Matemātiķe pie virpas. Ciemos Laimas Grigones keramikas darbnīcā simtgadīgajos “Urštēnos” 1
– Ja darbs patīk, to var darīt no agra rīta līdz vakaram. Tā man šķiet liela vērtība, – atzīst jaunā keramiķe LAIMA GRIGONE. Pēc četriem studiju gadiem Lielbritānijā viņa atgriezās bērnības mājās Rundāles novada Svitenes pagastā, lai izveidotu atvērto keramikas darbnīcu.
Virziens − modernā amatniecība
Vizuālā māksla Laimu interesējusi jau kopš mazotnes. Pirmo māla krūzīti viņa izveidojusi, mācoties Bauskas mākslas skolā, bet podniecības pamatus un svēpētās keramikas gudrības apguvusi pie pieredzējušās keramiķes Ingrīdas Žagatas. Lai kādi bija pirmie darbiņi, Laima tiem izrādījusi godu, novietojot plauktā netālu no podnieka virpas. – Tas ir manas izaugsmes plaukts, – viņa vērtējoši saka. – Apskatot tajā saliktos darbus, var redzēt, kā profesionāli esmu attīstījusies no amata prasmju apgūšanas sākuma līdz pat formas un glazūru izsmalcinātībai pēdējos darbos.
Kaut gan viņa ar teicamām sekmēm un A līmeni beidza Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, kur padziļināti apguva matemātiku un ekonomiku, tomēr negribēja turpināt izglītoties eksaktajā virzienā. Radošais un uzņēmējas gars guva virsroku. – Es zināju, ka gribu izpausties radoši, tāpēc izvēlējos Oksfordas Bruksas universitātes sagatavošanās kursu bakalaura studijām Lielbritānijā. Tur bija ļoti daudzpusīga mācību programma, apguvu 3D dizainu, grafiku, modi, interjera dizainu, tēlniecību, fotogrāfiju un daudz ko citu.
Studijas Laima turpināja Falmutas universitātē Lielbritānijā, kur pievērsās modernajai amatniecībai jeb lietišķajai mākslai. Tur viņa iepazina gan dažādus amatniecībā izmantojamos materiālus (mālu, stiklu, metālu, koku), gan modernās tehnoloģijas. Jaunā māksliniece atzīst, ka augstskolā ielikti stabili zināšanu pamati, plašs skatījums uz norisēm dizaina, mākslas un amatniecības pasaulē un vienlaikus dota liela radošā brīvība.
Zināja, ka atgriezīsies
Kaut gan jaunā māksliniece četrus gadus bija izglītojusies ārpus Latvijas, viņa bija apņēmības pilna atgriezties dzimtajā pusē.
– Daudzi domāja, ka es palikšu Anglijā, bet es biju pārliecināta, ka pēc studijām atgriezīšos Latvijā. Esmu neatkarības bērns – dzimusi reizē ar atjaunoto Latvijas valsti. Man šķita svarīgi šajā straujajā laikmetā, kad visapkārt valda masu produkcija, cilvēku ikdienu izdaiļot ar elegantiem traukiem, kuru veidošanas principi sakņojas tradicionālās amatniecības apvienojumā ar laikmetīgo dizainu. Keramikai, manuprāt, piemīt vērtība, kas pārsniedz funkcionalitātes un skaistuma kopsummu. Tajā, līdzīgi kā citās amatniecības tradīcijās, rodama saikne ar vissenākajām kultūrām un cilvēces saknēm.
Keramikas darbnīca iekārtota vairāk nekā 100 gadu vecā mājā “Urštēni” uzreiz pēc Falmutas universitātes beigšanas. Laimas mamma kopā ar dzīvesbiedru veiksmīgi nodarbojas ar lauksaimniecību, tāpēc varējuši jaunajai māksliniecei materiāli palīdzēt.
Vienā no darbnīcas telpām top trauku dizains, tāpēc novietotas divas podnieka virpas, darbgalds un plaukti, kur sarindotie trauki žūst pirms apdedzināšanas ceplī. Otrā telpā tos glazē un apdedzina. Tur atrodas divas keramikas apdedzināšanas krāsnis, glazēšanas kambaris ar ventilācijas iekārtu un plaukti ar glazūru sastāvdaļām, kā arī neliela gatavo mākslas darbu ekspozīcija.
Par lielu pievienoto vērtību darbnīcai māksliniece uzskata ēkā saglabājušos manteļskursteni. Šajā vēsturiskas nozīmes retumā viņa glabā mālu, porcelānu un akmens masu. Manteļskurstenī ir vēsums un mitrums, kas ir ideāli apstākļi izejmateriāliem. Lai telpu pasargātu no nokrišņiem un nodrošinātu dabisko apgaismojumu, skursteņa gals nosegts ar organisko stiklu.
Veiksmīgi uzrakstīts projekts Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai, lai varētu iegādāties keramikas darbnīcā nepieciešamās iekārtas. Tad tika rīkots iepirkuma konkurss un izvēlētas vācu ražotāja “Rohde” keramikas krāsnis, kuras piegādā šīs firmas produkcijas izplatītājs Latvijā “Keramserviss”. Elektriskajā krāsnī traukus vispirms apdedzina +980 °C temperatūrā. Šā procesa laikā, ko keramiķi sauc par biskvītdedzinājumu, māla un porcelāna traukus padara gana izturīgus, lai pēc tam varētu glazēt. Porcelānam nākamais apdedzināšanas cikls notiek augstākā temperatūrā – līdz pat +1300 °C. Likumsakarīgi porcelāna un akmens masas trauku izturība ir lielāka un blīvums augstāks. – Porcelāna trauku atsitot pret cietu virsmu, tā malas nemaz tik viegli neapdrūp, – saka keramiķe.
Gāzes krāsns, kas ir ļoti populāra daudzās pasaules valstīs, Laimas darbnīcā pagaidām tiek darbināta eksperimentālā režīmā. – Elektriskajā krāsnī ir oksidācijas atmosfēra, tātad tajā dabiski ir klāt skābeklis, savukārt gāzes krāsnī skābekli attiecīgā temperatūrā var atņemt, veidojot redukcijas dedzinājumu.
Pavisam drīz tiks uzmūrēta arī malkas krāsns – ķieģeļi ceplim jau sarūpēti. Māla traukus apdedzināt ceplī nozīmē to pašu, kā gatavot ēdienu uz malkas plīts dzīvās uguns. Tomēr daudzas speciālās porcelāna glazūras jāapdedzina īpašā režīmā, kas iespējams tikai ar temperatūras kontroli aprīkotā elektriskajā krāsnī.
Porcelāns ir Eiropas alķīmiķu baltais zelts, izturīgākais un smalkākais keramikas materiāls, kas top, sajaucot kaolīnu, laukšpatu un kvarcu. Tomēr skaistumam ir sava cena – tas ir kaprīzs, sarežģīts materiāls. Poras virpojot strauji uzsūc ūdeni un arī ļoti ātri izžūst. Laima saka – keramiķim ir ko mācīties mūža garumā.
Mālu māksliniece pērk no “Jelgavas keramikas”, bet akmens un porcelāna masu, kā arī glazūras sastāvdaļas pasūta Vācijā. Glazūras viņa veido pati, sajaucot vidēji sešas vai septiņas sastāvdaļas. Keramiķe atzīst, ka patīkot eksperimentēt gan ar trauku faktūru, gan ar formu.
