“Masu produkti šobrīd paiet malā.” Saruna ar neatkarīgo aktrisi un dvīņu mammu Antu Aizupi 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien kultūras telpā “Hanzas perons” notiks režisora Vladislava Nastavševa iestudētās Antona Čehova lugas “Trīs māsas” pirmizrāde. Jaunākās māsas Irinas lomā – talantīgā jaunās paaudzes aktrise ANTA AIZUPE, spēlējot kopā ar Inesi Pudžu un Mariju Linarti.
“Salikt Čehovu kopā ar to sajūtu, ka runājam šeit un tagad, tas ir mūsu grūtums,” pirms pirmizrādes sarunā ar “Latvijas Avīzi” teic Anta Aizupe.
Šajā vasarā tev teātra dzīve ir atgriezusies agrākajā ritmā? Atceros, kad runājām, sākoties ārkārtējai situācijai, biji neziņā par nākotni.
A. Aizupe: Nu tas ir nomierinājies. Lai gan bija neziņa, jo neviens nesaprata, ko darīt, un sajūta bija biedējoša. Bet tad visi diezgan ātri nofokusējās un “savācās”, piemērojās apstākļiem.
Šoreiz mana profesija, kurā visu laiku jāpielāgojas kam nebijušam, izrādījās ar plusa zīmi.
Nu esmu atpakaļ virpulī. Mājās sēdēšana bija tikai nedaudz ilgāk par nedēļu, kad visi projekti bija “galda periodā”. Meitiņas priecājās un teica, ka gribētu, lai tā ir visu laiku.
Pašizolācijas laikā “zoom” sākām iestudēt “Trīs māsas”, bet Ģertrūdes ielas teātrī strādājām ar krievu režisoru Dmitriju Volkostrelovu, vienīgi viņš – Maskavā, bet mēs – Rīgā.
Viņa vadībā veidoto Pāvela Prjažko lugu “Lielgabalu gaļa” bija paredzēts vest uz Berlīnes “Volksbühne” teātra festivālu, bet ceru, ka tā būs redzama arī Rīgā.
Augusta beigās sāks darboties jaunā kultūrtelpa “Točka”, kur mēs trīs – es, Dārta Daneviča un Inga Tropa – spēlēsim režisores Beatrises Zaķes iestudēto un Lindas Rudenes sarakstīto lugu “Heda Hjūmena”.
Kopā ar Martu Elīnu Martinsoni sākām iestudēt arī Anetes Konstes “Stikla svētnīcu”, kas rudenī varētu notikt “Willa teātrī”.
“Trīs māsu” anotācijā esi pieteikta kā viena no šā laika spožākajām aktrisēm. Ne velti filma “Blakus”, kurā esi galvenajā lomā, jūnijā Nacionālā kino centra rīkotajā tiešsaistes kinofestivālā bija populārāka par “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Jūties populāra?
Tas pieteikums gan īsti nevienam nepalīdz (smejas). Filmas gadījumā domāju, ka vienkārši mainās paaudzes.
Skaidrs, ka jāskatās arī “Limuzīns”, bet vajag redzēt arī kaut ko jaunu. Nezinu, vai Alisei (Zariņai) un Martai (Elīnai Martinsonei) bija tāds mērķis, rakstot scenāriju, domāju, ka drīzāk – ne, bet filma ir laba arī tāpēc, ka to vienlīdz labi uztver visas vecuma grupas.
Kad filmējām “Blakus”, domājām, ka šī droši vien būs kārtējā latviešu kinofilmas pirmizrāde, uz kuru atnāk cilvēki, izpriecājas, un tad viss palēnām pieklusīs.
Tam lielajam notikumam, kas sākās, mēs nebijām gatavi. Bijām tiešām apreibuši.
Šķiet, liela daļa skatītāju tevī saskata Luīzi no “Blakus” – tiešu, godīgu, pašpietiekamu. Gan dzīvē, gan teātrī.
Kad filmējām, arī man pašai nebija nekādu šaubu, ka Luīze ir ļoti līdzīga man. Godīga, jā! Tāda, kura gaidīs īsto iespēju – gan runājot par mīlestību, gan par darbu.
Viņa neies “piehalturēt”, bet darīs tiešām savu lietu. Tagad saprotu, ka Alise ar mums strādāja tik intensīvi, ka bijām tajā visā iekšā līdz ausīm, un notika tas, kas bieži mūsu profesijā, – tu pievelc tēlu pie sevis.
