Māte “gūgle” un istabenis. Vai ikvienu svešvārdu varam latviskot? 9
To deviņu izdevumu vidū, kuri nesen saņēma Valsts valodas centra balvas par labu latviešu valodu, bija gan divi AS “Latvijas Mediji” izdevumi – “Latvijas Avīze” un žurnāls “36,6 C” –, gan žurnāls “Rīgas Laiks”, kuru apbalvošanas ceremonijā pārstāvēja tā literārā redaktore un korektore Guna Kalniņa.
Pagājšnedēļ G. Kalniņu kā latviešu valodnieci praktiķi un aizrautīgu valodas attīstības vērotāju Latvijas Nacionālā bibliotēka bija uzaicinājusi pastāstīt bibliotekāriem par jauniem vārdiem, kas rodas reizē ar jaunām lietām.
Gūglēšana, reklāmkarogs un bilde
Vai ikvienu svešvārdu varam latviskot? Uz to viens atbild ar “jā”, bet divi citi ar “nē”, vismaz 65 procenti no Gunas aptaujātajiem teikuši “nē”. Viņa uzsver, ka jaunas lietas un jēdzieni strauji nāk no visām pusēm un ir jāmāk par tiem runāt latviski.
G. Kalniņa sāka savu stāstījumu ar vārda “internets” vēsturi – kā viens vārds no sveša, nezināma brīnuma kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. (“Termins “Internets” tiek uzskatīts par īpašvārdu, un tas tiek rakstīts ar lielo burtu,” lasām “Vikipēdijā”. “Plašsaziņas līdzekļos un popkultūrā ir izveidojusies tendence uzskatīt to kā vispārēju jēdzienu vai sugas vārdu un līdz ar to rakstīt kā “internets”, bez kapitalizācijas. Vārds “internets” ir saīsināts no tehniska termina “starptīkls”. Bieži tas dēvēts vienkārši par “Tīklu”.”)
Daudziem, kas internetā meklē dažādas uzziņas, ikdienas sastāvdaļa ir arī “Google”, kas latviski tiek rakstīta kā “gūgle”. Tiek lietots arī lietvārds “gūglēšana” un darbības vārds “gūglēt”. “Interesantākais ir tas, ka svešvārdiem parasti neliek garumzīmes un neliek galotni “e”, bet šis hibrīdvārds “gūgle” ir izpelnījies latviešu valodnieku uzticību un latviešu valodā tiek piedāvāts šādā veidā,” stāsta G. Kalniņa. “Jaunie lietotāji to ir pieņēmuši.”
Zinām, kā savulaik “zīmols” sekmīgi aizstāja svešvārdu “brends”. Taču ne visiem valodnieku atradumiem ir tik veiksmīgs liktenis. Svešvārdam “baneris” bija apstiprināts latvisks termins “reklāmkarogs”, taču to zina retais. Jau 2009. gadā valodnieki bija sākuši domāt, ko darīt ar “tviteri” – ka būs “tvīti”, būs vajadzīgs darbības vārds “tvītot”, ka būs darītājs – “tvītotājs”. Ir arī “retvīts” vai “pārtvītojums”. Attīstoties tehnoloģijām, pavisam citāds ir kļuvis fotografēšanas process. Digitālajā laikmetā attēli visvairāk tiek iegūti nevis ķīmiskā, bet gan elektroniskā veidā. Vārds “fotografēšana” radies no vārdiem “gaisma” (grieķu: φως (phos) un grafēšana – gaismas nospiedums, kas ir uz sudraba plates, taču bildējot, piemēram, ar mobilo telefonu, nenotiek nekāda “gravēšana”. “Tagad valodnieki uzskata, ka arvien vairāk jālieto “bilde” – no vācu “Bild” – attēls,” saka G. Kalniņa.
Vēstule un viedpalīgi
“E-pasta vēstuli saukt par “e-pastu”, manuprāt, ir pilnīgi aplami,” uzsver literārā redaktore. “E-pasts ir visa tā sistēma, kas iestrādāta manā datorā, lai es varētu sarakstīties ar citiem cilvēkiem. Visu savu “e-pastu” nosūtīt kādam citam nemaz nav iespējams. Var vienu ziņu, vienu vēstuli.” Viņa iesaka rīkoties pēc valodnieka Alda Lauža ieteikuma un visas šīs ziņas jeb e-vēstules, ko saņemam vairākas dienā, saukt vienkārši par vēstulēm, nekabinot klāt “elektroniskās”. “Vēstule” ir Alunāna pašrocīgi veidots vārds. Tagad mēs diezgan reti saņemam uz laba papīra ar pildspalvu rakstītu vēstuli aploksnē ar uzlīmētu marku. Papīra vēstuli saņemot, cilvēks droši vien tā arī pateiks: “Saņēmu papīra vēstuli” vai “Saņēmu īstu vēstuli”. Jo tāda vēstule vairs nav ikdiena, bet teju vai greznība.
