“Maskēšanās tīkla darināšana ir kā sapņu ķērāja izgatavošana, tikai sapnis ir – miers” 0
Ieva Ēvalde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad prāts atsakās pieņemt Krievijas brutālo iebrukumu Ukrainā, sirds pati tiecas karot pret okupantiem. Daudzi šajās dienās uzdod sev jautājumu, kā iespējams būt vēl noderīgākiem ukraiņu cīņā, aizstāvot dzimtās zemes neatkarību, un atbildes rodas.
Īsā laikā vairākas aktīvu Latvijas cilvēku iniciatīvas ir ieguvušas prātam neaptveramu popularitāti, simtiem citu līdzcilvēku iesaistījušies Ukrainas aizstāvjiem noderīgu preču ražošanā: tiek šūts, siets un metināts. Bet produkcija pa rūpīgi pārbaudītiem ceļiem sūtīta uz Ukrainu, kur nonāk tieši vietējo zemessargu rīcībā.
Tīklā iesien sapni par mieru
Ieva Ādamsone, tērpu māksliniece no Rīgas, kļuvusi par idejisko epicentru maskēšanās tīklu darināšanai Ukrainas aizstāvjiem. “Kad palīgā ukraiņiem devās divi Latvijas mikroķirurgi, es sajutu, cik mana nodarbošanās šādā kara situācijā ir bezjēdzīga,” emocionāli stāsta Ieva. Ar savām pārdomām viņa dalījusies sociālajā vietnē “Facebook”.
“Nākamajā dienā mani uzrunāja paziņa, kuras uzņēmumā strādā vairākas ukraiņu sievietes. Viņas vēlējās atbalstīt savējos un darināt maskēšanās tīklus, līdzīgi kā to dara meitenes Ukrainā. Zinot, ka esmu saistīta ar šūšanu, paziņa taujāja, vai man nav auduma atgriezumu, kas noderētu maskēšanās tīkliem.”
Ar atgriezumiem tobrīd Ieva nav varējusi palīdzēt, taču ierosinājusi sapulcināt nelielu cilvēku grupiņu, kas varētu maskēšanās tīklus palīdzēt izveidot, kā arī painteresēties, vai materiālus nevarētu ziedot kāds uzņēmums.
“Kad es to teicu, man nenāca ne prātā, ka šī iniciatīva varētu aptvert vismaz pusotru tūkstoti cilvēku, kā tas ir noticis,” stāsta Ieva. “Pašlaik maskēšanās tīklu darināšanā ir iesaistījušies cilvēki dažādos Latvijas reģionos, to dara trīs skolas, vairāki kultūras centri, pat latviešu kopiena Bostonā. Iniciatīvu tālāk attīsta arī lielākas un mazākas Latvijas pašvaldības.”
Ieva stāsta, ka pamatzināšanas maskēšanās tīkla darināšanā ir viegli izskaidrojamas telefonsarunā vai interneta sarakstē. “Man ir liels prieks, ka latviešu sievietes joprojām prot rokdarbus,” viņa saka, piebilstot, ka tas ātri ļauj atrast ar visām kopīgu valodu. “Vienmēr gan iesaku, lai pirms tīkla darināšanas meitenes apzina savā paziņu lokā kādu militārpersonu – zemessargu vai armijas kareivi –, kas būtu maskēšanās tīklu redzējis dzīvē un spētu novērtēt, vai iecere atbildīs vēlamajam rezultātam.”
Šobrīd ir grūti pateikt, cik tieši Latvijā darināto maskēšanās tīklu jau aizceļojuši uz Ukrainu, jo šis process tikai pa daļai ir centralizēts. Ieva Ādamsone teic, ka brīžos, kad pārņem nogurums, iedvesmu sniedz bērnu paveiktais: “Kad es palasu atsauksmes no skolas, apskatos attēlus, kur bērni strādā, un redzu, kāda ir viņu motivācija, spēki atgriežas.”
No skolēniem Ieva dzirdējusi atsauksmes, ka maskēšanās tīkla darināšanu var salīdzināt ar sapņu ķērāja izgatavošanu, tikai šis sapnis ir – lai pasaulē būtu miers. Viņa pati tīklu siešanā redz līdzības ar Elīzu no “Meža gulbjiem”, kas saviem brāļiem darināja kreklus, mēmi cīnīdamās pret ļaunumu.
Lai izdodas saglabāt siltumu
Agnese Romane, kas ikdienā šuj smalku sieviešu apakšveļu, sākoties karam Ukrainā un ziedojumu aktivitātēm, pamanījusi, ka ziedojumu vācēji īpaši ziņo par parastās un arī siltās apakšveļas trūkumu. “Skaidrs, ka tās nav lietas, ko noziedot no sava skapja,” saka Agnese, stāstot, kā radies lēmums organizēt koordinētu apakšveļas šūšanas grupu ziedojumiem Ukrainai. “Jau kādu brīdi apsvēru, kā varētu vēl aktīvāk iesaistīties Ukrainas aizstāvēšanā,” tā Agnese. “Bijām ziedojuši naudu, tomēr aizvien šķita, ka tas nav pietiekami.”
