Māte bez galvas, pati bez matiem. Elizabeti I Tjūdoru joprojām uzskata par vienu no spilgtākajiem monarhiem Anglijas vēsturē 3
Arnis Terzens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Elizabete I Tjūdora ieņēma Anglijas karalienes troni no 1558. līdz 1603. gadam, un viņu joprojām uzskata par vienu no spilgtākajiem monarhiem Anglijas vēsturē. Dēvēta gan par karalieni–jaunavu, feju karalieni un pirātu aizgādni, gan tostarp arī par pirmo Albionas dzelzs lēdiju, spāņu Neuzvaramās armādas uzvarētāju un arī Šekspīra teātra iedibinātāju. Kad Elizabetes kronēšanas laikā pūlī atskanēja sašutuma pilnas vaimanas, ka, ak dievs, mūs atkal valdīs sieviete, visdrīzāk, neviens pat nespēja iedomāties, ka sekojošā viņas 45 gadus ilgā valdīšana kļūs par faktiski vienu no ievērojamākajiem un slavenākajiem periodiem Anglijas vēsturē, ko turklāt dēvēs par tās “zelta laikmetu”.
Piedzimšana – un jau uzreiz fantastiska intriga
Elizabete nākusi pasaulē karaļa pilī Grinvičā 1533. gada 7. septembrī.
Šis fakts neiepriecināja absolūti nevienu no piederīgajiem, viņas māti ieskaitot.
Karalim Henrijam VIII viena meita jau bija – princese Marija no pirmās laulības ar Aragonas Katrīnu, tāpēc vēl viena “ne–dēla” piedzimšana rosināja vispārēju vilšanos, savukārt karalim tas sākotnēji izraisīja nevaldāmu niknumu, kas drīz pārgāja neslēpti naidīgās skumjās. Jaundzimusī savu vārdu iemantojusi par godu tēva Henrija VIII mātei Jorkas Elizabetei.
Un jau tā paša gada decembrī mazā Elizabete nonāca faktiski izsūtījumā. Viņu nogādāja ne pārāk tālu no Londonas esošajā vienā no karaļa rezidencēm Hetfīldā. Vecāki viņu tur apmeklēja reti, lai gan Anna Boleina bijusi ļoti pieķērusies meitai. Turklāt laikabiedri apgalvojuši, ka patiesībā jau arī Henrijs VIII neesot bijis pilnībā vienaldzīgs pret meitu, taču allaž uzsvēris, ka šā bērna galvenā problēma esot tikai viena, proti, dzimums.
Elizabetei bija divi gadi un astoņi mēneši, kad viņa zaudēja māti. Anna tā arī nespēja dzemdēt dēlu, tāpēc karalis Henrijs VIII izlēma no viņas vienkārši atbrīvoties, palūdzot saviem rokaspuišiem sapiņķerēt iespējami efektīvāku apsūdzību.
Kā zināms, tas izdevās – 1536. gada 19. maijā Annai Boleinai apsūdzībā “par valsts nodevību” publiski nocirta galvu.
Henrijs VIII strauji apprecējās ar Džeinu Seimūru, savukārt mazo Elizabeti līdz ar to pasludināja par dzimušu ārlaulībā (tieši tāpat kā gadījumā ar princesi Mariju).
Biogrāfi pauduši, ka savus kuplos, zeltaini rudos matus, gareno un ovālo seju, smalkās lūpas un jau no dabas ļoti gaišo ādu Elizabete mantojusi no saviem senčiem Tjūdoriem, savukārt no mātes viņai tikušas melnās un dziļdomīgās acis un smalkie pirksti. Elizabetes augums bijis 164 centimetri, kas faktiski uzskatāms par pietiekami lielu 16. gadsimta sievietēm.
Izraidīšana un atgriešanās galmā
Karalis Henrijs VIII ar bērniem Eduardu (vēlāko karali Eduardu VI), Mariju (karalieni Mariju I Tjūdoru) un Elizabeti (karalieni Elizabeti I). Aizmugurē – galma āksts Vils Sommers.
Neskatoties uz to, ka Elizabete skaitījās apzīmogota kā “neizdevusies” karaļa atvase, tomēr ar viņas audzināšanu un skološanu nodarbojās labākie Kembridžas pasniedzēji: jauni, mēreni brīvdomīgi reformācijas ideju atbalstītāji.
Elizabete jau kopš mazotnes uzrādījusi savas iedzimtās spējas: viņai labi padevās matemātika un dabaszinības, kā arī valodas – 10 gadu vecumā viņa jau varēja labi sazināties latīņu, grieķu un franču valodā, bet vēlāk pilnībā apguva arī vācu un spāņu valodu. Turklāt biogrāfi uzsvēruši, ka Elizabetes zināšanas “mirušajā” latīņu valodā bijušas spīdošas – viņa ne tikai brīvi lasījusi romiešu autoru darbu oriģinālus, bet arī bez piepūles uzturējusi saraksti ar savu pamāti Katrīnu Parru.
Mazliet vēlāk Elizabetei pievienojās arī pusbrālis Eduards, kuru karalim Henrijam VIII bija dāvājusi trešā sieva Džeina Seimūra, kā dēļ monarhistiskajā ģimenē bija iestājusies pat neparasti miermīlīga atmosfēra. Karalim beidzot bija likumīgs mantinieks, savukārt viņa meitas līdz ar to bija samierinājušās ar savu “ārlaulībā dzimušo” statusu, vismaz ārēji.
Tad pienāca 1547. gada 28. janvāris – diena, kurā Elizabete saņēma ziņu par tēva nāvi. Henrija VIII testaments pauda, ka troni viņš nodod dēlam Eduardam, bet tajā gadījumā, ja Eduards nomirst, neatstājot savus mantiniekus, par nākamo pretendenti kļūst tomēr Henrija VIII pirmdzimtā meita Marija, kas nākusi pasaulē viņa pirmajā laulībā ar Aragonas Katrīnu, un viņas bērni, un tikai tad uz to varētu pretendēt arī Elizabete un vēlāk arī viņas bērni.
Acīmredzami sarežģīta un katrā ziņā Elizabetei praktiski teju vai neiespējama izredžu kombinācija.
Tostarp būtiskākais tomēr bija tas, ka ar šādu savas pēdējās gribas paudumu despotiskais un dzīves nogalē jau mēreni vājprātīgais karalis Henrijs VIII tomēr oficiāli atzina par savām likumīgajām atvasēm abas meitas, tādējādi varbūt arī ne gluži piešķirot viņām cerību likt galvā Anglijas monarha kroni, bet vismaz uz pietiekami cienīgām laulībām ar jebkuras Eiropas valsts jebkuru princi.
Drīz pēc tēva nāves Elizabete apmetās Oldmanoras muižā Čelsijā – kopā ar pamāti Katrīnu Parru, kura pēc oficiālā sēru perioda beigām, daudziem par lielu pārsteigumu, teju vai steigšus apprecējās ar veiklo galma intrigantu Tomasu Seimūru jeb tātad jaunā (faktiski – mazgadīgā) karaļa Eduarda VI tēvoci. Tiesa, Seimūrs bija jau par daudz patmīlīgs – viņam nepietika tikai ar to, ka Seimūru klans atrodas ļoti tuvu Anglijas tronim, viņš gluži noteikti vēlējās sasniegt vairāk.
Kāda no mūsdienās grūti viennozīmīgi apstiprināmām versijām pauž, ka Seimūrs vispār esot vēlējies apprecēt Elizabeti un, arī neskatoties uz to, ka viņa vēl bija praktiski tikai bērns, esot pat uzsācis visnotaļ uzstājīgi viņu aplidot. Vēl vairāk: vairāki avoti norādot uz to, ka tur vispār esot bijušas abpusējas simpātijas…
Katrīna Parra, arī neskatoties uz to, ka no sirds gluži mātišķi mīlējusi savu pameitu, sajutusi personīgo apdraudējumu un tādēļ bijusi spiesta 1548. gadā Elizabeti aizsūtīt atkal kaut kur tālu prom – šoreiz uz Hartfordšīras muižu, kas atrodas Češantā. Avotos piebilsts, ka uz turieni viņai līdzi devies arī uzticamais skolotājs, filozofs un vēsturnieks Rodžers Ešams, kuram piemitušas tam laikam lieliskas zināšanas un kuru vēlāk visu dzīvi Elizabete pieminējusi tikai atzinīgi.
Neilgi pēc dzemdībās mirušās Katrīnas Parras, šķiet, gluži pamatoti dažādos avotos par avantūristu dēvētais Seimūrs 1549. gada janvārī pat izšķīrās par mēģinājumu veikt valsts apvērsumu. Tas viņam neizdevās, un atbilstoši Eduarda VI pavēlei karaļa tēvocim izpildīja nāvessodu.
Tomēr saistībā ar to nelāgākais bija tas, ka aizdomas par līdzdalību sazvērestībā krita arī uz Elizabeti, taču viņai izdevās pārliecinoši pierādīt savu nevainīgumu.
