Mata Hari: daiļākā un neveiksmīgākā spiedze pasaules vēsturē 1
Pasaules slavenākā “spiedze” Mata Hari piedzima kā Margarēta Ģertrūde Zelle 1876. gada 7. augustā nelielā Nīderlandes pilsētiņā. Viņas tēvs bija bankrotējis cepuru tirgotājs, māte nomira, kad meitenei bija tikai 15 gadu. Pēc mātes nāves ģimene sabruka: Margarēta un viņas trīs brāļi katrs tika aizsūtīts audzināšanā pie cita ģimenes locekļa.
Nav pārsteidzoši, ka jaunā, glītā, enerģiskā meitene, palikusi bez mātes gādības un uzraudzības, nolēma izvēlēties acīmredzamāko dzīves ceļu un nepilnu 19 gadu vecumā apprecējās ar 21 gadu par sevi vecāko kapteini Rūdolfu Makleodu. Patiesībā viņa atbildēja uz Makleoda sludinājumu avīzē, un, lai izvēle būtu nepārprotami skaidra, aizsūtīja viņam satriecošu fotogrāfiju.
Abi nodzīvoja kopā – Indonēzijā, kur kapteinis Makleods dienēja – deviņus gadus, pārim piedzima dēls un meita. Nekas daudz par šo laiku nākamās Matas Hari dzīvē nav zināms: viņas vīrs dzēra un rīkoja greizsirdības scēnas, jo daiļajai sievai pārāk lielu uzmanību pievērsa garnizona virsnieki. 1899. gadā traģiski nomira mazais Makleodu dēliņš – klīst nepārbaudītas un nu jau laikam vairs arī nepārbaudāmas baumas, ka viņu noindēja kalpotāja, atriebjoties pat kapteiņa Makleoda cietsirdību pret vietējiem karavīriem. Pēc dažiem gadiem Makleodu laulība izira, Rūdolfs paturēja meitu Nonu, liedzot mātei jebkādu saskarsmi ar viņu, bet Margarēta bija palikusi bez iztikas līdzekļiem un, būdama šķirtene, 20. gadsimta sākumā varēja izvēlēties visai nedaudzus “karjeras” virzienus.
Būdama pārliecināta par savu skaistumu, Margarēta atkal izvēlējās vienkāršāko – kļuva par franču diplomāta mīļāko Parīzē un šo attiecību laikā izlēma veidot dejotājas karjeru.
Sākumā viņa uzstājās kā Makleodas kundze, taču, būdama austrumnieciski daiļa, drīz pamanīja daudzsološāku žanru. Proti, visa Eiropa, bet ir īpaši Parīze 20. gadsimta sākumā bija gluži vai apsēsta ar orientālo – modē bija viss austrumnieciskais. Margarēta Makleoda mainīja vārdu, izvēloties pseidonīmu “Mata Hari”, kas kādā no Javas salas dialektiem nozīmējot “dienas acs”. Ar izcila sabiedrisko attiecību speciālista maņām apveltītā sieviete rūpīgi izstrādāja savu dejotājas biogrāfiju, dodot mājienus, ka bērnībā bijusi tempļa dejotāja Indijā. Atlika tikai ietērpties mākslinieciski drapētos plīvuros (kuri ļāva aplūkot viņas apaļīgo pēcpusi, kas tajos laikos tika uzskatīta par erotiskāko un divdomīgāko sievietes ķermeņa daļu, toties zem pērlīšu rotām slēpjot krūtis), un austrumnieciska sirēna bija dzimusi.
Mata Hari kā vētra ievirpuļoja Parīzes salonos. Jāpiebilst – viņa bija labi izglītota un bez dejotājas un reklāmistes spējām bija apguvusi septiņas Eiropas valodas. Mata Hari striptīzu pārvērta mākslas veidā, kas apbūra ne tikai ierindas skatītājus, bet arī pieredzējušus mākslas kritiķus, kas apdziedāja viņas slaido un lokano “kaķenes” augumu un krāšņos melnos matus.
Tomēr dejotājas mūžs ir īss – pēc dažiem gadiem Matas Hari slavu sāka aizēnot ne tik skaistas, ne eksotiskas, toties ievērojami jaunākas daiļavas, un Matai Hari nācās atgriezties pie savas prasmes savaldzināt kareivjus un diplomātus. To viņa arī darīja, kā komēta (par asti kalpoja bagātīgā apģērbu un rotu bagāža) šaudoties pa Eiropu.
Ja nebūtu sācies 1. Pasaules karš, iespējams, Mata Hari būtu nodzīvojusi garu – grūti gan teikt, cik laimīgu – dzīvi, uzrakstījusi savus memuārus un, iespējams, atkal kļuvusi par “pieklājīgu” sievieti. Diemžēl kara realitāte pieņēma tikai viena veida sievietes: patriotiskas, tikumīgas un savai zemei uzticīgas. Kosmopolītiska, vieglprātīga egoiste, kura vienlīdz labprāt guļ (un sarunājas!) ar britu, franču, vācu un krievu virsniekiem šajā izklājumā neiederējās…
Nepagāja ilgs laiks, līdz Matas Hari dzīvesveids piesaistīja britu un franču izlūkdienestu interesi, un par nelaimīgāko dienu savā dzīvē gan skaistule vēlāk varēja uzskatīt to, kad pieņēma franču armijas kapteiņa Žorža Ledū piedāvājumu spiegot Francijas labā.
