem olimpiskā pieredze ir tikai Girgensonam 2014. gadā Sočos.
Pārējiem būs jāgaida vēl vismaz četri gadi, lai piepildītu savu olimpisko sapni. Tas viss bez garantijas, ka Latvija 2026. gadā spēlēs Milānā. Latvieši nav vienīgie, kam šāds NHL lēmums ir pamatīgs trieciens. Kaut vai NHL zvaigzne Aleksandrs Ovečkins – viņam sapnis bija (ir) izcīnīt olimpisko zeltu, bet atkal nekā, līdz ar to šī gadsimta labākajam NHL snaiperim maz izredžu tikt Trīskāršajā zelta klubā, kurā iekļauj olimpiskos čempionus, Stenlija kausa ieguvējus un pasaules čempionus. Cits NHL spīdeklis Konors Makdeivids olimpisko gaisotni vispār nav baudījis. Daudziem hokejistiem šis NHL lēmums bija ļoti sāpīgs, bet pretoties naudas devējiem arī nevar.
Lielākas iespējas
Latvijas valstsvienības galvenais treneris Harijs Vītoliņš neslēpj, ka NHL lēmums ir uztverams divējādi arī no mūsu komandas skatpunkta. Viens, iespēja sacensties pret pasaules labākajiem hokejistiem, kas ir katra sportista sapnis. Otrs, līdzvērtīgākā konkurencē pieaug iespējas turnīrā sasniegt labāku rezultātu.
“Mēs zaudējam piecus NHL spēlētājus, vadošās komandas zaudē 25. Mums ir lielākas iespējas sevi labāk parādīt bez NHL spēlētājiem,” intervijā “Latvijas Radio” teic Vītoliņš. Līdzīgi domā arī bijušais Latvijas izlases hokejists, arī treneris Ģirts Ankipāns. “Ļoti žēl, ka nebūs NHL spēlētāju, jo visi grib redzēt labākos. Tas ir saldais ēdiens. Visi gaidījām, ka būs, diemžēl ne šoreiz. Pats esmu piedalījies divās olimpiskajās spēlēs, kur startēja NHL vīri, un tā bija milzīga bauda kā spēlētājam,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka Ģirts.
“Kas attiecas uz Latvijas izlasi, tad Harijs pareizi pateica – matemātiski mēs esam ieguvēji. Latvija nevar nokomplektēt sastāvu no 25 NHL spēlētājiem, lielās valstis to var mierīgi. Jā, mums iztrūks vadošās figūras, kas ir nozīmīgas. Noteikti Elvis ir liels zaudējums, jo pēdējos gados viņš bijis mūsu komandas mugurkauls un spēks. Tāpat divi centra uzbrucēji – Bļugers un Girgensons, kuri var iespaidot spēli vairākumā, jo tur viņiem olimpiskajā kvalifikācijā bija liela loma. Bet tas, runājot par spēlētāju individuālajām kvalitātēm. Tomēr kā komanda matemātiski mēs no šīs situācijas esam ieguvēji.”
Pieredzējis treneru korpuss
NHL hokejisti pirmo reizi olimpiskajās spēlēs piedalījās 1998. gadā Nagano. Toreiz triumfēja Čehija ar leģendāro Jaromīru Jāgru ierindā. Četrus gadus vēlāk Soltleiksitijā uzvarēja kanādieši, 2006. gadā Turīnā zviedri, bet 2010. un 2014. gadā attiecīgi Vankūverā un Sočos zeltu kaklā kāra atkal Kanādas ripas dzenātāji. Pirms četriem gadiem Phjončhanā (Dienvidkorejā) bez NHL spēlētājiem tuvu sensācijai bija Marko Šturma vadītā Vācijas izlase, kurai pietrūka nieka 56 sekunžu, lai uzvarētu Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa vadīto Krievijas olimpisko komandu.
Vācijas piemērs ir labs izaicinājums jebkurai citai valstsvienībai, kura neatrodas pasaules lielajā sešiniekā. “Svarīgi, kādus mērķus mēs izvirzām, jo ir labs piemērs no iepriekšējām spēlēm Dienvidkorejā, kad Vācija bija ļoti tuvu fenomenālam panākumam. Kāpēc lai šoreiz tie nebūtu mēs? Izcelšu to, ka mums liels pluss ir tas, ka ir ļoti kvalificēts treneru sastāvs. Viņi visi ir KHL augstākā līmeņa treneri, kuri lieliski pārzina tos hokejistus, kas nāks pretim. Ja nāktos spēlēt pret NHL hokejistiem, tad tā bilde būtu citāda. Mūsu treneri lieliski pārzina, ko gaidāmie pretinieki var vai nevar. Uzskatu, ka mūsu treneru korpuss būs viens no stiprākajiem olimpiskajās spēlēs,” saka Ankipāns.