Eduards VI, kurš par Anglijas karali deviņu gadu vecumā kļuva 1547. gadā, savu māsu Elizabeti beidzot uzaicināja uz galmu. Tas gan notika tikai 1551. gadā. Lai kā arī būtu, bet avotos vēstīts, ka viņi vienmēr viens pret otru izturējušies ar neviltotām simpātijām, un Elizabete jutusies patiesi satriekta, uzzinot, ka 1553. gadā vēl ļoti jaunais (16 gadu vecumā) karalis Eduards VI pēkšņi nomiris no tuberkulozes. Tiesa, Eduards diemžēl jau piedzimis ar faktiski neglābjami vārgu veselību.
Monarhistisko intrigu dzīparu raksti
Tālāk sekoja jau ļoti raibu notikumu kaleidoskops. Dažādu intrigu rezultātā cita sazvērnieku grupa spēja panākt to, ka vispirms mazgadīgais Eduards VI oficiāli mainīja troņmantošanas likumu, nezin kāpēc jau agrā bērnībā par savu mantinieci tronī pasludinot attālo radinieci un draudzeni, Henrija VII mazmeitu Džeinu Greju, kura vispār nebija figurējusi nevienā no likumīgajām Henrija VIII testamenta kombinācijām, un pēc zēna nāves tas tā arī īstenojās.
Lielākajai daļai tas tik ļoti nepatika, ka valstī uzliesmoja plaši nemieri.
Iesākās tobrīd vēl tikai 17 gadus vecās Džeinas Grejas un Henrija VIII un Aragonas Katrīnas pirmdzimtās meitas princeses Marijas Tjūdoras atbalstītāju reāla, bruņota pretstāve, kurā salīdzinoši viegli uzvarēja pēdējie, gāžot no troņa Džeinu Greju, kura tur reāli karalienes statusā sabija nepilnas desmit dienas. Marija bija skarba: notiesāja Džeinu Greju un pēc pusgada viņai publiski nocirta galvu.
Saistībā ar Elizabeti var piebilst, ka šajā gadījumā viņai neviena no konfliktā iesaistītajām pusēm nebija izdevīga. Proti, ja uzvarētu Džeina Greja, tad Elizabete automātiski atkal zaudētu savu vietu troņa potenciālo mantotāju sarakstā, lai gan vienlaikus viņa tad arī varētu pilnībā brīvi piekopt sev tik ļoti tuvo kristietības novirzienu protestantismu.
Savukārt, ja uzvarētu viņas pusmāsa Marija, viņa gan formāli paliktu jau teju vai kā nākamā troņa pretendente, taču viņas stāvoklis kareivīgi katoliciski noskaņotajā karaļnamā kļūtu absolūti bīstams. Katrā ziņā pēc Marijas atbalstītāju uzvaras un viņas kļūšanas par Anglijas karalieni Elizabete pati izvēlējās piesardzīgi palikt Hetfīldā. Viņas laiks vēl nebija pienācis.
1553. gada oktobrī atbilstoši Henrija VIII vēlējumam Londonā par Anglijas karalieni kronēja Mariju I Tjūdoru, kurai tobrīd bija 37 gadi. Uzreiz var piebilst, ka vismaz 20 no šiem savas dzīves gadiem viņai bija skarbu pārbaudījumu laiks, kas būtiski iespaidoja viņas veselības vispārējo stāvokli, taču beigās viss vainagojās pat sekmīgāk, nekā vispār varēja cerēt. Vismaz uz viņas dzīves pēdējiem pieciem gadiem.
Jau kopš pirmajām valdīšanas dienām Marija I rīkojās ļoti aktīvi un apņēmīgi. Viņa par savu galveno uzdevumu uzskatīja Anglijas atgriešanu atpakaļ katoļu baznīcas pārvaldībā, lai gan situācija patiešām nebija vienkārša: lielākā daļa Anglijas iedzīvotāju joprojām bija katoļi, taču šaurs Henrija VIII un Eduarda VI valdīšanas laikā noformējies protestantisko augstmaņu slānis bija iemantojis neproporcionāli lielu sabiedrisko ietekmi.
1554. gada janvārī pārliecinātais protestants Tomass Vaijets nolūkā nepieļaut Marijas un Spānijas Filipa laulības sarīkoja dumpi. Iespējams, sazvērnieku patiesais, slepenais nolūks bija jau tad Anglijas monarha tronī iesēdināt Elizabeti, taču pēc dumpja apspiešanas katoļu izmeklētāji nespēja no dumpiniekiem izspiest nevienu liecību pret Elizabeti, pat ar visšaušalīgāko spīdzināšanu. Lai kā arī būtu, bet Marija I tomēr lika arestēt pusmāsu un ieslodzīt viņu Tauerā, taču atbilstoši Slepenās padomes pieprasījumam saglabāja viņai dzīvību. Pagaidām.
Sabiedrībā norūga draudīga neapmierinātība ar šo un vispār kopumā asiņaino karalienes Marijas I rīcību, kas turklāt jo īpaši bīstama kļuva pēc tā, kad 1554. gada vasarā Londonā ieradās Spānijas Filips, kurš drīz kļuva par Marijas I dzīvesbiedru. Savu kāzu priekšvakarā karaliene vismaz atbrīvoja no ieslodzījuma pusmāsu, apgalvojot, ka šādu viņas lēmumu rosinājis tas, ka pat pirms nāvessoda izpildīšanas Tomass Vaijets apzvērējis: “Milēdija Elizabete par sazvērestību neko nav zinājusi.”
Tiesa, Elizabete nedrīkstēja palikt galmā, saņemot faktiski izsūtījumu uz Oksfordšīras grāfistes Vudstokas pili, un tur viņai bija aizliegts rakstīt vēstules, savukārt grāmatas piegādāja tikai atbilstoši stingri izveidotam un apstiprinātam sarakstam.
Taču arī šajā situācijā īpaši savdabīgi bija tas, ka, neskatoties uz visu iepriekš minēto, Elizabete joprojām palika pilnībā likumīga un oficiāla troņa pretendente. Un par to, ka kaut kad tas patiešām tā arī varētu notikt, vilinoši liecināja fakts, ka Marija I un Filips tā arī nespēja radīt savus pēcnācējus.
Kādā brīdī Elizabetei bija ļauts atgriezties Hetfīldā, turklāt drīz noskaidrojās arī tas, ka Spānijas Filipam tagad pēkšņi pret Elizabeti radušās ievērojami dziļākas jūtas nekā pret savu likumīgo sievu, kuru viņš esot uzskatījis par aukstu un atbaidoši drūmu būtni. Un Marija I diemžēl patiešām bija ar acīmredzami sabeigtu veselību, ko no vīra jau nu nekādi nevarēja noslēpt. Iespējams, tieši tāpēc Filips ļoti tālredzīgi un laikus vēlējās uzturēt labas attiecības ar nākamo troņa mantošanas pretendenti.
Un jau ļoti drīz jeb precīzi 1558. gada novembra sākumā Marija I gluži skaidri saprata, ka šajā pasaulē aizvada pēdējās dienas.
Slepenā padome uzstāja, lai viņa pati oficiāli par troņa mantinieci nozīmē savu māsu Elizabeti.
Taču neglābjami slimā Marija I vēl esot ietiepusies, jo labi apzinājās, ka Elizabete pārliecinoši atgriezīs Anglijā protestantismu, tāpēc katoliski raksturīgā apmātībā pat nāves gultā nevēlējās kaut vai domās pieļaut tādu iespēju. Taču beigās šeit savu lomu līdz galam esot nospēlējis Filips, kurš tomēr spējis mirstošo Mariju I pierunāt pakļauties savu padomnieku prasībai, jo arī viņš labi saprata, ka pretējā gadījumā valsts var iegrimt ļoti smagā pilsoņu kara haosā. Kā tas turklāt faktiski vienalga notika…
Karaliene Marija I nomira 1558. gada 17. novembrī. Saistībā ar personīgo asiņaino atriebšanos neskaitāmām konkrētām personām un tostarp arī reliģiski citādi domājošo vajāšanu viņa vēsturē saglabājusi iesauku Marija Asiņainā jeb Asiņainā Mērija.
Šķīstības zvērests jeb alkas pēc nedalāmas varas
Jau pati Elizabetes ierašanās Londonā 1558. gada novembra beigās, lai iespējami labāk sagatavotos kronēšanai, bija grandiozi tautas svētki.
Tajā mirklī viņai bija 25 gadi, un atbilstoši 16. gadsimta mērauklām, kad pārliecinošais vairākums cilvēku tikai retos gadījumos nodzīvoja ilgāk par 50 gadiem, tas dīvainā kārtā jau skaitījās pietiekami cienījams vecums, tāpēc Elizabeti vairs neuzskatīja par nezin kādu “jauno”. Tiesa, visviet uzsvērts: uz kronēšanu viņa bija apzināti saposusies tā, lai izskatītos ievērojami jaunāka par savām vienaudzēm, proti, “nu, tā – uz visiem sešpadsmit”…
Elizabete turklāt bija ņēmusi vērā galma matemātiķa un astrologa Džona Dī ieteikumu savu kronēšanu rīkot tieši 15. janvārī, jo tā, pirmkārt, esot “astroloģiski vislabvēlīgākā diena”, otrkārt, tam bija vēlams notikt tūlīt pēc Ziemassvētku svinēšanas laika, lai tādējādi tauta sajustu, kā jaunā karaliene savai Anglijai uzdāvina papildus vēl vairākas svētku dienas. Vudstokas muižā, kur nākamā Anglijas karaliene atradās tādā kā savdabīgā izsūtījumā, viņa pati jau bija līdz pēdējai detaļai smalki izdomājusi visas svinību nianses.