Es kļuvu par Luīzi. Tagad skatos un domāju, es tāda nemaz neesmu!
Bet aktieriem un citu mākslu pārstāvjiem šis jautājums, kā sabalansēt sevi un darbu, ir mūžīgs.
Jaunajai paaudzei, nerunāju tikai par aktieriem, esot pat pārāk liela pašvērtības izjūta.
Runājot par aktieriem, tas tiešām nav slikti. Jūtu tendenci, ka tagad, piemēram, tiek vairāk runāts par honorāriem. Agrāk tas bija tāds noslēpums. Visu laiku arī bailes – ja kādam atteikšu, nezinu, vai mani aicinās vēl.
Man šķiet, tieši tu, nebaidoties būt neatkarīgā aktrise, dvīņu mamma, esi īsts drosmes etalons daudziem.
Es par to tā nedomāju, vienkārši tāda esmu. Ja ir jāizdara kaut kādas izvēles, diezgan ātri sajūtu impulsu – jā vai nē, un tālāk daudz neanalizēju. Bet, ja padomā, ar draugiem lietojam šo motivējošo saukli – esi drosmīga, dari to!
Par teātri runājot – es nebiju štatā (Anta Aizupe bija Nacionālā teātra ārštata aktrise. – Red.), bet bija piedāvājumi, kam nepiekritu.
Protams, pirms kļūt par neatkarīgu aktrisi, bija lielas pārdomas. Bet zinu, ka esmu tāds cilvēks, kuram, ilgi iesēžoties vienā vietā, pazūd dzīvot un strādātgriba. Tāpēc droši vien man ir dvīnes, jo ar viņām rutīna nav iespējama.
Tomēr negribu skaļi klaigāt, ka nekad nepieņemtu piedāvājumu strādāt valsts teātrī. Taču līdz šim ārštata darbs man bijis piemērotāks. Esmu kustībā, esmu dzīva, un man arvien ir interese par profesiju, kas ir ļoti svarīgi.
Štata teātrī tev varbūt iedod vienu galveno lomu, bet, pēc kritiķu vai režisoru domām, tu to neizdari pietiekami labi, un tev pēc tam vairs nedod iespējas.
Kas tev liek piekrist kādai lomai?
Parasti skatos, kas ir cilvēki, režisori, kuri man to piedāvā. Ja ticu režisoram, tam, kā viņš runā par darbu un cik ļoti vēlas īstenot šo ideju, tas ir galvenais. Ķeksīša pēc es nedarīšu, ja ir tāda iespēja.
Bet kas tevi uzrunāja Kristas lomā seriālā “Viss pa jaunam”?
Tur bija forši, ka bija vēlme, lai tas ir kvalitatīvi un kaut mazliet citādāk. Televīzijā izdarīt kaut ko savādāk, protams, ir grūti, jo ir vadlīnijas, no kurām atkāpties nedrīkst.
Skaidrs, ka seriāls ir domāts tam, lai tu vakarā paskatītos un pasmietos par sevi no malas ikdienišķās dzīves situācijās. Protams, man gribas apiet stereotipus, bet seriālā no tiem neizvairīties.
Stereotipu laušana laikam ir tas, kas neapšaubāmi un nepārtraukti notiek Vlada Nastavševa izrādēs. Nastavševa aktieru olimpā iekļūstot izredzētie, bet jūsu sadarbības vēsture ir krietni gara – “Vecene”, “Jūlijas jaunkundze”, “Makbets”, “Idiots”, gada sākumā – “Te sākas nakts”. Turklāt aktieriem darbā ar Vladu Nastavševu neklājoties viegli.
Par to “olimpu” – daudzi tā saka, bet man par to grūti spriest. Ģertrūdes ielas teātra izrādē “Te sākas nakts” esmu policiste, un mana loma ir tieši tik, cik autors uzrakstījis, Vlads pat pielika kaut ko klāt.
Otrkārt, neviens no mums nejūtas tā, ka kāds būtu vairāk maliņā – tādas domas nav prātā. Pēc “Idiota” sadarbībā ar Vladu bija pauzīte. Toreiz tiešām bija ļoti grūti, un pēc tam likās, ka varbūt vairs nevajag.
