Maskošanās – gaišās maģijas rituāls 0
“Senajiem latviešiem Meteņi bija lieli svētki, auglības rituāls, kad ļaudis tērpās maskās, lai izdzenātu visu ļauno, kas traucēja labi dzīvot, un nodrošinātu jaunajā gadā labu ražu. Galdā tika celta cūka, kas arī ir auglības simbols. Cūku kājas un ausis vārīja, lai nākamajā gadā dzimtu raženi sivēni, bet asti – lai izaugtu lielākas labības vārpas,”
atklāj viena no masku festivāla organizatorēm folkloras kopas “Cielava” vadītāja Zenta Mennika.
Plācenis un cūkas kājas
Starp īpašajiem Meteņdienas ēdieniem pirmajā vietā ierindojams plācenis (maizes rulete), ko cep no miežu, auzu un rudzu miltiem izraudzētas mīklas, iekšā ierullējot gaļas kriksīšus un sīpolus. Noteikti jāvāra arī cūkas kājas, kuras parasti gatavo kopā ar grūbām un pupām, pievienojot sāli, piparus, lauru lapas un citas garšvielas. Uz galda vienmēr jābūt četrām lietām – ugunij, sālim, medum un maizei –, lai būtu pārticība un nekas slikts nenotiktu.
“Agrāk, kad dzīvi neatviegloja modernās tehnoloģijas, mūsu senči, vadot garos ziemas vakarus pie skala uguns, vairāk paļāvās uz savām izjūtām. Uzvelkot maskas, viņi norobežojās no ikdienas, uz brīdi kļūdami par citiem cilvēkiem ne vien ārēji, bet arī sajūtu līmenī. Tādēļ masku tradīcijas ir tik noslēpumainas un pacilājošas. To grūti izskaidrot, bet pēc maskošanās kādu mēnesi jūtu spēcīgu enerģijas pieplūdumu. Ja tic šā rituāla spēkam, patiešām ir vieglāk dzīvot,” atzīst Zenta.
Šogad folkloras kopa “Cielava” svinēs 25 gadu jubileju. Tās vadītāja atceras, ka pirmoreiz masku festivālā Daugavpilī piedalījušies 2001. gadā. No tā laika senču baltā maģija pārņēmusi savā varā, līdz nobriedusi doma pašiem sarīkot masku festivālu.
Maskas katrā novadā mazliet atšķiras un tiek sauktas par budēļiem, čigāniem, ķekatām, vastolōvu, kaitys, miežvilkiem, Ziemassvētku čigāniem un citos vārdos. “Mūspusē – Salacgrīvā, Ainažos, Vitrupē – bijuši vecīši, kas tērpušies garās baltās drānās. Tās jāveido no dabiskiem materiāliem – veciem palagiem, dvieļiem, aitādām –, citādi maskas nesējam grūti iemiesoties savā tēlā. Maskas vienmēr ierodas ar lielu troksni, kam piemīt apkārtni attīrošs spēks. Šim nolūkam izmantojam katlu vākus, trumuļus un citus sadzīves priekšmetus. Troksnis arī brīdina sētas saimnieku, lai viņš varētu pienācīgi sagatavoties masku uzņemšanai, tās pacienāt. Tādējādi notiek enerģijas apmaiņa.”
No vecīša līdz budēlim
Maskās iešanas laiks ir no Mārtiņiem līdz Meteņiem, kad maskas parādās pēdējo reizi un ir īpaši lustīgas, jo tuvojas pavasaris. Masku raksturīgās krāsas ir melna, balta un sarkana. Kā pastāstīja Salacgrīvas novada domes informācijas nodaļas vadītāja Ilga Tiesnese, gatavošanās festivālam sākusies jau janvāra pirmajā pusē, kad masku meistardarbnīcu vadījuši tradicionālo masku pētnieki Andris Kapusts un Aīda Rancāne.
“Viņiem līdzi bija svarīgākie masku atribūti – kažoks, velteņi, lielie lakati, cepures, striķi un tautiskās seģenes. Tika rādīts, kā jākustas dažādām maskām – lācim, dzērvei, čigānietei, āzim, kazai, nabagam, nāvei un vīriņam. Izmēģināja arī sitamos instrumentus – zvanus, katlu vākus, pātagas, kanniņas ar koka vālītēm –, kopīgu smiešanos un raudāšanu.”
Masku rituālu veido ierašanās, sasveicināšanās, darbošanās, apdziedāšana, masku koncerts, mājas apsvēpēšana, dejas, joki un spēles, mielasts un atsveicināšanās. Visām daļām jābūt rūpīgi pārdomātām. Viena no Meteņiem raksturīgākajām maskām ir budēlis, kuram seja nosmērēta ar kvēpiem, ir pakulu bārda, kažoks apgriezts uz otru pusi, josta apjozta ar salmiem vai ko citu, un tai piekarināts zvans. Galvenā šai maskai ir konusveidīga cepure, kas veidota no rudzu stiebriem un izrotāta ar dzīpariem, prievītēm vai krāsainām lupatiņām. Budēļi simbolizē auglības garus, un budēļos parasti iet tikai vīrieši. Pa ziemu šie gari guļ pazemē zem zaļas velēnas, pavasarī mostas un modina ļaudis, ir ļoti jestri un erotiski.
Itālieši brīnās, ka pie mums lielākoties maskojas sievietes, jo Itālijā tā ir vīriešu nodarbe. Tomēr masku rituālos ieteicamāk piedalīties dāmām labākajos gados. Jaunajām sievietēm, kas vēl domā par bērnu laišanu pasaulē, nevajadzētu ģērbties maskās, jo saikne ar garu pasauli var nelabvēlīgi ietekmēt pēcnācējus.
VĒRTS APSKATĪT Masku izstāde Salacgrīvas muzejā “Nāciet, ļaudis, skatīties, kādi ērmi sētiņā!”. Izstādes eksponāti ir vecītis, lielā sieva, lācis, dzērve un budēlis. Sarkanās klintis (arī Pietrags, Mačperu klintis) Salacgrīvas novadā netālu no dzelzs tilta Salacas kreisajā krastā. Tā ir vairāk nekā 400 m gara un ap 10 m augsta smilšakmens krauja, kurā atrodamas arī nelielas seklas grotas, kas pieejamas tikai no upes puses. Ežurgas ūdenskritums Sarkanajās klintīs (Liepupē, jūras krastā). Smilšakmens atsegumi ir spilgti sarkanā krāsā ap 3,5 m augsti un 50 m gari. No klintīm ar ūdenskritumu jūrā ietek Ežurga. Uz vienu pusi no upes ietekas klintis ir gludas, uz otru – ar nišām un īpatnējām kolonnām. Dzejnieka Jāņa Sudrabkalna piemiņas istaba iekārtota Salacgrīvas novada “Sprundās” (tālr. 64044532), kur no 1945. līdz 1974. gadam viņš radošā darbā un atpūtā pavadījis 30 vasaras. |
