Franču loža 21
Masonu izplatību sekmēja 18. gadsimta intelektuālā un apgaismības kustība ar tai raksturīgajiem brīvās domas ideāliem. Ložas ienesa šo mācību dzīvē un piesaistīja savām rindām visus, kuri vēlējās saraut saites ar pagātni, pārveidot nepilnvērtīgo tagadni un izveidot jaunu, taisnīgu un saprātīgu sabiedrību. Pētnieki pauduši uzskatu, ka būtībā no brīvās 17. gadsimta franču domas un angļu masoniem savulaik arī dzimusi Lielā franču revolūcija.
Pirmie masonu ložu dibinātāji Francijā bija angļu emigranti un daži angļu aristokrātijas pārstāvji. 1743. gada 11. decembrī 16 Parīzes meistaru sanāksmē uz mūžu par Lielo meistaru ievēlēja Luija Burbona karalisko asiņu īpašnieku grāfu Klermonu. Ar šīm vēlēšanām tad arī savas gaitas sākusi Lielā angļu loža Francijā.
Kopš 1755. gada franču masoni regulāri mēģinājuši savu organizāciju pārveidot, atsakoties no angļu tradīcijām. Pirmās masonu jauno statūtu izmaiņas izpaudās konkrēti kristiešu reliģijas piekopšanā, kā arī 25 pakāpju ar sadalījumu septiņos rangos sistēmas ieviešanā. Tiesa, uzreiz jāpiebilst, ka pat tuvināšanās kristiešu garīdzniecībai nespēja pasargāt masonu brālību ne no policijas, ne pašas varaskārās katoļu baznīcas vajāšanas. Katrā ziņā augstākā katoļu vadība, ieskaitot pāvestus, allaž nosodījusi ložu darbību. Neskatoties uz to, ložu skaits pieauga, dažkārt iemantojot arī pavisam necilas formas, piemēram, par savu galveno darbības virzienu pieņemot masonu spiedogu, dažādu apliecību un atšķirības zīmju izgatavošanu un tirgošanu. Tas radīja ažiotāžu, kas savukārt piespieda veikt jaunas reformas, kuru rezultātā izveidojās administrācijas palātas Parīzē un provincēs.
Darbs ložās notika provinces inspektoru uzraudzībā, un viņu pienākums bija regulāri iesniegt detalizētas atskaites par paveikto darbu. Turpinot masonu iekšējās pārveidošanas procesu, augstākie pārstāvji ieviesa trīs simboliskās pakāpes, kā arī izveidoja ložas, kurās drīkstēja iestāties sievietes.
Pēc grāfa Klermona nāves Lielajā ložā savstarpēji naidīgās grupas rada spēkus izlīgt. Īpašā sanāksmē, kurā kopā ar Parīzes meistariem piedalījās arī provinču ložu delegāti ievēlēja jaunu Lielo meistaru – Šartras (vēlāk Orleānas) hercogu un viņa vietnieku hercogu Monmoransiju. Kopš 1773. gada Lielo nacionālo ložu sāka dēvēt par Francijas Lielajiem austrumiem. Tā kā tajā laikā masoniem jau bija ietekmīgi visaugstāko līmeņu aizbildņi, viņi savu darbību varēja īstenot bez jebkādām liekām problēmām, ārēji demonstrējot uzticību karalim, taču vienlaikus kā allaž rūpīgi slēpjot savus patiesos nolūkus.
Tajā laikā visu Eiropas sabiedrību bija aptvērušas tieksmes iespējami labāk iepazīt gara un fiziskās pasaules noslēpumus, visos augstākās sabiedrības salonos dedzīgi apsprieda zinātnes mistiķa Svedenborga idejas un tamlīdzīgi. Tostarp daudzās masonu ložās studēja jūdu Kabalu, alegoriskos simbolus, diskutēja par dzīves jēgu, radošo procesu un arī nāvi. Savdabīgā aizraušanās ar mistisko bija ļoti labvēlīga augsne viltvāržiem, kuri apgalvoja, ka pārzinot alķīmijas un mūžīgās dzīvošanas eliksīra noslēpumus. Pie zināmākajiem šāda rakstura šarlatānien jāpieskaita leģendārais grāfs Kaliostro, kurš iemantoja slavu visā Eiropā, kā arī viņa vēl jo vairāk leģendārais pēctecis grāfs Senžermēns, kurš bija iemantojis paša karaļa Luija XV labvēlību.
Savukārt, vēl atgriežoties pie Lielās franču revolūcijas, jāpiebilst, ka masonu ordenim tajā neapšaubāmi bija ierādīta sava loma, lai gan nekādā gadījumā ne galvenā. Vēl vairāk – izrādījās, brīvmūrnieki šajos juku laikos bija gan revolucionāru, gan kontrrevolucionāru ierindā. Piemēram, pašās galējākajās pozīcijās bija, no vienas puses, – masoni Dantons un Marats, no otras – masoni Mestrs un Tasēns.
Taču atbilstoši lielākās daļas vēsturnieku apgalvojumam var teikt, ka kaut kādu masonu ideālu izplatīšanas un franču revolūcijas saikni var novērot tikai laika ziņā. Turklāt tas arī būtu vairāk nekā seržģīti, jo tajā laikā ložu darbība bija faktiski apturēta: viena daļa masonu emigrēja, citi iestājās dažādos politiskajos klubos. Bet pēc nāves soda izpildīšanas Robespjēram masoni jau bija tik ļoti iebiedēti, ka vēl ilgu laiku neuzsāka nekādu dialogu ar politiķiem.