Darbs bija smags, galu galā – tāds ir Dostojevskis… Man šķiet, arī pati biju sagurusi, bet, ja tev nav spēka, esi viegli ievainojams, šaubies. Taču Aglajas loma, lai cik savādi būtu, tagad man ir viena no tuvākajām un kaut kādā ziņā arī liktenīga.
Pēc tās mani savā diplomdarbā “Precēšanās un šķiršanās anatomija” uzaicināja Marija Bērziņa, sekoja un bija vērtīga sadarbība ar Viesturu Meikšānu.
Pēc Aglajas paņēmu pauzi visu vasaru, atteicos no visa un tad – paliku stāvoklī!
Kad Vlads zvanīja par “Te sākas nakts”, jutu, ka ir spēks un griba strādāt. Tāpat ar “Trim māsām”, turklāt man ļoti patīk Čehovs.
Skaidrs, ar Vladu ir grūti. Viņš ir režisors, kurš neļauj pateikt nevienu vārdu nepareizi un var mainīt izrādi pēdējā brīdī. Ir jāpacīnās, kamēr trāpi īstajā tonalitātē, un jātrāpa ir mums visiem.
Pēdējos gados mūsu teātros bijis īsts “Trīs māsu” koncentrāts. Dailes teātrī Andreja Žagara iestudējums, Vlads Nastavševs Nacionālajā teātrī iestudēja versiju “Trīs māsas. Refleksija”.
Redzēju Andreja Žagara izrādi Dailes teātrī – tas bija superskaists klasikas iestudējums ar kostīmiem un mūziku. Protams, jau tad skatoties, domāju, kā būtu, ja es spēlētu un to taisītu kāds cits. Nu šīs domas ir materializējušās.
Irinas lomā Nacionālajā teātrī bija tava draudzene un kolēģe Madara Botmane. Apmaināties idejām?
Šī ir patiešām zīmīga sakritība. Dailes teātrī Irinu spēlēja Dārta Daneviča, mana kursabiedrene, Nacionālajā teātrī – Madara. Tomēr, nē, nekonsultējamies, jo šis ir pavisam cits iestudējums.
Ļoti priecājos, ka neesmu redzējusi šo Vlada iestudējumu, jo neietekmējos. Visi runā par to, ka Irina ir tas cilvēks, no kura citi var smelties.
Sākumā man tā nešķita, taču pēdējās dienās sapratu, ka mani un viņu vieno tieši tas. Arī manī ir liela cilvēkmīlestība un dzīvotgriba.
Nepiepildīti sapņi un neīstenotas cerības laikmeta maiņas fonā.
Manuprāt, šī būs ļoti trausla izrāde. Dievs dod tajā vienkārši trāpīt, jo tas nav viegli, ceru, mums izdosies. Neviens vārds šeit netiek noskaitīts kā dzejolis bez attaisnojuma.
Salikt Čehovu kopā ar to sajūtu, ka runājam šeit un tagad, tas ir tas grūtums. Mēs absolūti turamies pie Čehova teksta, Vlads zina to pilnībā no galvas un pamana katru novirzi.
Izrāde ir latviešu un krievu mēlē – auditorijām abās valodās?
Kaut kas sakrita un salikās. Sākumā mēģinājām tikai latviski, taču Čehovs rakstīja krieviski, un viņa valoda ir tik sulīga un skaista.
Un kādā brīdī pamēģinājām, kā būtu, ja puiši runātu krieviski. Un kaut kas gaisā notika – izmainījās, iedeva citu jēgu.
Spēlēsit savā ziņā ārkārtējos apstākļos – “Hanzas peronā”. Vai teātris jebkad būs tāds kā agrāk?
Teātris jau tagad mainās. Nezinu, kāda būs sajūta, spēlējot “Hanzas peronā”, kad skatītāju ir salīdzinoši maz. Iespējams, tas ir daudz personiskāk un iespēja izveidot saikni spēcīgāka.
Tieši tāpēc man patīk spēlēt mazajās zālēs. Sen gaidīju ko tādu kā Dmitrija Petrenko “Elpa”, kad uz Dailes teātra lielās skatuves spēlē tikai divi cilvēki un neko vairāk nevajag.
Masu produkti šobrīd paiet malā – tas šķiet ļoti vērtīgi. Varbūt ieiesim atpakaļ vecajās sliedēs, bet man šķiet, šis laiks kaut ko izdarīs gan ar skatītājiem, gan režisoriem, gan aktieriem.
Iespējams, teātris kļūst atbildīgāks, uzmanīgāks.