Elizabete savai kronēšanai bija izvēlējusies vairāk nekā bagātīgi izciliem dārgakmeņiem nošūtu sarkanu samta kleitu. Ceremonijā vispirms viņai galvā uzlika Tjūdoru kroni – to, kas savulaik piederējis viņas tēvam Henrijam VIII, taču tas viņai bija par lielu, visu laiku draudot burtiski nogāzties no galvas. Vēlāk šo relikviju nomainīja ar speciāli Elizabetei izgatavotu karalienes kroni.
Ceremonija Vestminsteras abatijā notika latīņu valodā, taču jaunā karaliene un viņai pietuvinātie visus vārdus izrunāja skaidrā tā laika angļu valodā.
Turklāt tas kļuva faktiski arī par vienu no pirmajiem jaunā monarha rīkojumiem – turpmāk dievkalpojumiem jābūt saprotamiem visiem angļiem.
Vēl pūlī čukstēja, ka Elizabete esot kronēta kā “prastmataina”. Proti, tajā laikā Anglijā pieaugušas sievietes savus matus centās paslēpt zem dažādām galvassegām, jo brīvi izlaistus matus varēja atļauties nēsāt tikai jaunas neprecētas meitenes. Savukārt ar vispār neapsegtu galvu staigāja tikai tā dēvētās vieglas uzvedības sievietes. Pēc kronēšanas kļuva skaidrs, kāpēc Elizabete ieradusies izlaistiem matiem un bez galvassegas.
Viņa bija iecerējusi ar visu savu tēlu uzskatāmi simbolizēt nevainību un skaļi izteica frāzi, kuru toreiz gan neviens vēl lāgā neesot ņēmis nopietni: “Dieva slavēšanai valsts interesēs esmu nesatricināmi izlēmusi ievērot šķīstības zvērestu. Paraugieties uz manu valsts gredzenu [zīmoggredzenu] – ar to esmu jau salaulāta ar dzīvesbiedru, kuram līdz pašai kapa malai būšu uzticīga. (..) Mans dzīvesbiedrs – Anglija, bērni – mani pavalstnieki. (..) Vēlos, lai uz mana kapakmens būtu rakstīts: “Dzīvoja un nomira kā karaliene un nevainīga.””
Pētnieki atzinuši, ka palicis neizzināts tas, kāpēc Elizabete jau tad tik ietiepīgi noliedza pat pašu iespēju, ka varētu kādreiz apprecēties.
Un jau tajā laikā galminieki izvirzīja un dedzīgi apsprieda neskaitāmas versijas. Nākusi pasaulē despotiskā un, kā uzskata vairākums mūsdienu pētnieku, psihiski ne gluži veselā tēva Henrija VIII un mātes Annas Boleinas ģimenē, pēc tā, kad tēvs bija licis mātei nocirst galvu “par karaļa un troņa nodevību”, iespējams, viņa bija apguvusi galveno mācību: viena lieta ir aizrauties ar vīriešiem, cita – precēties ar viņiem un tādējādi nonākt atkarībā…
Figurēja arī versija, ka karalienei bijis kāds būtisks fizisks defekts, kura dēļ viņa nemaz nevarēja pilnvērtīgi piekopt laulības dzīvi. Tiesa, tas jau tajā laikā vairākumam baumotāju šķita maz iespējams variants. Turklāt biogrāfi vispār atļāvušies apšaubīt Elizabetes šķīstību jeb nevainību, uzskatot, ka, visdrīzāk, godkārīgā un ambiciozā karaliene ar savu iedzimto neatkarīgo raksturu principā jau neliedza sev prieku baudīt mirkļus vīrieša skavās, taču ļoti savdabīgā veidā tiekusies īstenot absolūti vienpersonisku varu, tāpēc tuvāk gan sev nevienu nav laidusi.
Kā patiešām ļoti tālredzīga un lietpratīga politiķe viņa jau agri sapratusi: vīra un līdz ar to neizbēgami teju vai obligātā kārtā pasaulē laižamā troņa mantinieka esamība varētu nopietni pavājināt viņas pašas visādi citādi absolūti neierobežoto varu. Iespējams…
Jau uzreiz pēc kronēšanas ceremonijas galma sulaiņi sāka izdāļāt dāvanas trūcīgajiem iedzīvotājiem: katru dienu desmitiem cilvēku saņēma pa pieciem pensiem, bet vēlāk ievērojamu daudzumu naudas un dažādu sīku dāvaniņu izsniedza arī Lieldienās. Savukārt izbraucienos karaliene pati allaž ap karieti pulcināja prāvus trūkumcietēju pūļus, tādā veidā iztērējot vidēji 240 sterliņu mārciņas gadā.
Karalienes pirmie lietpratīgie soļi
Londonas Tauers ilgu laiku bija Anglijas monarhu dzīvesvieta, kopš 1190. gada – arī cietums un karalisko dārgumu glabātava. Tauera cietumā bija ieslodzīta gan Elizabetes I māte Anna Boleina, gan arī Marijas I Tjūdoras valdīšanas laikā pati princese Elizabete…
Jau 1559. gada 25. janvārī darbu uzsāka pirmais tā dēvētais Elizabetes parlaments. Jaunā karaliene nebija naiva un izlutināta jaunava, tāpēc labi apzinājās, ka vēl bez mūžīga goda un bijāšanas viņa kā karaliene iemantojusi arī smagu nastu, jo tajā laikā Anglija (faktiski tieši tāpat kā visa Eiropa) bija sašķeltāka par jebkuru mūsdienu eiropiešu sabiedrību (varbūt vēl ne gluži ar tik kropli melnbaltu “pareizā” un “nepareizā” viedokļa koncepciju), un tas turklāt bija savstarpēji skarbi neiecietīgais dalījums kristietības novirzienu pielūdzējos – katoļos un protestantos. Tolaik tas bija nopietni, patiešām. Nopietnāk nemaz nevarēja būt – faktiski nepārejošs, asiņains pilsoņu karš.
Elizabete centās būt saprātīga un cēlsirdīga, vairāk domājot par nākotni, mazāk par acumirklīgu atriebību visiem un ikvienam, kurš vien savulaik viņai kaut ko pamanījies nodarīt.
Pilnībā pretēji virknei priekšgājēju un jo sevišķi viņsaulē aizgājušajai Marijai viņa nepakļāva represijām absolūti nevienu no iepriekšējās valdnieces kaismīgajiem līdzgaitniekiem un protestantisma pretiniekiem.
Ar savu īpašo “Aktu par viendabīgumu” jaunā karaliene apliecināja, ka strikti ievēros reformācijas kursu, ko bija uzsākuši Henrijs VIII un Eduards VI, taču vienlaikus katoļiem nebija aizliegts Anglijā noturēt savas mises. Saistībā ar to, ka sieviete nevarēja kļūt par kristiešu baznīcas galvu, Elizabete šajā aktā bija pasludinājusi sevi vienkārši par “augstāko valdnieci”. Praktiski visi biogrāfi un mūsdienu pētnieki apgalvojuši, ka šis reliģiskās iecietības pasludināšanas akts esot pasargājis Angliju no patiešām īsta, postoša un asiņaina pilsoņu kara un tas esot bijis viņas pašas izauklēts lēmums.
Laikabiedri savās atmiņās vēstījuši arī to, ka jau kopš pirmās valdīšanas dienas Elizabete izcēlusies ar neparasti lielām darba spējām, rūpīgi un prasmīgi lasot un sastādot gan ārvalstu depešas, gan vēstījumus privātpersonām. Tā laika galma dzejdaris Džons Haringtons liecinājis, ka Elizabete bijusi tas cilvēks, kurš varējis vienlaikus gan rakstīt vēstuli, gan diktēt vēl kādu citu un tostarp arī risināt ar klātesošajiem itin saviesīgu sarunu. Esot zināms, ka kopumā no aptuveni 15 000 Elizabetes parakstīto vēstuļu un rīkojumu, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, vismaz 2500 viņa vai nu uzrakstījusi pati, vai arī pilnībā nodiktējusi.
Elizabete gluži patstāvīgi bija izvēlējusies un izlasījusi daudz tā laika labāko pieejamo grāmatu – no Platona līdz Tomasam Moram. Kļuvusi par karalieni, viņa pilnībā bez tulku palīdzības varēja brīvi sarunāties ar ārvalstu vēstniekiem. Vēlāk daudzi atzinuši, ka viņu droši varēja uzskatīt par sava laikmeta vienu no izglītotākajām sievietēm, lai gan teju visās savās vēstulēs allaž piebilduši arī to, ka pamata izpausmēs viņa tomēr bijusi ļoti kaprīza sieviete. Arī mēreni neizlēmīga. Piemēram, izsludinādama kārtējo rīkojumu, viņa jau burtiski pēc dažām dienām varēja to atcelt. Dažkārt tam pat pieticis burtiski ar vienu stundu. Tajās pašās atbildīgo līdzgaitnieku vēstulēs pausts, ka “tāds haotiskums visiem laupījis naktsmieru”.