Kas zina, gandrīz 40 gadus vecā dejotāja, iespējams, arī būtu atteikusies, ja ne viņas mūža mīlestība – Mata Hari bija iemīlējusies par sevi gandrīz divreiz jaunākajā kapteinī (kapteiņi šķiet esam bijusi viņas mūža nolemtība!) Vladimirā de Maslovā. Viņu attiecību sākumā 21 gadu vecais virsnieks tika aizsūtīts uz fronti, kur guva ievainojumu acī, un Mata Hari izmisīgi meklēja līdzekļus viņa ārstēšanai.
Nav īsti zināms, ko un vai vispār Mata Hari izzināja – 1917. gadā 24. jūlijā viņu apcietināja par valsts nodevību un uzrādīja apsūdzību, ka viņa spiegojusi Vācijas labā. Senlazāra cietumā pie greznības radušo skaistuli turēja žurku apsēstā kamerā un viņai nelaida klāt nevienu, izņemot paveco advokātu – vienu no agrākajiem mīļākajiem. Tiesa, nav gan arī zināms, vai apmeklētāji būtu bijuši, ja tie būtu atļauti, – visi agrākie pielūdzēji bija nostājušies vienotā frontē pret Matu Hari, nepacēlās neviena balss viņas aizstāvībai.
“Kurtizāne – jā, spiedze nekad! Man dzīve bija veltīta mīlai un baudām,” – tā dumpinieciski paziņoja Mata Hari tiesas procesa laikā. Tas viņai nepalīdzēja, un, šķiet, nebūtu palīdzējusi arī visdedzīgākā aizstāvība. Francija šajā brīdī karā cieta lielus zaudējumus, bija nepieciešams grēkāzis, un Matu Hari vainoja 50 000 franču karavīru bojāejā… Balstoties diezgan apšaubāmās un pēc dažu avotu datiem – pat safabricētās apsūdzībās, nepieaicinot vairākus būtiskus lieciniekus, viņa tika notiesāta uz nāvi.
Matu Hari nošāva 1917. gada 15. oktobrī. Arī par viņas nāvi stāsta leģendas, tostarp mēļo, ka viņa esot iznākusi uz soda izpildīšanu pilnīgi kaila, tikai mētelī, kuru pavērusi, cerot, ka karavīri aizšaus garām. Taču izplatītākā un ticamākā versija stāsta, ka Mata Hari iznākusi nāves soda izpildes vietā, piedienīgi tērpusies zilā mētelī un trīsstūrenē. Atvadījusies no mācītāja un divām mūķenēm, kas viņu pavadīja, Mata Hari uz ceļiem nostājusies norādītajā vietā, atteikusies no acu apsēja un nosūtījusi gaisa skūpstu karavīriem, kuriem bija jākļūst par viņas bendēm. Nošauta ar pirmo zalvi, tomēr virsnieks nokritušajai sievietei vēl veltījis kontrolšāvienu galvā.
Matas Hari līķi neviens nepieprasīja, tādēļ tas tika izmantots anatomijas un medicīnas pētījumiem. Viņas galva glabājās Parīzes Anatomijas muzejā, taču 2000. gadā noskaidrojās, ka tā noslēpumaini pazudusi – iespējams, vēl 1954. gadā, kad muzejs pārcēlās. Arī par citu viņas ķermeņa daļu likteni trūkst jebkādu ziņu.
1. Pasaules kara laikā Francijā par spiegošanu tika nošauti vairāk nekā 300 vīrieši un kopā desmit sievietes, tomēr – kurš atceras viņu vārdus? Tikai pēcnācēji. Bet Matu Hari zina visa pasaule, viņas biogrāfija allaž rosinājusi interesi un tapuši neskaitāmi mēģinājumi to uzrakstīt. Tāpat Mata Hari plaši atveidota kino – pirmā viņai veltītā filma tapa jau 1921. gadā, un tajā titullomā filmējās tikpat slavenā un noslēpumainā Grēta Garbo. Matas Hari lomu turpmākajos gados attēlojušas Ža Ža Gabora, Žanna Moro, Silvija Kristela, Marlēne Dītriha, Dorisa Deja un jaunākajos laikos – Dita fon Tīsa. Tāpat Mata Hari epizodiski atveidota daudzās citās grāmatās un filmās. Liktenīgās sievietes aromāts, kura dēļ viņa tika nonāvēta, vienlaikus palīdzējis slavenajai “spiedzei” – neveiksmīgākajai šīs profesijas pārstāvei, iespējams, visā pasaules vēsturē – iegūt nemirstību…