Ideja par veļas šūšanu atbildusi gan Agneses prasmēm un iestrādnēm, gan – cīnītāju vajadzībām. Marta sākumā viņa ievietojusi sociālās saziņas vietnē “Facebook” aicinājumu iesaistīties arī citas dāmas veļas šūšanas darbos. “Materiālu sagāde ir procesā, darba telpas nodrošināsim, piegrieztnes būs,” sludinājumā raksta Agnese. Viņas uzrunai atsaukušās dāmas gan ar šūšanas iemaņām, gan bez tām. “Darbs atrodas visām,” tā Agnese. “Šuvētpratējām ātri ierādām nepieciešamo tehniku, savukārt citas meitenes ir aizņemtas, pakojot produkciju. Ir arī tādas, kam bijusi neizmantota šujmašīna, kuru bijis iespēja uz laiku aizdot mūsu darbnīcai.”
Kopumā apakšveļas šūšanā iesaistījušies aptuveni 50 cilvēki, daudzi arī ziedo materiālus vai līdzekļus audumu iegādei. Līdz šim darbnīcā sašūti aptuveni 120 gabali siltās veļas (60 garās bikses un 60 krekli garām piedurknēm), kā arī ap 100 trikotāžas cepurīšu un vēl arī šalles un vienkāršas sieviešu veļas biksītes. Visi šie izstrādājumi tiek nosūtīti Ukrainas zemessardzei, bet neliela daļa – arī ziedoti civiliedzīvotājiem.
Latvju eži okupantu riepām
Marta pirmajā dienā metālapstrādes darbnīcas “Metark” saimnieks Einārs Mežezers sociālajos tīklos publicēja aicinājumu palīdzēt viņam ar vienkāršu metāla sagatavju piegriešanu, stāstot, ka pats jau izgatavojis pāris simtus metāla ežu, ko sūtīt Ukrainas aizstāvjiem. “Ja kāds nezina, šīs lietiņas ļoti efektīvi palīdz riepas atstāt bez gaisa,” platformā “Facebook” skaidro Einārs. Tagad, pēc 14 dienām, viņam kopā ar domubiedriem ir izdevies izgatavot un nosūtīt uz Ukrainu jau 18 000 metāla ežu. Turklāt ziņas par šo Latvijas palīdzību ir izplatījušās arī Ukrainas aizstāvju vidū, un Eināru sociālajos tīklos uzrunā karotāji no dažādiem Ukrainas reģioniem, taujādami, vai būtu iespēja šādus ežus izgatavot vēl un atsūtīt arī viņiem.
Kopš sava pirmā uzaicinājuma iesaistīties Eināram bijušas darba pilnas rokas gan dienu, gan nakti. “Arī šodien man jābrauc pie trim firmām savākt izgrieztās metāla detaļas,” viņš atklāj sarunā. “Sākotnēji biju cerējis papildus tiem, ko es varu atļauties izgatavot, vēl pāris simtiņus ežu ar citu palīdzību dabūt gatavus, ko tad mēs sapakotu dažās mazās kastītēs un nosūtītu ar pieejamo transportu, taču notika sprādziens internetā…” Izrādījies, ka metālapstrādes darbnīcas, atsevišķi entuziasti un pat daži lielāki uzņēmumi ir gatavi ne tikai piegriezt ežu sagataves, bet arī paši sametināt gatavos produktus. “Katrs dara, cik daudz ir viņa spēkos, un atsaucība ir milzīga,” stāsta Einārs. Pašlaik metāla ežu ražošanā ir iesaistījušies aptuveni 50 Latvijas uzņēmumi un privātpersonas visā Latvijā.
Ideju par metāla ežu metināšanu Eināram Mež ezeram piespēlējis draugs Artūrs Irbe, kas pats iesaistījies apvidus auto transportēšanas kustībā Ukrainas aizstāvjiem. “Artūrs atsūtīja man dažādus sociālajos tīklos pamanītus piemērus nelieliem, vienkāršiem metālizstrādājumiem, ko valsts aizsardzībai izgatavo ukraiņi paši. Pārspriedām – redz kā: jebkāda metālapstrāde var būt noderīga kara laikā.” Pirmie Latvijas metāla eži uz Ukrainu aizceļojuši kopā ar apvidus auto ziedojumu, bet turpmākie piegādes kanāli aizvien ir atšķirīgi. “Vienmēr rūpīgi pārbaudām, vai saņēmējam ir tieša saistība ar Ukrainas aizstāvjiem, jo nav jēgas aizsūtīt saražoto kaut kur, ja vēlāk tas mētāsies kādā noliktavā un netiks izmantots,” pragmatiski saka Einārs Mežezers. Viņš ir apņēmības pilns darbus turpināt, cik ilgi vien tas būs nepieciešams.
