“Māte strādā bērniem – nākotnei” 0
Svētdien, 10. maijā, svinēsim Mātes dienu. Jautāju “LA” lasītājām: “Vai jūtat, ka sabiedrībā un ģimenē tiek cienīts un novērtēts mātes veikums?”
Aina Ābola Vecumniekos: “Jā, sabiedrībā ir cieņa pret mātēm, un tas ir saprotami, jo bez mammas taču nekas nevar notikt. Ja nebūs bērnu, nebūs nākotnes.
Man pašai ir trīs meitas, deviņi mazbērni un divi mazmazbērni, zinu, ka svētdien tuvinieki atbrauks ciemos ar puķēm, cienastu. Kurš nevarēs atbraukt, tas piezvanīs, viena no mazmeitām tagad dzīvo Romā.
Vecmāmiņas var saviem mazbērniem daudz laba iemācīt. Reiz meita bija pamanījusi, ka pēc ciemošanās pie manis mazdēls biežāk nekā iepriekš teicis vārdu “paldies”.
Mamma ir jāmīl! Man žēl, ka neesmu mammai savulaik daudz ko pateikusi, un nu to vairs nevar izdarīt.”
Agra Ziņģe Alūksnē: “Savulaik, kad strādāju bērnudārzā, ļoti gatavojāmies Mātes dienai. Ja mamma ir pelnījusi cieņu, tad viņa to saņem. Mani visvairāk satrauc, ka tik daudz bērnu atrodas bērnunamos. Draudzenes audžumeita ir paņēmusi vienu zēnu aizbildniecībā, nu viņam ir jau 17 gadi, redzu, ka aug labs puisis.”
Inese Krūmiņa Rīgā: “Rietumu sabiedrībā ir tendence nenovērtēt pietiekami augstu sievieti kā māti, jo sieviete tiek vērtēta kā darbaspēks. Un kaut kādā veidā karjeras sieviete tiek novērtēta augstāk. Bet jājautā, kā tas kalpo mums kā sabiedrībai. Jo karjeras sieviete pamatā strādā sev, bet māte strādā bērniem, nākotnei. Sievietes vairāk vai mazāk sekmīgi mēgina abas funkcijas apvienot, jo ģimenei ir grūti izdzīvot, ja ir tikai viens pelnītājs. To, ka esmu bijusi strādājoša māte, centos kompensēt brīvdienās, visā sadzīvē. Mēs ar dzīvesbiedru braucot visur bērnus ņēmām līdzi, tēlaini sakot, esam bijuši kā čigāni, kam pilna ratu pakaļa ar bērniem! Sabiedrībai ir pienācis laiks atvērt acis un padomāt ne vien par to, “kā es pats nodzīvošu savu dzīvi līdz galam”, bet arī par to, kas paliks aiz mums. Mātes ir tās, kas gādā, lai pēc mums būtu turpinājums.”
Austra Bērziņa Viesītē: “Katrai jaunai paaudzei ir tieksme dzīvot ar savu domu un prātu, darīt tā, kā paši uzskata par pareizu, un ne viss, ko vecāki sagādājuši, viņiem ir vajadzīgs. Piemēram, mūsu paaudze krāja grāmatas, bet jaunajiem galvenais ir dators. Dēlam un mazmeitai ir katram sava ģimene, viņi aizņemti darbos, taču, kad man ir vajadzīga palīdzība, to saņemu. Atceros, kā savulaik mamma mani gaidīja ciemos, bet dažureiz neatlika laika aiziet pie viņas, tāpat tagad gaidu ciemos savējos. Dzīves beidzamos gadus gan mamma pavadīja pie manis. Svētdien atbrauks ciemos mazmeita, tad dosimies apkopt kapus.”
