Patriarhs Kirils neesot Maskavas sūtnis, runājot tikai Dieva vārdā 16
Ņemot vērā politiskos notikumus Krievijas un Ukrainas kontekstā, parādījušās šaubas, vai maija vidū plānotais Krievijas Pareizticīgās baznīcas galvas patriarha Kirila Latvijas apmeklējums notiks, kā paredzēts. Tomēr arī atcēlis to neviens nav. Uzaicinājumu patriarham vēl 2010. gadā izteica iepriekšējais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Tā būtu Kirila pirmā amata vizīte Latvijā, lai arī mūsu zemi viņš ”ar siltām jūtām” atceroties vēl no laikiem, kad, būdams Ļeņingradas Garīgās akadēmijas rektors, katru vasaru ciemojies Salacgrīvā.
Izsakās arī par ceļu satiksmes noteikumiem
Krievijas sabiedriskās domas pētniecības institūcijas ”Levadas centrs” aptaujā janvāra beigās, lūgti nosaukt īpašības, kuras Maskavas un visas Krievzemes patriarhā Kirilā vērtējamas visaugstāk, 42% respondentu minēja gudrību. Pasekojot patriarha pēdējo gadu gaitām, par viņu patiesi rodas iespaids kā par gudru un politiķa talantiem apveltītu vīru.
Mūsdienās reti kurš Krievijas sabiedrībai svarīgs notikums notiek bez patriarha Kirila. Viņš uzrunā klātesošos svinīgos valsts mēroga sarīkojumos Kremlī, sēž līdzās prezidentam Vladimiram Putinam, premjeram Dmitrijam Medvedevam un Maskavas mēram Sergejam Sobjaņinam, uzstājas Krievijas Valsts domē, regulāri brauc ārvalstu vizītēs. Viņš nekavējoties izsakās, būtībā dod sabiedrībai orientējošu vērtējumu par lietām, kas rūp vienkāršajam Krievijas pilsonim. Patriarhs Kirils runā par ceļu satiksmes noteikumu ievērošanas lietderību un izsaka bažas par musulmaņu imigrantu pieplūdumu. Aizraušanos ar interneta sociālajiem tīkliem viņš nosauc par ”gremdēšanos greizo spoguļu karaļvalstī”, kas ved pie dvēseles krīzes. Viņš sniedz garīgu atbalstu terora aktu šokētajiem Volgogradas iedzīvotājiem, mudina vākt ziedojumus plūdos cietušo labā un apsveic Gruzijas prezidentu Georgiju Margvelašvili ar ievēlēšanu. Kirils nosodīja garīdzniekus, kas Kijevas Maidana barikādēs nostājās opozicionāru pusē, runā par garīgo vienību ar ukraiņiem un spēka lietošanas grēku, bet tajā pašā laikā ieroču konstruktoru Mihailu Kalašņikovu, kura radītā triecienšautene ir pasaulē izplatītākais nāves ierocis, patriarhs nosaucis par tādu, no kura citiem vajadzētu ņemt piemēru.
Krievijas Pareizticīgās baznīcas galva pie katras izdevības publiskās runās vēršas pret viendzimuma laulībām un homoseksuālismu, nekad neaizmirstot atgādināt, ka to propagandējot Rietumi. Cīņa pret homoseksuālismu šobrīd ir viens no Krievijas ideoloģijas pīlāriem – veids, kā kompromitēt ”izkurtējušos” Rietumus krievu acīs. Patriarhs ir vairākkārt apsūdzējis rietumvalstis, ka tās, viņaprāt, politiskā līmenī ”mērķtiecīgi izstumj” kristīgās vērtības. Tāds traktējums atbilst Krievijas Pareizticīgās baznīcas nostādnēm, ka tikai pareizticība spēs tikt galā ”ar draudīgajiem izaicinājumiem” nākotnē un attiecīgi pareizticībai jākļūst par vienu no dominējošākajām pasaulē.
Elastīgā ”neitralitāte”
Krievijas Pareizticīgās baznīcas nodaļas pastāv 62 pasaules valstīs, un kopš 2009. gada šīs plašās draudzes gans ir Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils. Ar viņa intronizāciju (stāšanos amatā) Krievijas Pareizticīgās baznīcas ambīcijas ir tikai augušas. Mediji ievērojuši, ka pēdējos pāris gados krievu augstākās garīdzniecības mutē atkārtoti parādās tēze, ka Krievija ir ”valsts – civilizācija”, tātad pareizticība ir šīs civilizācijas sastāvdaļa.
