Mūrnieku pašorganizēšanās 21
Pēc ilgstošām diskusijām pētniekiem izdevies vienoties par trim visizplatītākajām masonu rašanās leģendām. Pirmā leģenda pauž, ka masonu kustības sākums meklējams seno jūdu valdnieka Solomona laikā, kurš arhitektam Hiramam uzticējis dievnama būvniecības pārvaldīšanu Jeruzalemē. Viedais zinātņu vīrs sadalījis strādniekus trijās šķirās, un, lai viņi labāk spētu viens otru atpazīt, ieviesa noteiktus vādus, zīmes un pieskārienus. No šejienes arī nākot masonu pakāpju un ordeņbrāļu īpašās simboliskās valodas sistēma.
Cita leģenda vēsta, ka masoni ir Haldejas, Indijas un Ēģiptes senatnes izglītoto priesteru mantojums, kuri ar tādas organizācijas starpniecību izplatīja savas ētiskās mācības un citus uzskatus, tādējādi audzinot savus mācekļus un izglītojot piekritējus. Bet trešā visizplatītākā leģenda norāda uz to, ka masoni izveidojušies no templiešu ordeņa, kuru 1118. gadā sagrautā Solomona tempļa vietā Jeruzalemē nodibināja bruņinieks, vādā Hugo de Paijēns.
Savā klasiskajā veidā masoni saistāmi ar vēlāku laiku (13. gadsimts), kad tās pamatus izveidoja pa visām Britānijas salām izkaisītie, būvniecībā nodarbinātie mūrnieki. Tieši tā arī radās nosaukums loža, proti, telpa, kurā mūrnieki rīkoja savas saiešanas. Atbilstoši amatnieku kategorijām bija trīs tādas ložas: mācekļi, kuri izgāja savu apmācības periodu; biedri jeb zeļļi, kuri bija pilnvērtīgi būvniecības korporācijas locekļi; un meistari –celtnieki, kuri vadīja darbu ložās.
Tad arī noformējās visu korporācijas locekļu pienākumu saraksts. Tieši no mūrniekiem–celtniekiem pie mūsdienu masoniem pārgāja zvērests pakļauties šiem noteikumiem, kā arī glabāt neizpaustus organizācijas noslēpumus. Mūrnieku–celtnieku korporācijas locekļiem bija tiesības rēķināties ar visu valstī esošo tās ložu viesmīlību un palīdzību. Tāpat ar nelielām izmaiņām un papildinājumiem arī iestāšanās organizācijā, mācekļa stažēšanās un meistara pakāpes saņemšana pārgāja pie masoniem.
Vēlāk mūrnieku–celtnieku korporācijā jau iestājās cilvēki, kuriem ar būvniecību nebija nekādas saistības. Un tieši tad, kā apgalvo pētnieki, “celtniecības masonos iekļuva tā dēvētie spekulatīvie masoni”, kā rezultātā 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā angļu ložas jau pilnībā veidoja cilvēki, kuriem vairs nebija nekādas saistības ar būvniecību.
Organizācijas pārveidē līdzdarbojās arī dažādu atsevišķu slepeno biedrību locekļi, kuri izmantoja masonus, lai propagandētu savas idejas, no kurām galvenā bija cīņa pret aizspriedumiem un politisko un reliģisko brīvību izcīnīšana. Katrā ziņā masoni jutās iedvesmoti ar to garu, kas tik precīzi iemiesojās vārdos “brīvība, iecietība un brālība”. Viņiem nepastāvēja ne rangu, ne ticības atšķirības. Patiesībā masoni bija pirmie īstenie kosmopolīti, kuri uzskatīja, ka cīnās ar saviem galvenajiem ienaidniekiem – despotismu un kristietisko varas garīdzniecību.
1648. gada angļu revolūcija pavēra jaunas iespējas reformatoriem. 1662. gadā Londonā izveidoja slaveno Karalisko dabaszinātņu biedrību, un par šā piemēra atdarinājumu jau drīz vien kļuva Berlīnes zinātnes sabiedrība. Tajā laikā ļoti daudzas izcilas zinātnes personības iepriekš bija bijušas dažādu sīku slepeno biedrību sastāvā vai arī vienkārši vārījās paši savā garīgās prātošanas sulā. Tie uzdevumi, kas bija veco biedrību darbības pamatā, mantojumā pārgāja uz jaunajām akadēmijām, izmainoties tikai ārējai formai – būtība un saturs palika nemainīgs.
