Anglijas Lielā loža 21
1717. gada 24. jūlijs kļuva par jaunu atskaites punktu masonu vēsturē. Kristiešu izdomātajos Jāņa Kristītāja svētkos notika visu masonu pulciņu apvienošanās Anglijas Lielajā ložā, ievēlot Lielo meistaru. To arī uzskata par mūsdienu masonu dzimšanas dienu.
Tā kā masoni bija iemantojuši noteiktu statusu, radās nepieciešamība pēc jauniem organizācijas statūtiem. Tajos bija izklāstīti ložā iestāšanās principi, brīvmūrnieku tiesības un pienākumi, uzvedības noteikumi ložā un ārpus tās, kā arī savstarpējo attiecību normas starp vadītājiem un ložas locekļiem. Par pamatu tam kalpoja 1723. gadā Dž. Andersena publicētā konstitūciju grāmata.
Pirmie masonu statūti deklarēja lojalitāti pret pastāvošo varu, reliģiozitāti un reliģisko iecietību, kā arī nodalīja par locekļiem kļuvušos (brāļus) no pārējiem cilvēkiem, kuri bija nodēvēti par profāniem. Brāļi nodarbojās ar izzinošām aktivitātēm, rīkojot sarunas un diskusijas, taču par savu galveno uzdevumu uzskatīja tikumību.
Pēc Lielās ložas izveidošanas Anglijā masoni ļoti strauji izplatījās visā Eiropā. Tūkstošiem ārzemnieku apmeklēja Londonu, iepazīstoties ar šo kustību, bet, atgriežoties dzimtajā zemē, veidoja paši savas angļu paraugam atbilstošas masonu organizācijas. 1724. gadā Anglijas Lielās ložas pakļautībā bija 52 ložas. 1725. gadā sava loža izveidojas Parīzē, 1728. – Madridē, 1729. – Gibraltārā, 1733. – Hamburgā, 1735. – Hāgā un Stokholmā, 1738. – Polijā.
Vienlaikus parādījās arī dažādi jauninājumi, sarežģījot sākotnējo rituālu. Modē iegāja parādes tērpi, greznas ceremonijas, teatralizētas procesijas. Taču galvenais šā perioda sasniegums ir mācības unifikācija jeb vienādošana. Proti, gan idejiskajā virzībā, gan atbilstoši mērķiem tai vajadzēja būt vienādai, lai kur tā būtu izplatīta. Organizācijas “pamatlikumā” ierakstīts: “…masoni nepieder nevienai valstij, to nevar dēvēt ne par franču, ne skotu, ne amerikāņu organizāciju. Un tā nevar būt ne zviedriska Stokholmā, ne prūsiska Berlīnē, ne turciska Konstantinopolē tikai tāpēc vien, ka tā tur darbojas. Tā ir vispasauliski viena. Tai ir daudzi savas darbības centri, taču tikai viens vienotības centrs.” Savukārt saistībā ar organizatoriskās uzbūves formām tomēr bija pieļaujamas noteiktas vaļības atbilstoši nacionālajām, kultūras un reliģiskajām īpatnībām.
Adepta īstenumu noteica ar pielaides grādu jeb pakāpi – jo tā augstāka, jo cienījamāks konkrētais masonu brālis. Tādējādi bija noteikta vertikāla masonu hierarhija, kas atšķīrās ne tik daudz ar pakāpes nosaukumu, cik ar sarežģīto zemāko jeb padoto pakļaušanās sistēmu augstāk esošajiem brāļiem.
Zemāk esošajiem brāļiem nebija pielaides augstākajām pakāpēm, savukārt augstāk esošie tajā pašā laikā apmeklēja un kontrolēja zemāko pakāpju ložas, iedibinot masonos gribas vienotību, dzelzs disciplīnu un absolūtu slepenību. Ne velti ložu kalpotāji ar pilnām tiesībām apgalvoja, ka “ir iespējamas noteiktas zināšanas par masoniem, taču pašus masonus var absolūti nepazīt”, jo daudzajām masonu ložām būtībā bija vismaz divas sejas. Viena – plašākai publikai, cita – ar pielaidi apveltītajiem. Par to statūtos pausts: “Savas ložas ietvaros māceklis pazīst dažus savus masonus, proti, atbilstoši viņu ieņemtā amata klasei, taču visi pārējie no viņa ir apslēpti zem biezas noslēpumainības kārtas.”
