Sazvērnieki vai tomēr gara gaismas nesēji? 21
Runājot par masoniem, proti, par šo it kā “visiem jau tāpat labi zināmo tēmu, kas tikai tāda sazvērestības teorija vien ir”, katrā ziņā jāmin arī ar šo kustību saistītā lietas otra puse. Proti – tikpat ilgi, cik pastāv masoni, eksistē arī viņu ienaidnieki jeb antimasoni. Jo daudzveidīgākas ir masonu kustības, jo tikpat lielā mērā allaž pastāvējušas pret viņiem vērstas neuzticības izpausmes. Un galvenā pret masoniem izvirzītā pretenzija, protams, ir apsūdzības pasaules sazvērestībā.
Šīs tēzes vēsturiskie pamati balstās apgalvojumā, ka masonu kustība, tāpat kā visas kristietības valdīšanas ēras slepenās organizācijas, radusies izteiktā jūdu ietekmē un idejiski balstīta viņu izstrādātajā mistiskajā mācībā Kabalā. Vienlaikus masoni arī allaž apsūdzēti par tieksmi izjaukt kristietiski reliģisko, ģimenes un, visbeidzot, arī valstisko iekārtu tajās tautās, kur viņi izveido savas ložas, lai sagrābtu savās rokās visas pasaules pārvaldīšanu. Tomēr pētnieki allaž vairāk uzsver tieši sarežģītā masonu rituālu un savstarpējo attiecību sistēmu, kas veidojusies un noformējusies vairāku simtgadu laikā, un varbūt tieši tā arī ir mistisko aizdomu pamatā.
Masoniem iedibināta noteikta struktūra, kas sevī iekļauj pat pilnīgi atšķirīgus rituālus, īpaši saistībā ar iesvētīšanu zemākajās un augstākajās pakāpēs, kā arī augstāko virsvadību, ko apzīmē ar Austrumiem, jo “Austrumi ir izredzētības valstība, no kuras sirmā senatnē nākušas augstākās zinības”. Tostarp ievērības cienīga ir arī dokumentālā masonu kustības liecība – konstitūcijas jeb iesvētīšanas sertifikāts, ko ložām izsniedza masonu kustības augstākā vadība.
Ložas izveidošanai bija nepieciešami vismaz trīs pirmo pakāpju masoni. Savukārt “pareizo ložu” varēja veidot tikai trīs meistari un divi mācekļi vai arī trīs meistari, divi zeļļi un divi mācekļi. Vadībā bija ložas jeb galda meistars, divi uzraugi, ceremonijmeistars, kā arī iekšējais un ārējais sargs.
Ložu savienību vadītāju dēvēja par Lielo meistaru jeb dažkārt par lielmestru. Ja šāda savienība bija pakļauta augstākajai ordeņa pārvaldības institūcijai, kas izmitināta un uz sanāksmēm pulcējās citā apvidū vai citā valstī, ložu savienību dēvēja par provinciālo, bet tās vadībā esošu meistaru par provinciālo Lielo meistaru. Bet visas šīs organizācijas veidoja Lielo ložu, noslēdzot savā starpā konkordātus jeb savstarpējo attiecību nosacījumu līgumus.