Gunai labs atradums šķiet vārds “viedpalīgs”, ar ko apzīmē gan pašgājējus putekļsūcējus, gan rokaspulksteņus, kuri vienlaikus kalpo arī kā asinsspiediena mērītāji u. tml. Skaniski “viedpalīgs” asociējas ar “dievpalīgu”. Guna spriež, ka vajadzējis lielu uzdrīkstēšanos, lai angļu “smart” vietā lietotu nevis “gudrais” vai “zinošais”, bet “viedais” – vārdu, kurš pirms tam šķita drusku vecmodīgs, arhaisks, taču ņemts no cildenās leksikas.
Moderns termins ir “pratība” – lasītpratība, finanšpratība u. tml. Taču “pratība” nav tas pats, kas “prasme”. Lasītprasmei pietiek zināt burtus un saboksterēt vārdus, bet lasītpratība nozīmē, ka cilvēks saprot visu, kas rakstīts, māk izmantot pievienotos grafikus utt.
Koučs un lēkšana uz ecēšām
Vārda “brančs” vietā valodnieki iesaka “vēlbrokastis”, taču ēstuvju īpašnieki turpina piedāvāt “branču”, jo varbūt domā, ka tas klientus vairāk ieintriģē. Guna teic, ka viņai nepatīk vārdi “brančs” un “koučs”, ko var aizstāt ar “spējraisis”, “izaugsmes veicinātājs” vai “spēju atraisītājs”. Taču vai šie apzīmējumi šķitīs pietiekami pievilcīgi tiem, kuri šos “kouča” pakalpojumus grib pārdot?
G. Kalniņa atcer, ka lekcijā studentiem teikusi – viņai vārds “koučings” šķiet neveikli darināts, ar izskaņu “-ing” tas asociējas ar kādu “cum tinglingling” un atgādina kārkluvāciešu leksiku. Bet jaunieši uz šo salīdzinājumu nekādi nereaģējuši, jo izrādījies, ka viņi nezina, kas ir kārkluvācieši. To, ka jaunā paaudze vairs nesaprot savu vecāku lietotus frazeoloģismus, Guna ilustrē ar citu piemēru. Kad brālis Amerikā studējošai meitai, kura cītīgi sporto un, ļoti daudz trenēdamās, mazliet nodarījusi pāri savai veselībai, skaipā sacījis: “Nelec uz ecēšām!”, viņa pārjautājusi: kas ir ecēšas, kur es uzlecu, un ko tu man gribi teikt? Mūsu acu priekšā slīd no rokām ārā šī valodas bagātība – frazeoloģismi, jo, ja tos nelietojam, tad nevaram saglabāt.
Asprātis “medbrālis”, kurš strādā māsas amatā
Dzīve mainās, valoda tai līdzi, un vārdi, kurus vēl nesen lietojām tikai vīriešu dzimtē, tagad ir arī sieviešu dzimtē, piemēram, šoferis – šofere, pulkvedis – pulkvede, pilsētas mērs – mēre. Un pretēji – tradicionālās sieviešu profesijās strādā vīrieši. Piemēram, man nesen draudzene stāstīja, ka bērnudārza grupiņā strādā jauns puisis – auklis. Guna Kalniņa piemin, ka ir arī profesija “istabenis”, un es nodomāju, ka šis vārds man nesen būtu lieti noderējis, rakstot par Ēģipti, kur viesnīcās kā istabu uzkopējus esmu redzējusi tikai vīriešus.
Taču medicīnas māsas profesija joprojām klasifikatorā ir ierakstīta kā “māsa”, un nav nekāda “medbrāļa”, kā sevi dēvē dažs topošais ārsts. Tā kā G. Kalniņa, stāstot par šo šad un tad tomēr plašsaziņā sastopamo, taču skaužamo apzīmējumu, atsaucas uz Latviešu valodas aģentūras galveno lingvisti Diti Liepu, pajautāju Ditei pašai, kāpēc nevajadzētu lietot šo asprātīgo vārdu “medbrālis”. Viņa skaidro, ka arī saliktenis “medmāsa” radies padomju laikā, tieši tulkojot “medsestra”, un ka toreiz bija “modē” tādi vārdi kā kultorgi, fizorgi, pat “prorabi”, bet latviešu valodā pareizs profesijas nosaukums ir “māsa”. Ja kāds vīrietis sāk strādāt šajā profesijā, tad, darba līgumu slēdzot, viņš parakstās, ka strādās “māsas” amatā.
