Mūsdienās visviet pasaulē sastopami tā dēvētie digeri – pazemes ceļotāji, kas cenšas tur uzmeklēt un atminēt dažādus noslēpumus. Taču saistībā ar Maskavu šajā gadījumā vērojams īpatnējs izņēmums – tieši Maskavas metro dzīlēs šie digeri kaut kā nav steigušies “rakņāties”. Pētnieki pauž, ka visā vainojami ārpasaules spēki, kas vārda vistiešākajā nozīmē iemīļojuši šo vietu un tāpēc sargā to no nevēlamas klātbūtnes. Katrā ziņā tur esot tik daudz mistikas, ka no ceļošanas pa šiem labirintiem cilvēks var arī neatgriezties pilnībā psihiski vesels. 2
Piemēram, pirms neilga laika nolūkā konstatēt un atklāt tieši ārpasaulīgo Maskavas metro dzīlēs iegāja drosmīgu jaunu cilvēku grupa. Viņi pauda, ka tā īpaši nekāro uziet kaut ko ārkārtīgi neparastu, tikai pierādīt paši sev, ka visi nostāsti par metro spokiem ir tikai blēņu stāsti un nekas vairāk. Un jaunie ļaudis pietiekami ilgi klīda pa noslēpumaino pazemi, patiešām tā arī nesastopot nekā pārdabiska. Taču viņiem gadījās apmaldīties. Un tad jau sekoja pārsteidzošais…
Viņu priekšā pēkšņi nezin no kurienes parādījās vīrietis, kura seja bija sodrēju un pelnu klāta un kurš sevi acumirklī nodēvēja par “tumšo pavadoni”. Jaunos pazemes ceļotājus tas mazliet mulsināja, taču viņi neredzēja citu iespēju izkļūt no aplamās nomaldīšanās, tāpēc piekrita saņemt palīdzību un sekoja mistiskajam pavadonim. Vienā brīdī viņš apstājās, paziņojot, ka šajā virzienā tālāk iet vairs nevarot, jo tur vienkāršajiem cilvēkiem ieeja vienkārši liegta, jo tur, raugi, esot ierīkots “cits metro”, kurā cilvēku klātbūtne vispār neesot paredzēta. Nākamajā mirklī noslēpumainais pavadonis vienkārši izkūpējis pazemes gaisā, savukārt jaunieši beidzot pa īstam nobijušies un panikā metušies bēgt pašiem pilnībā nesaprotamā virzienā.
Drīz brīnumainā kārtā izdevies atrast izeju atpakaļ virszemē, un viņi acumirklī sāka stāstīt presei par saviem piedzīvojumiem. Iesaistījās arī citi cilvēki, un drīz noskaidrojās, ka tas itin nemaz nav pirmais “tumšā pavadoņa” sastapšanas gadījums Maskavas metro labirintos. Turklāt par to arī nav klusēts, vienkārši neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību. Papētījuši arhīvus, vēsturnieki atklāja virkni fenomenālu faktu, kas krājušies jau kopš pašiem pirmajiem Maskavas metro atzaru ierīkošanas mirkļiem, un tie visi pauda par ļoti mistiskiem notikumiem.
Tuneļu racēju brigādes bieži ziņojušas par sastaptajiem pazemes spokiem, visādiem trokšņiem un “balsīm”, taču varas iestādes to visu atstāja bez ievērības. Tām vienkārši bija savi mērķi, kurus nekas nedrīkstēja traucēt īstenot. Jau kopš pašiem Maskavas metro ierīkošanas un faktiski jau projektēšanas pirmsākumiem valdība paralēli metro atzarojumiem būvēja arī īpaši slepenus tuneļus – tās bija ne tikai samudžinātas pazemes ejas, bet arī dažādi bunkuri, kas paredzēti, visdrīzāk, iespējamā kara gadījumam. Turklāt, izrādās, jau arī pirms kara dažos pazemes bunkuros notikušas valdības slepenas sanāksmes.
Pilnībā visa Maskavas metro konstrukcija tā dēvētās nacionālās drošības nolūkos nav visiem pieejama arī mūsdienās. Zināms vien tikai tas, ka lielākā daļa slepeno eju būvēta tā, lai nodrošinātu valdības locekļu pārvietošanu pazemē un pārvietošanos tajā. Kara laikā tam patiešām bija pietiekami liela nozīme, īpaši gadījumos, kad radās nepieciešamība evakuēt valdības locekļus tā, lai par to, ka viņi pametuši pilsētu, neviens pat nenojaustu. Un attiecīgi tuneļi savienoja faktiski visus svarīgākos Maskavas iestāžu namus – lielākajā daļā no tiem bija iespējams tieši nokāpt pazemē un, izmantojot metro tīklojumu, operatīvi pamest Maskavu.