Bet visvairāk galminiekus nevaldāmi kaitinājusi Elizabetes maniere dāsni apbalvot par favorītiem dēvētos aktīvākos pielīdējus, kuriem viņa nekad nežēloja naudu, dārglietas, īpašumus un augstus valsts amatus.
Savukārt galma dāmām nācās bezierunu kārtā pieņemt savas karalienes godkārību un arī greizsirdību. Elizabete nekad nesamierinājās ar to, ka pēkšņi kāda dāma viņai līdzās izskatījās labāk un greznāk ģērbusies. Vēl vairāk – tādas drosminieces nekavējoties izraidīja no galma, aizsūtot kaut kur ļoti tālu prom.
Visā savas valdīšanas laikā tikai un vienīgi Elizabete bija nevis vienkārši galvenā, bet faktiski arī vienīgā modes noteicēja savā karaļvalstī. Reiz kādā oficiālā pasākumā Oksfordā viņa publikas priekšā iznāca cimdos, kuru atloki bija pagarināti līdz elkoņiem, un tie burtiski acumirklī kļuva populāri visā Anglijā. Biogrāfi vēstījuši, ka Elizabetes garderobē bijis vismaz trīs tūkstoši kleitu. Tāpat esot zināms, ka viņa ieviesusi augstās apkaklītes, kas gulēja tieši uz pleciem un tādējādi apslēpa dažādas ķermeņa nepilnības. Visos oficiālajos portretos Elizabete attēlota slēgtā apģērbā un ar lielu rotaslietu daudzumu uz kakla. Tostarp arī piebilsts, ka viņa savā testamentā kā vienu no galvenajām prasībām iekļāvusi kategorisku lūgumu neapsekot viņas ķermeni pēc viņas nāves (nav pieejama pilnībā droša informācija par to, vai tas patiešām arī ievērots)…
Precinieki bez cerībām
Zīmīgi, ka jau 1559. gada 10. februārī Elizabetes pašas sasauktais parlaments, kuram viņa lāgā nevarēja iebilst (tur patiešām ir virkne savdabību, taču par tām šajā reizē nerunāsim), oficiāli vērsās pie karalienes ar aicinājumu pacensties nodrošināt Anglijas troni ar likumīgu mantinieku. Proti, viņa faktiski saņēma norādījumu uzsākt piemērota dzīvesbiedra meklēšanas procedūru.
Eiropas monarhi vēl neko nezināja par Elizabetes iekšējo bezlaulības motivāciju, tāpēc nenogurstoši piedāvāja jaunajai Anglijas karalienei savu roku un sirdi.
Pirmais bija Spānijas Filips, Asiņainās Mērijas atraitnis. Rakstiski noformētajā vēstījumā viņš atklāti paudis, ka esot “gatavs uzņemties valsts pārvaldību, kas vairāk piemērota tieši vīrietim”, un turklāt vēl bez tā mudinājis Elizabeti atteikties no protestantisma un pieņemt katoļticību, jo jau tajā laikā šāda “ticības nodevība” kristiešu apritē bija ierasta lieta. Nav grūti iedomāties, ka iepriekšminētās Elizabetes potenciālās vienvaldīšanas koncepcijas ietvaros šādam piedāvājumam nevarēja būt pat ne mazāko izredžu.
Vēl bija precību piedāvājums no Austrijas erchercogiem Frederika un Kārļa Habsburgiem un Zviedrijas kroņprinča Erika, kam pievienojās arī Anžujas, Savojas, Nemuras, Ferāras, Golštīnas un Saksijas hercogi un arī grāfi Arāns un Arundels. Taču, iespējams, visinteresantākais fakts ir Krievzemes cara Ivana Bargā vēršanās pie Anglijas karalienes ar piedāvājumu kļūt par viņa dzīvesbiedri. Viņš nosūtījis Elizabetei virkni briljantu, taču līdzīgi daudziem citiem atteikumu saņēmušajiem pretendentiem arī krievu monarhs beigās neizturēja un nosūtīja viņai visnotaļ rupjā toņkārtā ieturētu vēstuli, kurā nodēvēja viņu par “lētu meiču”. Lai gan, arī neskatoties uz šo incidentu, vēlāk abu šo valstu vadītāji esot pratuši uzturēt mēreni solīdas savstarpējās attiecības.
Bet parlaments tomēr turpināja neatlaidīgi uzstāt, lai Elizabete beidzot izvēlas sev precinieku. Viņa nevarēja pilnībā atklāti pat diskutēt ar savu parlamentu, tāpēc vienkārši vilka laiku, nemitīgi un nenogurstoši sniedzot citu pēc citas dažādas absolūti sievišķīgi izvairīgas atbildes. Proti, viņai azotē bija gan dotais šķīstības solījums, gan mūža simpātijas pret Robertu Dadliju (arī Lesteras grāfs)…
Karalienes favorīts – vairāk nekā draugs
Izrādās, 1562. gada beigās, smagā formā izslimojot bakas, Elizabete bija noteikusi, ka savas nāves gadījumā par karaļvalsts lordu–protektoru jeb faktiski pagaidu karali iecēlusi Robertu Dadliju, par ko viņš pats praktiski pat nemaz lāgā nav zinājis. Vienlaikus Elizabete arī kārtējo reizi galminiekiem kaismīgi apliecinājusi, ka viņai un Dadlijam “nekad neesot bijis nekā vulgāra”. Biogrāfi pauduši: arī pašās mūža beigās karaliene nesatricināmi apgalvojusi, ka aiziet viņsaulē nevainīga.
Bet kas īsti bija šis lielā mērā noslēpumainais personāžs Roberts Dadlijs?
Kādā brīdī par lielu apdraudējumu arī no troņa it kā ļoti attālinātās Elizabetes dzīvībai pēkšņi bija kļuvusi pusmāsa Marija, kura ar līdzdalībnieku aktīvu palīdzību 1553. gadā kļuva par Anglijas karalieni un jau praktiski pirmajā piegājienā pārliecinoši vispirms nocirta galvas visiem tuvākajiem radiniekiem, lai tādējādi izslēgtu viņas pašas paveiktajam līdzīga apvērsuma iespējamību. Saistībā ar to uzmeklēja arī Elizabeti, taču kādā brīdī Marija mainīja savu slepkavniecisko nolūku, nogalināšanas vietā pagaidām ievietojot Elizabeti Londonas Tauerā jeb cietumā. Biogrāfi pauduši, ka šī rīcība ne tikai izglābusi Elizabetei dzīvību, bet vienlaikus arī dāvājusi satikšanos ar vīrieti, kuru viņa no visas sirds un patiesi iemīlējusi.
Kādas pastaigas laikā Tauera iekšējā pagalmā Elizabete ievērojusi, ka viņu no torņa loga kāds novēro. Viņai tas lāgā nepatika. Taču šī sajūta ātri pazuda, tiklīdz viņa ar noslēpumaino novērotāju sastapās kādā no cietuma telpām. Noskaidrojās, ka viņš ir senais bērnības draugs Roberts Dadlijs, kurš savulaik dzīvoja blakus muižai, kurā kā izsūtījumā mitinājās Elizabete. Tagad arī viņš bija apsūdzēts aizdomās par valsts nodevību un ieslodzīts Tauerā. Abi jutās priecīgi par satikšanos. Tiklīdz atkal radās iespēja, viņi labprāt un ilgi sarunājās, tādējādi jau drīz atskārstot, ka viņus saista ne tikai kopīgas bērnības atmiņas, bet arī gluži reālas savstarpējās simpātijas. Taču 1554. gadā nācās šķirties: Dadliju apžēloja un nosūtīja karot, bet Elizabetei vēl bija jāpasēž ieslodzījumā.
Pēc četriem gadiem Elizabete un Dadlijs atkal satikās, un kopš tās reizes var apgalvot – uz visiem laikiem.
Viņš no karošanas bija atgriezies neilgi pirms Marijas I pēkšņās nāves, kura, izrādās, daudziem par lielu pārsteigumu, tomēr pati bija Elizabeti nosaukusi par savu mantinieci Anglijas monarha tronī. Tādā veidā sanāca, ka nule absolūtā nežēlastībā kritušo Elizabeti teju vai tiešā ceļā no cietuma iesēdināja karalienes tronī. Un tur viņa acumirklī atcerējās par Dadliju, kurš jau bija viņas sirdī iemantojis neizdzēšamu vietu. Viņa alka šo izskatīgo vīrieti allaž redzēt savā tuvumā. Pagaidām jaunā karaliene gan viņam varēja piedāvāt tikai kļūt par karalisko zirgu staļļu pārvaldnieku jeb galveno zirgu puisi, bet Dadlijs arī tam ar prieku piekrita.