Kopš 1946. gadā radīta Maskavas patriarhāta Ārējo baznīcas sakaru nodaļa, Krievijas Pareizticīgajai baznīcai ir sava ārpolitika, kuras svarīgākās sastāvdaļas ir sakaru uzturēšana ar pareizticīgo kopienām ārvalstīs, attiecību veidošana ar katoļiem un protestantiem. PSRS laikā šī nodaļa kalpoja par padomju ārpolitikas palīginstrumentu. Garīdzniekus PSRS delegāciju sastāvā sūtīja uz dažādām miera konferencēm. Minēto nodaļu pirms paaugstināšanas vadījis arī Kirils. Pateicoties spējai domāt globāli, viņš šajā amatā bijis viens no izcilākajiem. Pie Kirila pēdējā laika panākumiem var pieskaitīt Francijas varasiestāžu piekrišanu grandioza Krievijas pareizticīgo centra būvei pašā Parīzes centrā Branlī krastmalā. Francija gadiem pretojās projektam, norādot uz arhitektoniskām un tehniskā risinājuma nepilnībām, taču pirms 2013. gada Ziemassvētkiem atļauju beidzot parakstīja. Krievijas presē valda uzskats, ka iecerētais komplekss ir izšķērdīgs Krievijas valsts varas un Pareizticīgās baznīcas sabiedrisko attiecību projekts. Izmaksas – ap simt miljoniem eiro – protams, segs no Krievijas valsts kases. Tā apmaksā arī lielāko izdevumu daļu lielinieku laikā sagrauto baznīcu un klosteru, piemēram, Solovecu klosteru kompleksa atjaunošanas programmā.
Intervijās patriarhs Kirils noliedz, ka Krievijā vērojama baznīcas un valsts saplūšana. Viņš uzsver, ka baznīcai un valstij jāpaliek šķirtām, jo ”tikai brīvas baznīcas sprediķis skan skaļi un pārliecinoši”. Baznīcas un politikas attiecības Kirila traktējumā ir ļoti elastīgas. ”Mēs taisnīgi runājam par baznīcas politisko neitralitāti, taču mēs nevaram vienaldzīgi uztvert tādu cilvēku paziņojumus, kuri pretendē būt par prezidentiem vai deputātiem, bet savos programmu dokumentos pauž idejas, kas ir pretrunā ar baznīcas mācību,” viņš skaidroja 2013. gada 20. decembrī, uzrunājot eparhiju sanāksmes dalībniekus Maskavā. Jāpiezīmē, ka 2012. gada oktobrī Krievijas Pareizticīgās baznīcas Svētā sinode atļāva garīdzniekiem piedalīties valsts varas orgānu vēlēšanās, ja tie vēlas pretdarboties partijām, kas savu varu gatavojas izmantot cīņai pret Pareizticīgo baznīcu.
Saišu atjaunotājs
Krievijas mediju telpā neatrast liecības, ka patriarhs Kirils būtu sacījis kādu kritisku vārdu par Vladimira Putina vadības stilu vai viņa varas aparātu. Augstākais, ko viņš atļaujas, ir kritizēt atsevišķas sociālās dzīves parādības Krievijā. Piemēram, šķirto laulību īpatsvaru (70%), abortus un demogrāfisko krīzi, kas esot sabiedrības morālā pagrimuma sekas un atkal jau Rietumu ietekmes iznākums. Tie vēloties ”pārformatēt” Krievzemi un mazināt tās suverenitāti.
Sevi Kirils uzskata par konservatīvu reliģisko līderi iepretim ”progresīvajiem”, kādi esot Rietumos. ”Progresīvais – tas ir tāds, kas apkalpo elites intereses, kas apkalpo valdošās ideoloģijas intereses. Tas, kurš šīs intereses neapkalpo, ir konservatīvais. Piemēram, es esmu konservatīvais. Es neapkalpoju neviena ideoloģiskās intereses. Jo es runāju tikai Dieva vārdā,” viņš paziņoja vizītes laikā Moldovā 2013. gada septembrī. Kirils zina, ka viņu bieži uzskata par ”Maskavas sūtni”, kas ieradies, lai izdarītu kādu spiedienu, taču tas tā neesot.
Patriarha darbības gan brīžiem nepiestāv apolitiskam baznīcas cilvēkam. Viņš runā par ticības pārākumu pār pilsonību, bet 2012. gada novembrī pauda satraukumu par nepilsoņu likteni un ”neonacisma atdzimšanu” Latvijā, kā arī apgalvoja, ka krievu valodas kā otrās valsts valodas statusa piešķiršana tikai vairošot Latvijas starptautisko prestižu un veicināšot Latvijas sabiedrības stabilitāti. 2013. gada novembrī Vispasaules krievu tautas kopsapulcē – forumā, kurā Pareizticīgo baznīcai ir ļoti liela ietekme un kuru Kirils arī vada, – viņš pasludināja, ka Vladimirs Putins ”par lielvalstiskās Krievijas saglabāšanu” ir nopelnījis šīs institūcijas prēmiju.
VIEDOKĻI
Ko dotu vizīte Latvijā?
LU asociētais profesors Aleksandrs Gavriļins nešaubās, ka Kirila vizīte atstās iespaidu uz Latvijas pareizticīgo dzīvi. Tas būs notikums ne vien ticīgajiem, bet kopumā Latvijas krieviem. Pēc analoģijas ar patriarha Aleksija II braucienu 2006. gadā, nav izslēgts, ka tā tiek sagatavota abu valstu prezidentu tikšanās: ”Kirils ir diplomāts pēc būtības. Un ļoti labs diplomāts. Domāju, viņš sagatavos lauku, lai šī prezidentu tikšanās varētu notikt un attiecības attīstītos.”