Hokejā, tāpat kā jebkurā citā dzīves sfērā, vieta tukša nekad nepaliek. Netiekot vieniem, rodas iespēja citiem. Ankipāns gan nevēlējās prognozēt, kuri varētu būt tie spēlētāji, kas tiks komandā, kurā nav NHL vīru. Tā būs treneru izvēle.
“Latvijas izlases spēles stils pie Harija ir strauji pamainījies salīdzinājumā ar to hokeju, kāds bija pie Hārtlija. Pie Vītoliņa ir uzbrūkošāks spēles stils, līdz ar to nav tik krass sadalījums starp sešiem vadošajiem uzbrucējiem un tā saucamajiem lomas spēlētājiem, kam, piemēram, lielāks darbs sanāk mazākumā. Es priecātos, ja izlasē tiktu tādi hokejisti kā Oskars Batņa un Rihards Marenis, kuri pēdējos gados daudz izdarīja, lai izlase būtu tāda, kāda tā ir šobrīd.
Tie ir melnā darba darītāji. Nikolajam Jeļisejevam ir laba sezona, bet tur treneriem jāskatās, kā viņu grib izmantot, jo viņš ir uzbrūkošs hokejists, kurš ceturtajā maiņā var neiederēties. Arī jaunais aizsargs Patriks Ozols, uzbrucējs Rūdolfs Polcs var pretendēt. Ja vien būtu laiks viņus vairāk pārbaudīt… Konkurence uz vietu izlasē ir pietiekami liela,” uzskata Ankipāns.
Vārtsargu jautājums
Latvijas izlasē ļoti būtisks allaž bijis vārtsargu jautājums. Kaut vai atceroties pirmos pasaules čempionātus elites grupā, kur komanda būtiski mainījās pēc Artūra Irbes ierašanās. Pēdējos gados tāds spēlētājs mums bijis Merzļikins – emocionāls, harismātisks, bet komandas vīrs. Mums ir vēl virkne ļoti labu vārtsargu – Jānis Kalniņš, Ivars Punnenovs, jaunās paaudzes vārtu vīri min uz papēžiem. Jānim un Ivaram šosezon savos klubos statistika nav tā labākā, līdz ar to ir bažas, vai kāds no viņiem izlasē var izšaut.
“Vārtsargs ir puse no komandas, un Elvis ir bijis mūsu mugurkauls daudzu gadu garumā. Komanda bija ap viņu, bet šobrīd ir iespēja arī kādam jaunajam to vietu ieņemt. Mums ir Kalniņš un Punnenovs, bet treneriem var būt arī cita izvēle. Mums ir arī citi puiši – Mitens, Grigals. Cita lieta, ka nebūs jau daudz laika, lai to visu pārbaudītu. Trenerim nāksies uzticēties vienam vārtsargam, dodot pārliecību, ka viņš būs tas Lāčplēsis, kurš komandu vilks. Kā jau teicu, pie Hara hokejs ir atklātāks, līdz ar to arī pie mūsu vārtiem būs bīstami momenti un vārtsargam darba netrūks,” saka Ģirts.
Tāpat kā vienu no mīnusiem viņš uzsver, ka Pekinas olimpiskajās spēlēs nebūs līdzjutēju no ārzemēm, bet Latvijas izlasei savu fanu atbalsts tribīnēs allaž bijis ļoti svarīgs. “No savas pieredzes varu teikt, ka tādos lielos turnīros atbalsts parasti izvelk ekstra spēka rezerves. Tā pietrūks. Mūsdienās sports bez skatītājiem kļūst par normu, un tas Latvijas izlasei nenāk par labu. Protams, cits jautājums, cik Latvijas izlases līdzjutēju arī parastos apstākļos tiktu līdz Pekinai, bet vienalga, tas būtu nozīmīgs faktors mūsu veiksmēm,” spriež Ģirts, kurš jau otro sezonu trenē Latvijas hokeja virslīgas klubu “Mogo/LSPA”. Pirms tam viņš strādājis Latvijas izlases treneru korpusā, bijis Rīgas “Dinamo” galvenais treneris.