Tostarp apgalvots, ka citiem viņas rokas pretendentiem Elizabete atteikusi saistībā tieši ar viņas romantisko sakaru ar Dadliju. Kādu laiku galmā ļoti nopietni baumoja, ka viņi ir slepeni mīļākie, ka Elizabete pat gaida no viņa bērnu un tamlīdzīgi. Tiesa, tam gan nav piemeklēti nekādi pārliecinoši pierādījumi, izņemot varbūt tikai to, ka karaliene bieži izskatījusies neprātīgi iemīlējusies Dadlijā, savukārt viņš viņai atbildējis ar to pašu. Tieši kādā izpausmē? Jā, tieši tas tad arī esot palicis pilnībā nezināms…
Kā jau to varēja sagaidīt, galmā karalienes favorītu lāgā neieredzēja, iespējams, arī par to, ka viņam gluži kā no pārpilnības raga pāri sāka gāzties karalienes dāvanas nekustamā īpašuma, aizvien jaunu titulu un naudas balvu veidā.
Tiesa, pētnieki noskaidrojuši, ka Dadlijs nebija vienīgais Elizabetes favorīts. Piemēram, karaliskā zīmoga glabātājs Kristofers Hatons esot nenogurstoši sūtījis karalienei jūsmas pilnus vēstījumus, kuros savu kalpošanu pielīdzinājis “debesu dāvanai”, allaž uzsverot, ka viņa dzīvē “nevar būt nekā sliktāka par nebūšanas mirkļiem tiešā viņas tuvumā”. Elizabetei tas esot pat ļoti paticis, un viņa Hatonam dāsni atlīdzinājusi. Un, protams, bija arī citi sajūsmas odas skandinoši favorīti, taču viņa allaž nesatricināmi saglabājusi pašas veidoto šķīstās karalienes veidolu, turpinot uzskatīt, ka viņas dzīves pienākums ir pilnībā ziedot sevi visu valstij, un nevienu nelaida sev tuvāk klāt.
Karalienes izbraukuma svinību sesijas
Tjūdoru laikmetā Anglijā ēkas būvēja absolūti bez jebkādas siltumizolācijas, un tajās valdīja caurvējš, tāpēc kamīnos praktiski bez apstājas kūrās uguns. Katru gadu, kad Londonā neizbēgami uzvirmoja mēra epidēmija, Elizabete kopā ar savu svītu pameta galvaspilsētu, apmeklējot nelielās pilsētas un augstmaņu īpašumus Anglijas dienvidos. Neatņemams galma dzīves elements bija visu iespējamo veidu svinību rīkošana saistībā ar faktiski jebkuru iemeslu – svinīgas pieņemšanas, balles un maskarādes, kas notika ne tikai neskaitāmajās (vismaz sešās) karalienes rezidencēs, bet tādas bija jārīko arī savās pilīs un muižās karalieni un viņas galminieku svītu uzņemošajiem aristokrātiem. Un Elizabetei esot paticis dažkārt ļoti ilgi pie kāda viesoties. Proti, tik ilgi, ka pēc šādām viņas vizītēm daudzi viesmīlīgie saimnieki vai nu pilnībā izputēja, vai – vēl ļaunāk! – palika uz visu atlikušo mūžu parādā.
Laikabiedru liecības saglabājušas atmiņas par to, ka atšķirībā no lielākā vairākuma savu laikabiedru Elizabete vismaz reizi mēnesī gājusi arī vannā neatkarīgi no tā, “vai tam bija kāda vajadzība vai arī nebija”.
Tāpat zināms, ka pašās 16. gadsimta beigās Elizabetes Ričmondas pilī uzstādīta valstī pirmā tualetes iekārta ar noskalojamo mehānismu, kuru uzkonstruējis un arī dzejā aprakstījis Džons Haringtons, un karaliene esot kļuvusi par “otro cilvēku vēsturē”, kurš to lietojis. Tiesa, lai arī Elizabete pati sevi uzskatījusi par tīrības etalonu, laikabiedru atmiņās vēstīts, ka savas dzīves pēdējos desmit gadus karaliene gan neesot mazgājusies vispār nevienu reizi…
Anglijas rūpnieciskās revolūcijas sākums
Līdz 16. gadsimta vidum Anglijā rūpniecības preces galvenokārt ražoja atsevišķi sīki uzņēmumi. Gadsimta otrajā pusē ar valdības atbalstu tur uzbūvēja vai arī nopirka ārzemēs un tad atveda uz Angliju, un uzstādīja manufaktūras, kas ražoja produktus artilērijai, kā arī šaujampulveri, stiklu, papīru, dzelzs sulfātu, alaunu un citus nozīmīgus produktus.
Ļoti strauji palielinājusies ogļu ieguve. Lai iegūtu vairāk vara un vispār attīstītu kalnrūpniecību, 1568. gadā Anglijā dibināja Karalisko raktuvju biedrību, un ap to pašu laiku valstī sākās patstāvīga stikla un kristāla ražošana. Karaliskais statūts, kas aizliedza no Anglijas izvest vilnu un neapstrādātu audumu, stimulēja vētrainu tekstilrūpniecības attīstību, un tā paša neapstrādātā auduma eksporta legalizēšana 16. gadsimta otrajā pusē trīskārtīgi palielinājusi visus apjomus, nozarei kļūstot par galveno Anglijas ārējās tirdzniecības punktu. 1561. gadā izdevās stabilizēt sterliņu mārciņas kursu, bet līdz 1568. gadam bija izveidota arī Karaliskā birža, sekojot jau esošajam Holandes analogam.
Vēstīts, ka līdz ar Elizabetes valdīšanas sākumu nākamo aptuveni 100 gadu laikā Anglija spējusi no mēreni atpalikušas karaļvalsts pārtapt faktiski vadošajā Eiropas rūpnieciskajā lielvalstī. Pētnieki noskaidrojuši, ka vismaz 100 tonnu takelāžas tirdzniecības kuģu kopējais daudzums laikā no 1588. līdz 1629. gadam palielinājies desmitkārtīgi, proti, gluži konkrēti – no 35 līdz 350. Turklāt drīz arī noskaidrojās tas, ka angļu pašu būvētie kuģi ir ievērojami spējīgāki manevrēt nekā spāņu kuģi, bet angļu lielgabali no šiem kuģiem sasniedz būtiski tālākus mērķus.
Vēstīts, ka Viljama Harisona “Anglijas aprakstā” (1577) izcelts ievērojams tautas labklājības pieaugums, kas bijis pamanāms arī gluži ārēji: pirmkārt, tas esot bijis “pēdējos gados uzbūvēto dūmeņu gigantiski lielais daudzums”, otrkārt, “koka trauku nomaiņā ar alvas izstrādājumiem un koka karotīšu nomaiņā ar sudraba un dzelzs izstrādājumiem”, bet, treškārt, ar to, ka “būvniecībā baļķus un mālus nomainīja akmens un apmetums”.
Pētnieki arī pauduši pārliecību, ka tieši Elizabetes valdīšanas laikā uzplaukusi angļu dramatiskā māksla. To sekmējusi pati karaliene, jo piekritusi kļūt par teātra aizgādni un turklāt vēl nereti labprāt piedalījusies dažādos amatieru iestudējumos. 1582. gadā Elizabetes patronāžā dibināta Karaliskā trupa, kurai pieslējies arī ievērojamais laikabiedrs Viljams Šekspīrs. Tāpat savam laikam ļoti izglītotā Elizabete izrādījusi krietnu interesi arī par dažādām zinātņu jomām. Vēl bez citām izglītotām personām jaunībā viņa satikusies arī ar karaļa Eduarda VI galmā patvērumu radušo itāļu reformatoru teologu Bernardino Očino, savukārt jau tad, kad pati bija kāpusi valdnieces tronī, viņa parūpējās arī par itāļu filozofijas brīvdomātāju Džakomo Akoncio, kļūstot par viņa aizgādni.
Tiesa, pētnieki norādījuši arī uz to, ka 1559. gadā Elizabetes izsludinātais “Akts par viendabīgumu” rosinājis daudzu neapmierināto katoļu zinātnieku aizbraukšanu no Oksfordas universitātes uz Flandriju, kur viņi sāka aktīvi atbalstīt Anglijas karaļvaras opozīciju, galvenokārt sacerot pamfletus pret protestantiskajām doktrīnām.
Elizabetes sociālā politika
Valdīšanas sākumā, balstoties sava tēva autoritatīvās un pusmāsas nesekmīgās valdīšanas pieredzē, Elizabete visos iespējamos veidos centās paplašināt sava režīma sociālo bāzi, balstoties pēc iespējas visos iedzīvotāju slāņos. Pati uzaugusi romiešu klasiķu domas gaisotnē, viņa pietiekami labi saskatīja karkasu tai sabiedriskajai ēkai, kuru viņai paredzēts pārvaldīt, proti: tas ir populos jeb tauta – pilsētnieki, tirgoņi, zemnieki, amatnieki, krodzinieki un meistari; nobiles jeb augstmaņi – aristokrāti un muižniecība, kuru lokā allaž bija ne mazums draugu un vienlaikus arī sazvērnieku; senatus – parlaments un consulis – karaliskā padome.