Līdzīgu uzskatu pauž arī Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis. Patriarha Kirila vizīte nav nekas slikts, taču jautājumam jāpieiet uzmanīgi, ja atceras, ka kopš 90. gadu beigām Krievijas Pareizticīgā baznīca aizvien vairāk tuvinās oficiālās varas struktūrām. Kultūra un reliģija arī ir ”maigās varas” faktori – veids, kā pievilcīgiem līdzekļiem ietekmēt notikumu gaitu un izraisīt attiecīgas darbības. Ekspertu uzmanīgu dara fakts, ka Krievijas Pareizticīgajai baznīcai ir zināma loma fondā “Russkij mir” (“Krievu pasaule”), kura darbība Latvijā nav pozitīvi vērtējama.
Ārvalstu vizīšu stils. Igaunijas piemērs
Analizējot patriarha ārvalstu vizīšu stilu, Krievijas laikraksts ”Vedomosti” uzsver: ”Savos braucienos Krievijas Pareizticīgās baznīcas priekšsēdētājs noteikti tiekas ne tikai ar garīgajiem, bet arī laicīgajiem līderiem. Viņa runās vienmēr ir klāt draudzības, tautu brālības, kultūras kopības, labu kaimiņattiecību tematika. Tāda sadarbība ir izdevīga kā baznīcai, tā valstij. Valsts iegūst autoritatīvu spēku, kas var veikt starptautisko attiecību uzdevumus ar savām metodēm, bet baznīca iegūst politisku ietekmi, liekot varai vairāk ar sevi rēķināties.” Avīze ievērojusi, ka Kremlis atklāti cildina Kirila nopelnus, citējot Putinu, ”vēsturisko saišu atjaunošanā starp tautām un ar mūsu tautiešiem ārzemēs”.
Jādomā, patriarha Kirila vizīte Latvijā notiks līdzīgās noskaņās kā viņa ciemošanās Igaunijā 2013. gada 14. – 16. jūnijā. Tiesa, minēto vizīti sarežģīja divu pareizticīgo kopienu eksistence Igaunijā. Kaimiņos pastāv gan Konstantinopoles patriarhātam pakļautā Igaunijas Apustuliskā pareizticīgā baznīca, gan Maskavas patriarhāta jurisdikcijā esoša Igaunijas Pareizticīgā baznīca, kas skaitās autonoma. Abas baznīcas pastāvīgi konfliktē, un Kirila nodoms, bez šaubām, bija nosvērt svaru kausus par labu pirmajai. Krievijas garīgās autoritātes programmā Igaunijā bija dievkalpojumi Ņevas Aleksandra katedrālē Tallinas centrā, sieviešu klosterī Pihticā, kā arī Narvas eparhijā. Tā kā Kirils ieradās tieši 14. jūnijā, ko Baltijas valstīs piemin 1941. gada deportāciju sakarā, viens no pirmajiem patriarha gājieniem bija piemineklis Lindai Tallinas Domkalnā, kur parasti notiek deportēto piemiņas pasākumi. Līdzsvaram viesis tajā pašā dienā neaizmirsa nolikt ziedus arī pie Bronzas kareivja – pieminekļa padomju karavīriem. Ar Kirilu tikās Igaunijas premjers, parlamenta priekšsēdētāja, ārlietu ministrs, Tallinas mērs, kā arī Igaunijas Luterāņu baznīcas arhibīskaps. Ne Igaunijā, ne Krievijā mediji vizīti neuztvēra tikai kā reliģisku notikumu. Tā bija kā augsta līmeņa Krievijas pārstāvja ierašanās ar politisku vēstījumu. Pēc Krievijas preses traktējuma, patriarha apmeklējums licis skaidri saprast, ka Igaunija ir daļa Krievijas Pareizticīgās baznīcas kanoniskās teritorijas un tā negrasās ne ar vienu šo teritoriju dalīt. Uzrunā pie Bronzas kareivja krievvalodīgo talliniešu un padomju kara veterānu klātbūtnē Kirils nekavējās salikt vēstures akcentus atbilstoši Krievijā pieņemtajam – tieši padomju karavīri esot nesuši vislielāko upuri pasaules atbrīvošanā no nacisma un ”grūti pateikt, kāda būtu Eiropa un pasaule, ja ne karavīri, kam veltīts šis piemineklis”. Vēl par zīmīgu tika atzīts viņa vizītes laikā vairākkārt sacītais, ka Igaunija un Krievija ir kaimiņi ar Dieva, ne cilvēka ziņu un to nedrīkst ignorēt. Kirils solījās lūgties, ”lai Igaunijas un Krievijas attiecības uzlabotos”. Varbūt to pieredzēsim arī Rīgā.
