Itālijas masoni 21
Jaunā kārtība, kas iedibinājās pēc Franču revolūcijas, piespieda masonus mainīt striktos noteikumus un pieņemt nosaukumu Francijas Republikas loža. Taču nelīdzēja arī šis jaunieviesums: ložas tomēr aizliedza, bet to vietā nāca tautas sabiedrības, kas saistītas ar Parīzes Jakobīņu klubu. Vēl vairāk – savu dzīvi uz ešafota beidza galvenais ložu pārvaldnieks Orleānas Filips, kā arī viena daļa Lielo austrumu locekļu.
19. gadsimta sākumā masonu visenerģiskākie līderi aicināja izdzīvojušos brāļus atkal apvienoties. Izdevīgi bija tas, ka tobrīd varu jau bija ieguvis Napoleons, kurš allaž neslēpti simpatizējis masonu kustībai. Un zem Lielo austrumu pārvaldības tad apvienojās 826 ložas un 337 kapituli. 1807. gadā par Lielo meistaru kļuva Sicīlijas un Neapoles karalis Josifs, bet viņa palīgi bija prinči Kambaseress un Mīrats. Šķiet, būtiski piebilst, ka augstākā līmeņa masonu amatpersonu lokā bija arī Napoleona maršali Kelleremanis, Lans, Lefērs, Brīns, Mortjē un Sults, valsts padomnieks Simeons, vispārējās policijas ministrs Fušē, lieltiesnesis Renjē, kā arī kasācijas tiesas ģenerālprokurors Merlēns.
Taču situācija ļoti krasi mainījās, kad Napoleons izlēma atjaunot patvaldnieka varu, pasludinot sevi par imperatoru. Masonu kustība jau atkal bija spiesta atgriezties pie vecajām, pārbaudītajām pastāvēšanas formām.
Tostarp cits stāvoklis izveidojās citās Eiropas valstīs. Itālijā ložas bija ārvalstu labvēļu ietekmē – angļu, franču, austriešu. Iespējams, pazīstamākie tā laika masoni Venēcijā bija Kazanova un Goldoni. Pirmais, līdztekus savām avantūristiskajām dēkām, vēl bija ļoti aizrāvies ar maģiju un jūdu Kabalas studēšanu. Savukārt Goldoni masonus uzlūkoja kā vispieņemamāko sabiedrību draudzīgu disputu rīkošanai.
Toskānā “angļu” ložas galvenokārt veidoja filosofi un brīvdomātāji. Gadsimta otrajā pusē tur nostiprinājās templiešu–okultistu novirziens, kā arī aizraušanās ar franču spiritismu. Tostarp Napoleona valdīšanas laikā notika pirmais mēģinājums iedibināt centrālo masonu organizāciju, kas savā ietekmē pārņemtu visu Itāliju. Pēc imperatora krišanas itāļu masonu organizācija nonāca dziļā krīzē, ložas izrādījās absolūti nepiemērotas vietas visnemierīgākajiem aktīvistiem, kuri īstenoja konspiratīvo darbību visas valsts mērogā. Tieši šajā laikā izveidojās daudzas slepenās sabiedrības, kuras centās atdarināt masonu tradīcijas.
Kopš 1861. gada daudzās Itālijas pilsētās atsākās aktīva mazonu ložu dibināšana, kas noveda pie tā, ka 1874. gadā nobrieda moments apvienotās masonu konstitūcijas noformulēšanai. Turpmākajos 20 gados, pašās 19. gadsimta beigās, katoļu baznīcas un masonu pretstāve Itālijā iemantoja visdramatiskāko kvēli. Tam par pamatu kļuva masonu iecere sarīkot kampaņu par naudas līdzekļu vākšanu Džordano Bruno pieminekļa uzstādīšanai Romā…
Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa itāļu masonu aicināja Itāliju iesaistīties karā, lai aizstāvētu demokrātiskos principus, tādējādi faktiski rīkojoties pretēji starptautiskās masonu kustības lēmumiem un uzstādījumiem, kas pauda neitralitāti un pacifismu. Tostarp lielākā daļa masonu jau kopš sākuma kļuva par nesamierināmiem fašisma pretiniekiem. Turklāt arī tie, kuri sākumā bija fašistus pieņēmuši, drīz vien mainīja savus uzskatus un nostājās uz antifašistiskās darbības ceļa.
Savukārt Otrais pasaules karš un jo sevišķi tā iznākums kļuva postošs visai Eiropas masonu kustībai. Kopš tā laika masoni tā arī nav spējuši atjaunot savu iepriekšējo varbūt ne gluži varenību, bet katrā ziņā leģendām un mītiem apvīto diženuma auru. Piemēram, Spānijā masonu masveida iesaistīšanās antifašistu rindās pilsoņu kara laikā vainagojās ar totālu šīs kustības aizliegumu. Tieši tāpat savu darbību masoni bija spiesti pārtraukt tajās Austrumeiopas valstīs, kas pēc kara kļuva par sociālistiskajām sabiedrībām. Vienlaikus ar sava laika ievērojamāko masonu līderu (piemēram, Čehoslovākijas prezidents Benešs) noiešanu no skatuves kustība kā tāda strauji izsīka. Tā tas saglabājies līdz mūsdienām.