Elizabete uzskatīja, ka būs pietiekami, ja viņa spēs izraudzīties sev par palīgiem pieredzējušus un katrā ziņā uzticamus ministrus, bieži konsultējoties ar parlamentu nolūkā risināt svarīgākās valsts lietas, vienlaikus pietiekami stingri uzraugot, faktiski kontrolējot allaž uz separātismu noskaņotos augstmaņus, kā arī rūpējoties par viszemākajiem slāņiem, taču nekādā gadījumā nepadarot viņu dzīvi vēl grūtāku ar pārmērīgiem nodokļiem un spējot regulāri izklaidēt ar dažādām krāšņām izpriecām. Pētnieki uzskata, ka kopš tā laika, faktiski sākot ar pašu Elizabetes kronēšanas izrādi, iesākās tradīcija saistībā ar publisku svinību pārvēršanu teatralizētos priekšnesumos.
Taču vēsturiskās reālijas jau drīz lika Elizabetei aizvien biežāk pārskatīt savas romiešu grāmatās smeltās zināšanas un tajās balstītos uzskatus. Piemēram, esot aprēķināts, ka laikā no 1586. līdz 1603. gadam tikai karā ar Spāniju angļu karaļnams iztērējis ne mazāk par četriem miljoniem sterliņu mārciņu, bet Anglijas ārējais parāds sasniedzis 400 000 sterliņu mārciņu.
Katrā ziņā ārpolitiskās sekmes un rūpnieciskie sasniegumi tomēr izmaksāja ļoti dārgi, kā rezultātā pieauga cenas un diemžēl nācās ieviest arī virkni skarbu nodokļu, kas ātri noveda pie krasas sociālās noslāņošanās un sīko īpašnieku izputēšanas.
1572. gadā karalienes izsludinātais akts par klaiņošanu paredzēja jau pirmajā arestēšanas reizē pārkāpējiem caurdurt ausi, savukārt tos, kuri centās pretoties vai arī kļuva par uzmācīgiem ubagiem, atļāva vienkārši pakārt…
Bet ilgā kara ar Katoļu līgu un Spāniju sekas kopā ar vairākām dabas kataklizmām un epidēmijām izraisīja ļoti krasu saasinājumu jau 1592. gada vasarā, kad, kā vēstīts avotos, faktiski tikai ļoti operatīvā un prasmīgā Londonas mēra Viljama Veba rīcība spēja jau pašā saknē apslāpēt pilsētas amatnieku sacelšanos, kuri pauda neapmierinātību ar to, ka pilsētā atļauts lielā daudzumā ieplūst holandiešu kalvinistiem un franču hugenotiem, kuri atņēma pašiem angļiem gan tirgus, gan darba vietas. Lai gan jau nākamā gada pavasarī uzlidojumi imigrantiem atkal atsākušies, bet mazliet vēlāk uzliesmojusī vasaras mēra epidēmija, kas kopumā paņēmusi aptuveni 18 000 cilvēku dzīvību, izraisīja jaunas sabiedriskās vardarbības izpausmes.
1594. gada pavasarī Anglijai uzbruka ilgstošas lietavas un vētras, kuras, kā vēstīts arhīvu materiālos, tikai Vusteršīrā un Stafordšīrā vien ar visām saknēm izrāvušas no zemes vismaz piecus tūkstošus varenu ozolu. Bet jau drīz iestājās katastrofāli plūdi Sari un Saseksā, nodarot lielu kaitējumu sējumiem un lopkopjiem. Tā visa rezultātā neizbēgami strauji palielinājās pārtikas cenas un Londonā sākās jaunas nekārtības, kas piespieda Slepeno padomi publiskot absolūti populistiskus rīkojumus “par pārtikas ierobežojumiem”, kurus gan neviens lāgā neesot ievērojis.
Kopumā tas viss noveda pie tā, ka 1595. gadā Tauerhilā risinājās asiņaini notikumi, kurus varai tikai ar ļoti lielām grūtībām izdevās apspiest. Lai arī piecus dumpiniekus sodīja ar nāvi pakarot, tomēr Elizabete jutās satraukta un nedroša, turklāt ap to laiku viņa pati bija faktiski pilnībā izolējusies no sabiedrības un, visdrīzāk, tomēr ļoti vāji spēja iedomāties lielākā vairākuma savu pavalstnieku eksistēšanas apstākļus. Tāpēc 1595. gada jūlija sākumā Slepenā padome ārkārtas sanāksmē Grinvičā lēma par beztermiņa kara stāvokļa ieviešanu Londonā. Ar faktiski neierobežotām pilnvarām bija apveltīts augstākais kara tiesnesis jeb militārās policijas maršals sers Tomass Vilforts, kura rīcībā bija nodota 30 bruņotu kavalēristu vienība, kas augu dienu patrulēja pilsētas ielās.
Galvaspilsētā bija ieviesta komandantstunda, ikvienu aizdomīgu personu acumirklī aizturēja un nogādāja uz īpašo maģistru komisijas sēdēm, kas notika Ņūgeitas cietuma centrālās krimināltiesas ēkā. Savukārt tos, kurus notvēra pie rokas nozieguma veikšanā, un musinošu skrejlapu un proklamāciju izplatītājus turpat uz vietas pakāra vispār bez jebkāda tiesas lēmuma.
1596. un 1597. gadā vairāki Slepenās padomes locekļi nāca klajā ar iniciatīvu visus Londonas ubagus, klaidoņus, zagļus un sutenerus arestēt, salādēt kuģos un izvest uz Nīderlandi un Īriju, lai viņi tur dienētu armijā. Tādu pašu likteni Elizabete lēma daudziem iepriekšējo karu veterāniem, kuri arī bija spiesti slaistīties ielās un nodarboties ar ubagošanu un laupīšanu. Tomēr 1597. gadā dienas gaismu ieraudzīja Elizabetes “Akts par palīdzību trūcīgajiem”, kas vēlāk jeb gluži precīzi 1601. gadā pārtapa “Likumā par trūcīgajiem”. Šīs iniciatīvas galvenokārt bija virzītas nolūkā atbalstīt izputinātos zemkopjus un nostiprināja valstī kaut ko līdzīgu sociālajai aizsardzībai, ko pārvalda draudžu apgabalu līmenī un finansē no komunālajiem ieņēmumiem. Bezpalīdzīgie klaidoņi saņēma palīdzību naudā, produktos un ar apģērbu, savukārt par veseliem atzītos recidīvistus joprojām nekavējoties arestēja un pakļāva dažādiem miesas sodiem.
Jūru pavēlniece
Anglijas karalis Henrijs VII savulaik izveidoja karalisko floti, Henrijs VIII stimulēja jūras tirdzniecību, Marija I Tjūdora nosūtīja ekspedīciju ziemeļaustrumu ceļa uz Ķīnu un Indiju meklēšanai, savukārt Elizabetes valdīšanas laikā Anglija jau pārvērtās varenā jūras lielvalstī. Un tieši Elizabetes laikā brāļi Viljams un Džons Hokinsi uzsāka savus leģendāros reidus, savukārt pašās 16. gadsimta 60. gadu beigās pilnā spožumā uzausa Frānsisa Dreika zvaigzne.
Bet vienlaikus ap to pašu laiku sāka iezīmēties arī iemesls nākamajiem konfliktiem ar Spāniju: angļu jūras braucēji regulāri aplaupīja spāņu kuģus, kā arī veica uzlidojumus Spānijas koloniju piekrastei. 70. gadu beigās sākās dīvains, nevienas puses neizsludināts karš pasaules jūrās. Oficiālās Madride un Londona bez īpašas savstarpējas vienošanās uzskatīja par pareizāko pievērt acis uz šiem “privātajiem kariem”, tāpēc aprobežojās tikai ar formāliem protestiem.
Tomēr laika gaitā sanāca tā, ka Anglija pakāpeniski atkaroja Spānijai tā laika “galvenās jūras lielvalsts” autoritāti. To visspilgtāk apliecina labi zināmais Dreika kuģojums apkārt Amerikas kontinentam, 1587. gadā pirmās angļu apmetnes Ziemeļamerikā ierīkošana un kapera Voltera Reilija darbība. Var piebilst, ka kapers bija tāds kā savdabīgs “legālais pirāts”, vismaz šajā gadījumā Reilijs bija no karalienes Elizabetes saņēmis patentu dibināt jaunu koloniju, kuru par godu savas karalienes idejai par mūžīgo šķīstību nodēvēja par Virgo (latīņu – ‘jaunava’). Vēstīts, ka 1587. gada 18. augustā angļu izveidotajā pirmajā kolonijā Amerikā uz Roanokas saliņas piedzimis pirmais angļu bērniņš vārdā Virdžīnija Deira…
Elizabete pati personīgi esot finansējusi šos pasākumus. Daudzi autori viņu vēstures gaitā nesaudzīgi kritizējuši gan par atklātu, gan tostarp arī slepenu “jūras laupītāju” aizgādību, taču patiesības vārdā tomēr jāpiebilst, ka tajā laikā tāda monarhu rīcība drīzāk bija norma, nevis kaut kāds kliedzošs ārkārtas izņēmums. Lielā mērā jau arī mūsdienās šajā aspektā nekas būtiski nav mainījies, jo politikā joprojām spēkā ir šķērmais princips – taisnība vienmēr ir uzvarētājam jeb vienkārši stiprākajam…
1585. gadā uzliesmoja vērienīgs Anglijas un Spānijas karš. Lai iekarotu un iznīcinātu Angliju, Spānija bija izveidojusi spēcīgu floti, ko nodēvēja par savu “Neuzvaramo armādu”. Protams, Anglija centās sakopot visus spēkus aizsardzībai. Avotos citēta arī par leģendāru uzskatītā Elizabetes tā dēvētā Tilberijas runa, kurā viņa teikusi šādus vārdus: “…Man ir vārgas un nespēcīgas sievietes ķermenis, taču man ir karaļa sirds un vīrišķība, turklāt šeit runa ir tieši par Anglijas karali!”
Par leģendāro “Neuzvaramās armādas” sagrāvi, šķiet, zina teju vai visi, arī mūsdienu izglītību guvušie. Izšķirošā spāņu un angļu flotu Gravelinas kauja 1588. gadā notika virzienā uz ziemeļiem no Kalē, un spāņi piedzīvoja totālu sagrāvi, rezultātā zaudējot aptuveni divas trešdaļas savas flotes kuģu un vismaz 20 000 cilvēku dzīvību. Mūsu stāsta kontekstā šeit vērts tikai atgādināt, ka tas arī attiecināms uz Elizabetes I valdīšanas angļu tā dēvētā “zelta laikmeta” sasniegumiem.
Negaidīts šķērslis Elizabetes un Dadlija potenciāli lielajai laimei
Kā jau iepriekš minēts, iespējams, tieši Dadlija dēļ Elizabete tik pārliecinoši noraidīja teju vai visu Eiropas ietekmīgāko valstu monarhu precību piedāvājumus. Turklāt kopš laika viņa dzīvojamās telpas pilī atradās faktiski tieši līdzās pašas Elizabetes istabām, un virkne ārvalstu vēstnieku savos komentāros pauduši, ka “karaliene savu galveno zirgu puisi apmeklējot gan dienā, gan naktī”. Nav grūti iedomāties, ka šādas baumas izplatījās fantastiski lielā ātrumā un tālumā.
Par šo it kā slepeno romānu jau zināja bez izņēmuma visi, arī tie, kuri par to pat nevēlējās zināt. Tiesa, Elizabete pat neesot centusies slēpt savas patiesās jūtas pret Dadliju. Ne tikai ar to, ka pēc dejas atdeva viņam savu lakatiņu vai paņēma tieši no viņa rokām vīna glāzi, bet arī ar to, ka nekautrējās pat sarīkot skandālus, ja viņai pēkšņi šķita, ka viņš sācis pievērst pārāk daudz uzmanības kādai no jaunajām galma dāmām jeb preilenēm. Esot bijuši gadījumi, kad viņa visu pārsteigto galminieku klātbūtnē arī iecērt pļauku Dadlijam.
Lai kā arī būtu, bet katrā ziņā Dadlijam uzradās daudz skauģu un slepeno naidnieku, kuri viņa tumsnējās ādas krāsas dēļ viņu nievīgi dēvēja par čigānu. Īpaši viņu nav ieredzējis galvenais mantzinis lords Viljams Sesils, kurš arī izmisīgi centās iemantot ne tikai karalienes īpašo labvēlību, bet arī sirdi un roku. Un, kā noskaidrojuši pētnieki, tieši viņš aktīvi izplatījis baumas par to, ka Elizabete noraida visus valstij izdevīgos laulības piedāvājumus tāpēc, ka patiesībā jūtas neprātīgi iemīlējusies Dadlijā. Savukārt tam, ka viņi vēl nav apprecējušies, esot tikai viens, bet, izrādās, pietiekami būtisks kavēklis. Kāds tas bija jeb varēja būt?
Izrādās, Dadlijs jau bija precējies! Aptuveni ap 1550. gadu viņš iemīlējās jaunajā zemes īpašnieka meitā Emijā Robsārtā, bildināja un apprecēja viņu. Tiesa, noskaidrots arī tas, ka viņu ģimenes dzīvē jau kopš paša sākuma praktiski nemaz neesot bijis laimes pieskaņas. Arī tāpēc, ka jauno vīru drīz arestēja, tad nosūtīja karot uz Spāniju, tad “savāca” galmā un tamlīdzīgi – nepārtraukti turēja ļoti tālu no ģimenes. Savukārt jaunā sieva Emija visu šo laiku mājās vientulīgi skuma, sākot zaudēt cerību, ka savā dzīvē varētu arī likumīgā kārtā ieņemt un laist pasaulē pēcnācējus. Apgalvots, ka šis aspekts kļuvis par viņas dzīves lielāko traģēdiju. Turklāt pēc tā, kad viņas vīrs stājās dienestā karalienes Elizabetes galmā, viņš jau pilnībā aizmirsa par savu likumīgo sievu, jo viņam vispār bija ļauts viņu tikai īslaicīgi apciemot ne vairāk par divām reizēm pusgadā. Un visas attiecīgās baumas arī drīz nonāca viņas ausīs…
Biogrāfi pauduši, ka visa trijotne – Emija, Dadlijs un Elizabete – ļoti labi apzinājās vispārējā stāvokļa sarežģītību, jo, kamēr vien eksistēja šis trijstūris, neviens tajā nevarēja justies patiesi laimīgs. Un tas nozīmē tikai to, ka kaut kādā veidā to vajadzēja sagraut. Interesanti gan: kurš un kā to varētu paveikt?
Karalienes sāncenses noslēpumainā nāve
1560. gada 8. septembrī Emija visus savus kalpotājus bija aizsūtījusi uz gadatirgu kaimiņu ciemā, bet pati palikusi mājās, aizbildinoties ar sliktu pašsajūtu. Pētniekiem palicis pilnībā nezināms, vai tajā liktenīgajā dienā kāds patiešām apciemojis Emiju (viņa iepriekš bija teikusi, ka kādu gaidot) vai arī ne, taču vakarā, kad visi atgriezās mājās, viņu atrada bez dzīvības pazīmēm guļam pašas asiņu paltī: galvā vīdējušas divas dziļas brūces, savukārt kakls vairākās vietās salauzts. Pirmajā acumirklī traģēdijas iemesls šķita acīmredzams: liktenīgs nelaimes gadījums – Emija paklupusi kaut kur kāpņu augšdaļā, sākusi velties lejup pa pakāpieniem, rezultātā gūstot nāvējošas traumas. Godīgi sakot, nebija daudz tādu, kuri noticēja šai pasludinātajai Emijas bojāejas versijai.
Pret faktisko vīra nodevību Emija neko nevarēja iesākt savas dzīves laikā, taču pēc viņas nāves iestājās nosacīts “taisnīgums”: saistībā ar iespējamo (bet ne mazākā mērā ne pierādīto) Dadlija līdzdalību Emijas bojāejā tomēr sākās tik nopietna sabiedriskā neapmierinātība, ka Elizabete pat bija spiesta uz laiku norobežot no sevis šo favorītu. Viņa arī kārtējo reizi nāca klajā ar publisku paziņojumu, atkārtoti vēstot, ka joprojām plānojot “nomirt šķīstībā” un nekad neapprecēties.
Un tikai pēc diviem gadiem, kad Elizabete smagā formā saslima ar bakām un praktiski jau atradās teju vai nāves cisās, viņa atļāvās Dadliju atsaukt atpakaļ. Grūti jau spriest par to, vai tas patiešām līdzēja, taču fakts – karaliene izveseļojās, pēc kā acumirklī dāvāja savam favorītam grāfa titulu un zirgu staļļu pārvaldīšanas vietā tagad uzticēja galma svinību galvenā rīkotāja pienākumus. Šādā veidā spārnots ar piešķirto iespēju, Dadlijs vēl dažas reizes uzdrīkstējās lūgt arī Elizabetes roku. Taču tagad viņa jau bija kļuvusi nesatricināmi nepierunājama. Un runa nebija tikai par tautai publiski doto solījumu “nomirt šķīstībā”. Patiesībā tieši ap to mirkli Elizabete bija sapratusi jau gluži skaidri un negrozāmi – viņa nevēlas ne ar vienu dalīt savu absolūto varu.
Pēc šiem mēģinājumiem sapratis, ka viņam tomēr nekas “nespīd”, Dadlijs beidzot sāka aktīvāk lūkoties arī uz sāniem. Sākumā viņam izdevās no karalienes noslēpt gan savus romānus, gan tajos sadzimušos ārlaulības bērnus. Taču 1578. gadā viņš tomēr bija spiests apprecēties ar vienu no preilenēm, un par to galmā nekādi nevarēja neuzzināt. Elizabete esot sarīkojusi īstenu histērijas scēnu, izsaucot Dadliju uz saviem apartamentiem, kur jau acumirklī viņam uzklupusi, izmisīgās dusmās skaļi kliedzot un smagi un skaļi izpļaukājot turpat uz sliekšņa lāgā neaizvērtās durvīs. Tās pašas dienas vakarā karaliene jaunlaulātajiem likusi aizvākties no savas pils.
Pētniekiem esot zināms, ka dzīves pēdējos gados Dadlijam uzticēta angļu karaspēka vadība Nīderlandē, un tieši ap to laiku viņa un Elizabetes attiecībās atkal iestājies nosacīts atkusnis. Kopš laika viņi atsāka apmainīties sirsnīguma pilnām vēstulēm, rūpīgi iztaujājot viens otru par veselību un tamlīdzīgām, varētu teikt tā – ģimeniskām lietām. Bet 1588. gada pašās vasaras beigās Dadlijs sasirga ar drudzi, kas izrādījās liktenīgs. Dažas dienas pirms savas nāves viņš paspēja uzrakstīt un nosūtīt Elizabetei atvadu vēstuli. Biogrāfi vēstījuši, ka 15 gadus Elizabete rūpīgi glabājusi šīs ar Dadlija roku aprakstītās lapas – gluži kā savu visdārgāko relikviju. Kad nomira viņa pati, vēstuli atrada atsevišķi ievietotu zelta lādītē zem viņas gultas, un uz tās viņa ar savu roku bija uzrakstījusi “Viņa pēdējā vēstule”…
Kāda versija par augstdzimušu bastardu
Tostarp, izrādās, saglabājies kāds cits vairāk nekā noslēpumains fakts. Spānijas ministra Frensisa Engelfīlda, kurš ilgu laiku esot bijis spāņu spiegsangļu galmā un pēc pieķeršanas izsūtīts no Anglijas, privātajos dokumentos atrastas vairākas vēstules, kuras viņš 1587. gadā sūtījis Spānijas karalim. Tajās vēstīts, ka uz kuģa, kas Spānijā ieradies no Francijas, arestēts kāds aizdomās par spiegošanu turēts anglis, kurš nopratināšanā atzinies, ka viņa vārds ir Arturs Dadlijs un viņš esot Roberta Dadlija un Anglijas karalienes Elizabetes I ārlaulības dēls. Atbilstoši paša teiktajam viņš dzimis 1561. vai 1562. gadā, un jau tūlīt pēc piedzimšanas karalienes auklīte Ketrina Ešlija, kura bijusi Elizabetei līdzās visu viņas dzīvi, nodevusi zēnu audzināšanā Roberta Sauterna ģimenē. Un, tikai jau pats atrazdamies nāves cisās, Sauterns atzinies zēnam, kas ir viņa īstie vecāki.
Šo versiju mūsdienās uztur un visos iespējamos veidos mēģina attīstīt angļu vēsturnieks Pols Dohertijs. Viņš uzskata, ka ir virkne netiešu pierādījumu, kas to var apstiprināt. Piemēram, esot zināms, ka angļu galmā strādājošo ārvalstu vēstnieku vēstulēs pietiekami bieži un faktiski pat regulāri pieminēts, ka aptuveni 1561. gadā karaliene pēkšņi saslimusi “visdrīzāk, ar patoloģisku šķidruma uzkrāšanos vēdera rajonā”. Savukārt pašas Elizabetes lūgšanu vēstulēs pēc 1562. gada sākuši parādīties vārdi, kādus iepriekš viņa nekad nav lietojusi un kurus praktiski neesot iespējams izskaidrot. Piemēram, kādā rakstiskajā lūgsnā viņa aicina Dievu piedot viņas grēkus, taču ne ar mājienu nenorādot uz pašu šo grēku raksturu. Tā arī palicis nezināms tas, ko Elizabete ar to domājusi, taču fakts ir tāds, ka šie vārdi uzrakstīti laikā, kas sakrīt ar iespējamo viņas ārlaulības dēla nākšanu pasaulē.
Vēstīts arī par to, ka Britu muzeja arhīvā atrodams Roberta Sauterna testaments, kuru kā liecinieks parakstījis Džons Smits, kuru Arturs Dadlijs nopratināšanā nodēvējis par savu skolotāju. Proti, runa ir par pilnībā reālām vēsturiskajām personām, kurām turklāt patiešām bijušas ciešas savstarpējās attiecības. Britu raidorganizācijas BBC uzņemtajā dokumentālajā filmā “Elizabetes I slepenā dzīve” visnotaļ detalizēti vēstīts arī par šo epizodi, ieskaitot arī visus Dohertija piemeklētos pierādījumus attiecīgajai teorijai. Tiesa, jautājums par Artura Dadlija patieso personību arī šodien palicis praktiski nenoskaidrots.
Salīdzinoši tomēr pelēkās beigas
Mūža nogalē, par spīti vispārējam vārgumam, Elizabete turpināja regulāri dejot, doties izjādēs, ievēroja stingru īpašo diētu, kā arī nepārejoši rūpējās par savu ārējo izskatu. Esot zināms, ka mūža lielāko daļu viņa valkājusi kaparkrāsas rudu parūku un nedabiski biezā kārtā noziedusi seju ar speciālu balinātāju, kas praktiski izlīdzināja 29 gadu vecumā pārciesto baku atstātās pēdas. Tostarp biogrāfi apgalvojuši arī to, ka modi valkāt parūkas Elizabete ieviesusi pēc tā, kad pati palikusi pilnībā bez matiem pēc smagās slimošanas. Kopš tā laika viņa bija spiesta nēsāt parūku, un faktiski tieši tādā veidā vispirms Anglijā, bet jau ļoti drīz arī visā Eiropā ieviesās mode masveidā valkāt parūkas, kas stabili noturējās vairākus gadsimtus.
Biogrāfi pauduši, ka mūža nogalē Elizabete ļoti labi apzinājusies: viņai jau sen vairs nepiemīt pat ne tuvu tik salīdzinoši pievilcīga āriene kā agrāk, tāpēc jau laikus apguva prasmi novērst uzmanību no sejas ar dārgiem, ārkārtīgi grezni rotātiem tērpiem. Turklāt esot bijis tā: jo vecāka viņa kļuva, jo grandiozāki kļuva viņas tērpi. Šajā ziņā allaž uzsvērts, ka viņa ļoti labi orientējusies modes jautājumos. neiztrūkstoši klāja balta pūdera kārta, un, gadiem ejot, tā kļuva aizvien biezāka. Tostarp saistībā ar pārlieku aizraušanos ar saldumu ēšanu un faktiski iztiekot pilnībā bez nopietnas personīgās higiēnas, arī viņai, tāpat kā tas bija raksturīgi faktiski visai tā laika Eiropai, zobi bija neglābjami bēdīgā stāvoklī – lielākā to daļa bija vienkārši vārda vistiešākajā nozīmē sapuvuši…
Vecumdienās Elizabetes veselība ļoti strauji un ātri sašķobījās. To lielā mērā esot sekmējis arī tas, ka cits pēc cita pamazām viņsaulē aizgāja teju vai visi viņai tuvākie un uzticamākie līdzgaitnieki: Roberts Dadlijs (nomira 1588. gadā), Frānsiss Volsingems (1590), Kristofers Hatons (1591) un, visbeidzot, arī tomēr allaž ļoti uzticamais Viljams Sesils (1598). Bet 1601. gada februārī saistībā ar apsūdzību kārtējā dumpja ieplānošanā nāvessodu izpildīja arī vienam no pēdējiem Elizabetes tuvākajiem favorītiem un uzticamajiem karalienes karavadoņiem, tobrīd 35 gadus vecajam grāfam Eseksam.
Tomēr, iespējams, vissmagākais trieciens Elizabetei bija viņas uzticamās preilenes un tā dēvētās pirmās guļamistabas lēdijas Ketrinas Hovardas, kura viņai bija kalpojusi 44 gadus, aiziešana viņsaulē 1603. gada marta sākumā. Pēc tā Elizabete iekritusi ārkārtīgi dziļā depresijā un melanholijā, no kuras praktiski tā arī vairs nespēja izkļūt. 1603. gada 24. martā viņa 69 gadu vecumā nomira savā Ričmondas pilī. Viņa apglabāta Vestminsteras abatijā, un, kā vēstīts avotos, atbilstoši viņas pēdējai gribai un pretēji tradīcijām viņas ķermenis nav balzamēts.
Var piebilst, ka līdz ar Elizabetes I nāvi beidzās arī Tjūdoru dinastijas valdīšana Anglijā, ļaujot sākties Stjuartu dinastijas valdīšanai, jo Elizabete pati par savu mantinieku Anglijas tronī bija nozīmējusi tobrīd 36 gadus veco pašas ar nāvi sodītās māsīcas Marijas Stjuartes (avotos pausts – saistībā ar tiesā pārliecinoši pierādītu nodevību) dēlu Skotijas karali Jēkabu, kurš jau pirmajā mirklī pēc kronēšanas lika savas mātes mirstīgās atliekas pārapbedīt Vestminsteras abatijā, turklāt teju vai tieši līdzās karalienei Elizabetei I.
Daži Elizabetes I citāti
Ticēt nodevēju zvērestiem ir tas pats, kas ticēt velna cēlsirdībai.
Redzu, bet klusēju.
Manī ir tik daudz prāta un talanta, ka tajā gadījumā, ja rīt mani izdzītu no Anglijas tikai vienā kleitiņā, es vienalga spētu uzplaukt jebkurā kristiešu pasaules vietā.
Visus savus īpašumus par vienu dzīves minūti!
Dievs lai piedod, bet es nekad nespēšu.
Pienākums! Vai tad šo vārdu var attiecināt uz valdniekiem?
Labāk būšu vientuļa trūkumcietēja nekā precēta karaliene!
Mirusi, bet ne apglabāta.
Jaunas acis redz labāk, bet vecas – dziļāk.
Jūra un gaiss pieder visiem, un nevienai nācijai nav tiesību paturēt īpašumā okeānus.
